Deripaskas neveiksme

Parnasa rajons Sanktpēterburgas ziemeļos ilgu laiku bija drūma, neapbūvēta vieta starp privāto sektoru un rūpniecības zonu. Bet, kad 2007. gada maijā pilsētas vadība to izlika pārdošanā, par šo zemesgabalu 270 ha platībā sākās sīva cīņa. Sākuma cena bija 665 miljoni rubļu. Būvnieki, kuru vidū bija Andreja Molčanova LSR Group un Viktora Vekselberga struktūras, bija gatavi par to maksāt ne vairāk kā trīs miljardus rubļu. Taču izsole drīz vien kļuva nekontrolējama. Cenu sāka uzskrūvēt kompānija Glavstroy SPb ‒ piecus mēnešus pirms izsoles reģistrētā Oļega Deripaskas celtniecības holdinga Glavstroy struktūra.

“Varēja redzēt kā līdz ar cenas pieaugumu cilvēkiem mainījās sejas izteiksme,” atceras Arturs Markarjans, kurš bija izsoles vadītājs. “Kad summa pārsniedza piecus miljardus rubļu, visiem sāka trīcēt rokas.” Galu galā zemes gabalu ieguva Glavstroy par 7,1 miljardu rubļu. Iegādes procesu pats personīgi pārraudzīja Deripaska, kurš šajā vietā bija ieplānojis uzbūvēt vairāk nekā divus miljonus kvadrtātmetru dzīvojamās platības.

No 2004. līdz 2007. gadam mājokļu cenas Maskavā un Sanktpēterburgā pieauga divas reizes. Miljardieri, kurš nesen bija kļuvis par lielāko apvienotā Rusal akcionāru, piesaistīja nekustamo īpašumu attīstīšanas biznesa lielā peļņa, un viņš veidoja celtniecības impēriju ‒ iegādājās lielas kompānijas un zemesgabalus. Pēc Forbes aplēsēm, trīs gadu laikā Deripaska šiem mērķiem iztērēja ne mazāk kā četrus miljardus dolāru.

Pirms 2008. gada krīzes Deripaskas celtniecības aktīvi tika novērtēti par astoņiem miljardiem dolāru. Glavstroy pamatu veidoja divi uzņēmumi ar gandrīz 50 gadu ilgu vēsturi. Pirmais – Maskavas lielākais darbuzņēmējs Glavmosstroy. Padomju laikā tas piedalījās Kremļa pils un viesnīcas Rossiya celtniecībā, ap 2005. gadu uzcēla 1 milj. m2 nekustamo īpašumu gadā. Deripaska nopirka Glavmosstroy no Suleimana Kerimova struktūrām dažus mēnešus pēc tam, kad tas šo kompāniju bija ieguvis no bijušā Maskavas ierēdņa Aleksandra Voroņina ģimenes. Otrais – korporācija Transstroy, kas bija izveidota uz PSRS Transporta celtniecības ministrijas bāzes un būvēja Maskavas apvedceļu un pirmos privātos dzelzceļus. Turklāt Deripaskam bija Eiropas celtniecības gigantu akcijas: 30 % Austrijas Strabag un 9,9 % vācu Hochtief. Un arī liela zemes banka Maskavā, Sanktpēterburgā un reģionos ‒ Deripaskas holdinga Bazovij element (Bazel) īpašumā bija daudz padomju uzņēmumu, kuru vietā varēja būvēt mājokļus un komerciālo nekustamo īpašumu.

Pašlaik kompānijas, kas ietilpa Transstroy, atrodas dažādās maksātnespējas procedūras stadijās un ilgus gadus tiesājas ar bijušajiem pasūtītājiem. Maksātnespējas procedūra ir uzsākta arī Glavmosstroy – jau vairākus gadus kompānija nespēj panākt mierizlīgumu ar kreditoriem. Deripaskas celtniecības biznesu spēcīgi skāra divas krīzes. Kas vēl traucēja miljardierim?

Pēc Forbes aplēsēm, Deripaska celtniecības aktīvu uzpirkšanai 2005.–2008. gadā iztērēja četrus miljardus dolāru.

Olimpiskais trieciens

2015. gada septembrī Sočos notika konkurss Jaunais vilnis, un piestātnē Imeretinsky pie Adleras piestāja Ališera Usmanova 150 metru garā jahta Dilbar. Papriecāties par jahtas siluetu uz jūras fona varēja no sniegbalto namu balkoniem. Šie nami rindojās gar krastu, un tajos 2014. gada olimpiādes laikā dzīvoja sportisti un ierēdņi.

Uzreiz pēc spēlēm apartamentus bijušajā Olimpiskajā ciematā (tagad dzīvokļu kooperatīvā Imeretinsky) izlika pārdošanai. Kā noskaidroja vācu laikraksts Die Presse, sākumā pārdošana notika saskaņā ar slēgtiem sarakstiem. Pieprasījums stimulēja Krimas konflikta rašanos – pircēju vidū bija ne tikai lielāko kompāniju menedžeri, bet arī spēka struktūru pārstāvji un militārpersonas. Konsultāciju kompānijas MACON īpašnieks Iļja Volodjko atzīmē, ka nekā līdzīga projektam Imeretinsky Sočos nav.

Olimpisko ciematu un jahtu piestātni uzcēla Glavstroy. Šajos objektos, kā arī Soču lidostas rekonstrukcijā Deripaska ieguldīja 45 miljardus rubļu (no tiem 35 miljardus viņš aizņēmās Vnesheconombank). Savukārt Transstroy olimpiādes priekšvakarā strādāja Sočos, pildot lielus valsts pasūtījumus, piemēram, būvēja Kūrorta prospekta dubultnieku. Taču realitāte izrādījās tāla no biznesa plāna. Jahtu piestātne sākumā tika būvēta kā kravas osta, kurai bija jāuzņem galvenā kravu plūsma uz olimpiskajiem Sočiem, taču 2009. gada nogalē vētra ostu nopostīja, un tā tika uzbūvēta gadu pēc plānotā termiņa. Tāpēc kravas tika pārvirzītas uz dzelzceļu, bet caur ostu kravu plūsma izrādījās piecas reizes mazāka nekā plānots. Apartamentus bija paredzēts pārdot jau 2011. gadā, slēdzot līgumus par daļu īpašumu, taču pret to iebilda kreditors Vnesheconombank. Tagad dzīvokļu kooperatīvs Imeretinsky ir ieķīlāts bankā, ar kuru tiek saskaņota pārdošanas cena un apjoms. Pagaidām pārdoti aptuveni 30 % no 180 000 kvadrātmetru.

Grūtības radās arī ar Kūrorta prospektu. Transstroy bija apakšuzņēmējs – kompānijai Mostotrest, kuru kopš 2010. gada kontrolē Arkādija Rotenberga struktūras. Dažus gadus pēc olimpiādes kompānijas tiesā nespēja vienoties par to, kādas bija būvniecības reālās izmaksas.

Glavstroy bijušie menedžeri atzīst, ka, gatavojoties olimpiādei, projektu ekonomiskā puse ne vienmēr tika ņemta vērā, jo runa tomēr bija par valsts nozīmes objektu būvniecību. Deripaska pats personīgi apsolīja Vladimiram Putinam olimpiskos objektus nodot laikus. 2016. gadā Vnesheconombank nāca pretī Deripaskam un citiem olimpiskajiem investoriem un pagarināja viņiem izdotos kredītus uz 25 gadiem ar likmi 2,5 % gadā.

Austrijas uzņēmumam Strabag, kas arī piedalījās Olimpiskā ciemata celtniecībā, tas ir vājš mierinājums. Celtniecība Sočos bija pamats kompānijas aliansei ar Transstroy 2007. gadā – austrieši plānoja panākt četru miljardu eiro apgrozījumu un padarīt Krieviju par vienu no galvenajiem tirgiem. Pēc sešiem gadiem Strabag vadītājs Peters Hazelštainers darbu Krievijā nodēvēja par “milzīgu personisku vilšanos” un valstij noteica diagnozi – birokrātija un neiedomājams kompetentu vadītāju deficīts. Runa bija ne tikai par iespaidiem, kurus austrietis guva Melnās jūras krastā.

Stadions un liktenis

Pēc olimpiādes Transstroy bizness strauji gāja uz leju. Grūtības radās gandrīz ar visiem darbuzņēmējiem. “Būvniecības tirgū pēc 2014. gada sākās krīze,” stāsta InfraONE Research vadītāja Aleksandra Galaktionova. “To izraisīja vairāki faktori: valsts pasūtījuma sistēma, kas neļauj ilgstoši plānot noslodzi, neregulāra valsts kontraktu finansēšana, problēmas ar kredītu piesaisti, jo pēc 2014. gada bankas uzskata būvniecības kompānijas par neuzticamiem aizņēmējiem.”

Ivans Bogatovs, kurš līdz 2017. gadam vadīja Glavstroy nekustamo īpašumu attīstīšanas nodaļu, ir pārliecināts, ka problēmas ar valsts pasūtījumu noveda pie lielāko celtniecības nozares uzņēmumu faktiskas iznīcināšanas. Kā galvenās problēmas viņš nosauc infantilismu, bailes no uzraugošajām institūcijām un mēģinājumus, izmantojot administratīvos resursus, visas problēmas novelt uz darbuzņēmējiem.

Arī darbuzņēmēji pieļāva nopietnas stratēģiskas un taktiskas kļūdas, norāda Galaktionova. “Tipisks piemērs. Kompānija noslēdz daudzus darbuzņēmumu līgumus, saskaras ar kļūdām, un kapitālā izveidojas caurums, kuru tā mēģina aizlāpīt ar avansiem no jauniem kontraktiem. Tā bankrotēja daudzi darbuzņēmēji. Vadītāju parastā kļūda bija paļaušanās uz to, ka pie viņiem visu laiku plūdīs nauda. Taču tā nenotika.”

2008. gada beigās Transstroy uzvarēja konkursā un noslēdza darbuzņēmumu līgumu par stadiona celtniecību Krestovska salā Sanktpēterburgā. Jau tolaik celtniecība bija problemātiska. Par pirmo darbuzņēmēju 2006. gadā kļuva senatora Leonīda Ļebedeva Sintez-SIU, kas solīja uzbūvēt arēnu par 6,7 miljardiem rubļu. Taču jau 2008. gadā projekta izmaksas, pēc Glavgosekspertiza datiem, pieauga līdz 23,7 miljardiem, tomēr Transstroy piekrita uzbūvēt stadionu tikai par 13 miljardiem rubļu. “Krīzes laikā bija nepieciešami pasūtījumi un darbuzņēmumu līgumi,” kompānijas loģiku skaidro Glavstroy bijušais darbinieks. “Maskavā holdings pūlējās celt pilsētas programmā paredzētos bērnudārzus. Bet šeit tāds projekts ‒ par 13 miljardiem rubļu! Tāpēc viņi to arī sagrāba.” Sapratne, ka nosauktā cena neatbilst realitātei, nāca vēlāk, taču krīzes laikā darbuzņēmuma līgums palīdzēja kompānijai izdzīvot un izmaksāt algas, stāstīja sarunbiedrs.

“Glavstroy līmenī tolaik cits citam tiešām varēja palīdzēt ar brīvas naudas plūsmām,” atzīst Bogatovs. “Transstroy saņēma avansus un samaksu par savos objektos izpildītajiem darbiem, un par šo naudu citstarp strādāja arī celtniecības objekti Sočos. Bez šīs naudas tiešām varēja nebūt olimpisko projektu, jo Vnesheconombank dažādu iemeslu dēļ aizkavēja un bremzēja finansēšanu.”

2013. gadā Sanktpēterburgas vadība sāka pārskaitīt naudu stadiona celtniecībai uz īpašiem kontiem, no kuriem nebija iespējams to novirzīt uz citiem Transstroy objektiem, un vēlāk no šiem kontiem sāka pat norakstīt naudu. Stadiona celtniecība kļuva par skandalozāko Transstroy projektu. Tā izmaksas pastāvīgi auga, piemēram, kad Krievija ieguva tiesības 2018. gadā rīkot pasaules čempionātu futbolā.

“Oļegs Deripaska, protams, ir stiprs cilvēks, taču stadions spēcīgi iedragāja viņa tēlu,” secina miljardiera paziņa. “Viņš gribēja, lai šis notikums pēc iespējas ātrāk beigtos.” 2014. gada beigās Deripaska pārdeva Transstroy bijušajam kursabiedram Jegoram Andrejevam. “Deripaska nebija vīlies darbuzņēmumu biznesā kā tādā,” stāsta Bogatovs. “Viņš bija vīlies attiecībā uz [kompānijas] iespējām normāli strādāt konkrētajā situācijā bez viņa personiskas iejaukšanās pašā augstākajā līmenī, bez intrigām un kaktu cīņas par lielu darbuzņēmumu sadali un apmaksu.”

Cits Deripaskas bijušais menedžeris ir pārliecināts: “Transstroy bija ļoti nerentabla organizācija, kurai izjuka visi darbuzņēmumu līgumi un nebija nekādas nākotnes.” Bogatavos uzskata, ka Transstroy problēmas iespaidoja arī formāli no tā neatkarīgus biznesus holdingā. Piemēram, darbuzņēmēja nepabeigtās celtniecības dēļ Maskavā pirmajā laikā ne visai labi veidojās attiecības starp nekustamo īpašumu attīstīšanas nodaļu un Sergeja Sobjaņina komandu.

Pilnībā norobežoties no Transstroy Deripaskam neizdevās – viņa holdings Bazel bija korporācijas struktūrām izdoto kredītu galvotājs, un miljardieris brauca uz Sanktpēterburgu, lai tiktos ar pilsētas vadību un citiem neapmierinātajiem pasūtītājiem. 2016. gada vasarā Sanktpēterburga lauza kontraktu ar Transstroy par stadiona būvniecību; uz to brīdi tas bija uzcelts par 90 procentiem. Gadu iepriekš korporācija zaudēja 26,3 miljardus rubļu vērtu kontraktu par trešā skrejceļa būvniecību Šeremetjevas lidostā.

Nevajadzīgie cilvēki

Kādā 2010. gada decembra dienā novērošanas kameras fiksēja, kā vairāki cilvēki iegāja caur Trekhgornaya Manufactura (Maskavas centrā) caurlaidi. Viņi ielenca apsargu, un pēc dažām minūtēm telpā nodzisa gaisma. Kad tā atkal iedegās, apsargs jau gulēja uz grīdas. Pēc septiņiem gadiem šo ierakstu pētīja Augstā tiesa Londonā. Trekhgornaya Manufactura piederēja Deripaskam, taču bijušais Vnesheconombank priekšsēdētāja vietnieks Vladimirs Černuhins mēģināja pierādīt, ka bija līdztiesīgs miljardiera partneris un nesaņēma no viņa naudu, kad piekrita pārdot savu daļu.

Starp manufaktūras apmeklētājiem bija arī bijušais jūras spēku virsnieks un sens Deripaskas līdzgaitnieks Arkādijs Sarkisjans. Alumīnija karu laikā deviņdesmitajos gados viņš vadīja Deripaskas drošības dienestu. 2011. gadā miljardieris viņu iecēla par Glavstroy kuratoru. “Viņš bija galvenais cilvēks mūsu olimpiskajā celtniecībā,” atceras Bogatovs. “Viņš bija atbildīgs gan par celtniecību Imeretinsky zemienē, gan par būvdarbiem Kūrorta prospekta dublēšanā. Dienā inspicēja Olimpisko ciematu, naktī ‒ pāreju tuneļus. Olimpiādes dēļ viņš, tāpat kā daudzi citi, sabojāja veselību un bija spiests atkāpties no operatīvās vadības, un pēc 2015. gada es viņu Glavstroy faktiski neredzēju.”

Savu cilvēku iecelšana vadošos amatos bija tipiska Deripaskam, kuru paziņas raksturo kā autoritāru biznesmeni. Viņa topmenedžeri viegli šķīrās no to kompāniju darbiniekiem, no kurām veidojās Glavstroy. Piemēram, vēl pirms tika pabeigts darījums par Transstroy pirkšanu, korporāciju pameta tās pirmais prezidents ‒ bijušais Krievijas Federācijas celtniecības ministrs Jefims Basins. Viņš līdzi aizveda galvenos vadītājus un izveidoja savu kompāniju ‒ Inzhtransstroy. Vēlāk Basina un Deripaskas komandas ne reizi vien tikās vienos un tajos pašos būvlaukumos, tostarp olimpiskajos Sočos. 2014. gadā Inzhtransstroy bankrotēja.

Citādi veidojās Glavmosstroy iepriekšējās komandas liktenis. Kompānijas bijušie līdzīpašnieki Vladimirs Voroņins un viņa dēls Aleksandrs atklāja Forbes, ka jaunie īpašnieki sāka pieņemt darbā menedžerus ar MBA diplomiem, taču bez specifiskām zināšanām celtniecībā. Rezultātā daudzi vadītāji aizgāja kopā ar Voroņiniem veidot jaunu kompāniju. 2018. gadā kompāniju grupas FSK ienākumi bija 111,58 mljrd. rubļu. 2016. gadā tās sastāvā iekļāvās DSK-1, un 2018. gadā kompānijas nodeva ekspluatācijā 1,3 milj. m2 dzīvojamās un komerciālās platības.

Veiksmīgi veidojās arī Deripaskas partneru liktenis no kompānijas Glavstroy-SPb, kas jau no paša sākuma bija galvenā Glavstroy nekustamo īpašumu attīstīšanas biznesā. Kopš Glavstroy-SPb nodibināšanas 25 % tās akciju piederēja Ārkārtas situāciju ministrijas vadītāja vietnieka Jurija Vorobjova dēlam un grupas Russkoe more līdzīpašniekam Maksimam Vorobjovam, kā arī viņa partnerim Mihailam Keņinam. Šai kompānijai Glavstroy struktūrā bija visvairāk zemes, un tā sāka realizēt visvērienīgākos projektus. “Sanktpēterburgā visas kompānijas būvēja vidēji 3‒3,5 gadus, mēs ‒ pusotru gadu, turklāt ar apdari un arī ievākšanos,” atceras Igors Jevtuševskis, kurš kompāniju vadīja kopš 2007. gada. “Vidējā ekonomiskās klases dzīvojamās platības tirgus cena tolaik bija 72 000 rubļu par kvadrātmetru, mēs sākām pārdot kvadrātmetru par 49 900 rubļu. Ātrā celtniecība un māju nodošana jau ar apdari, turklāt krīzes laikā, deva mums priekšrocības.” 2013. gadā menedžeriem radās iespēja īstenot šo pieeju pašiem savā biznesā. Iniciators bija Keņins. Kopā ar Jevtuševski viņš izveidoja grupu Samolet Development.

Deripaska un komanda, kas izveidoja Glavstry-SPb, kādā brīdī šķīrās, apstiprina bijušais Glavstroy darbinieks. Deripaska gribēja redzēt Sanktpēterburgas kompānijas vadībā iespējami vairāk Bazel pārstāvju, bet Keņina un Vorobjova cilvēki viņam bija sveši.

“Tā ir ļoti efektīva kompānija, bet Jevtuševskis ir ļoti patīkams un profesionāls cilvēks,” – tā Samolet raksturo miljardieris Aleksandrs Svetakovs. Savus pirmos projektus Ļubercos un Vnukovo Jevtuševskis un Keņins sāka būvēt tieši uz Svetakovam piederošās zemes, samaksājot par to ar dzīvokļiem topošajos dzīvojamajos kompleksos. Saskaņā ar vienotā būvnieku reģistra datiem pēdējo trīs gadu laikā Samolet Development ir nodevis ekspluatācijā miljonu kvadrātmetru dzīvojamās platības, Glavstroy ‒ 600 000 kvadrātmetru.

Impērijas nostūros

Pie metro stacijas Vihino Maskavas nomalē nojaukto Hruščova laika piecstāvu ēku vietā slejas divas augstceltņu kārbas, noformētas ar spilgtiem paneļiem. Konkursā par šo ēku celtniecību 2014. gadā uzvarēja Glavmosstroy. Tas šai kompānijai bija pēdējais lielais pasūtījums Maskavā.

Samazināt pilsētas pasūtījumu īpatsvaru kompānija sāka pēc tam, kad to iegādājās Bazel, atzīst Arturs Markarjans. “Tā savā ziņā bija Maskavas mērijas galma kompānija. Mēs ieguvām daudz projektu, celtniecība bija pa pusei valsts, pa pusei privāta, un valsts pasūtītā ne vienmēr bija ienesīga.” Bogatovs uzskata, ka pēc tam, kad Maskavā pie varas nāca Sobjaņins, kompānija faktiski vairs nesaņēma pasūtījumus no pilsētas. 2017. gadā Glavmosstroy ienākumi saruka desmit reižu ‒ līdz 700 miljoniem rubļu. No vairākiem tūkstošiem darbinieku palika tikai daži simti. Kompānija jau vairākus gadus mēģina noslēgt mierizlīgumu ar kreditoriem.

Kopš 2018. gada Deripaska vairs nav Glavstroy īpašnieks. Tagad holdinga īpašnieki ir Arkādijs Sarkisjans un vēl dažas fiziskas personas. Kompānija Maskavā ir uzsākusi divus lielus projektus ‒ Beregovoy un Balance. To platība pārsniedz visus dzīvojamos kompleksus, kurus kompānija pirms tam īstenojusi galvaspilsētā. Abi projekti, pēc Glavstroy bijušo darbinieku teiktā, tika izstrādāti vairāk nekā desmit gadu. Kāpēc? Bija objektīvi iemesli, piemēram, krīze un nekustamā īpašuma attīstīšanas biznesa īpatnības. “Būvlaukumus Maskavā Glavstroy saņēma izjauktā veidā,” skaidro bijušais Glavstroy Development projektu attīstības direktors Andrejs Zakrevskis. “Ne tie nomas līgumi, ne tas īpašums, ne tas kadastrs. To pienācīga sakārtošana, saskaņošana, celtniecības dokumentācijas nokārtošana ‒ šie procesi var vilkties gadiem ilgi. Bet, tā kā objekti ir lieli, dokumentācijai vien ir nepieciešami desmitiem miljonu rubļu.”

Bogatovs, kurš Glavstroy Development vadīja 2012. gadā, uz to brīdi nepieciešamās investīcijas vērtē 50 miljonu dolāru apjomā. Šī nauda ļautu viena vai divu gadu laikā sagatavot pilsētbūvniecības un atļauju dokumentāciju. Taču Bazel ne vienmēr bija brīvi resursi, turklāt, kā skaidro Zakrevskis, Glavstroy nekustamie īpašumi pastāvīgi apkalpo visa Bazel intereses, un kādā mirklī objekti varēja tikt ieķīlāti, lai grupas uzņēmumi saņemtu kredītus. “Strādāt ar Bazel nav viegli,” atzīst Bogatovs. “Jāņem vērā un jāsaprot kompānijas intereses, kas pārvalda daudzus akcionāru biznesus. Noteikums parasti bija šāds: jums ir savi projekti, jūs tos attīstāt ‒ tad ņemiet no tiem naudu un ieguldiet jaunos projektos.”

Lai no Deripaskas un Bazel vadības saņemtu zaļo gaismu, projekti tika stingri atsijāti, daudzus atdeva pārstrādāšanai, atceras Zakrevskis. “Tikai Beregovoy projektam vien esmu redzējis vismaz četrus variantus. Taču nekustamajam īpašumam Maskavā tā ir normāla prakse. Nekustamo īpašumu attīstīšanas kompānijām celtniecība ir profilējošais bizness, tāpēc tās ir spiestas tērēt tam visus resursus. Pavisam cita lieta, ja runa ir par liela holdinga meitasuzņēmumu.”

“Glavstroy potenciāls, ņemot vērā rūpniecisko teritoriju kvalitatīvo izvietojumu, ir milzīgs. Prasmīgi pārvaldot kompāniju, tā var izaugt vairākas reizes,” ir pārliecināts ILM pārvaldošais partneris Andrejs Lukaševs. Viņš kā piemēru min Trekhgornaya Manufactura un teritoriju Kutuzova prospektā, kur atrodas Kazakova vārdā nosauktā bijusī instrumentu rūpnīca. Kopā ar Sergeja Polonska Mirax Deripaska to nopirka 2005. gadā. Polonskis stāstīja, ka savu daļu pārdevis, taču naudu tā arī nav saņēmis. Sniegt komentārus Forbes viņš atteicās. “Kompānija šīs teritorijas neattīsta, tikai iznomā,” skaidro Lukaševs. “Turklāt objektu pārvaldība ir ļoti zemā kvalitātē. Kompānija bez īpašiem ieguldījumiem un attīstības nes peļņu, un uz tā arī balstās viss biznesa modelis.” Trekhgornaya Manufactura un teritorija Kutuzova prospektā tagad neietilpst Glavstroy sastāvā – to nepastarpināti pārvalda Bazel.

“Agrākie būvindustrijas giganti Glavmosstroy un Transstroy tagad ir statistiski nemanāmi,” sūrojas Bogatovs. “No to paliekām Maskavā ir izdevies izkristalizēt nekustamo īpašumu attīstītāju biznesu ar trim četriem projektiem. Taču ir jāsaprot, ka apgrozījuma ziņā Glavmosstroy un Transstroy bija līdzvērtīgi desmitiem nekustamo īpašumu attīstītāju.”