Cīņā pret birokrātiju
Uzņēmējs Vorens Meijers uz savu nozari – viesmīlību – skatās ar līdzjūtību, tomēr nezaudē optimismu. “Ir restorāni, kas aizveras, un tas ir tikai uz labu,” viņš saka. “Lidsabiedrībām nākas atteikties no puses visu brīvo sēdvietu.”
Var teikt, viņš kā uzņēmējs guva lielāko labumu, tuvojoties Piemiņas dienai, kad tika atvērta trešā daļa no viņa 150 apmešanās vietām. Viņš paredz, ka arī šogad būs pietiekami daudz rezervāciju, un tas šajā spēcīgi iedragātajā nozarē ir vērā ņemams sasniegums. Visu panākumu pamatā ir mūžsenā nekustamā īpašuma aksioma – atrašanās vieta.
Var paiet vairāki gadi, līdz cilvēku pūļi atkal piepildīs viesnīcu vestibilus, bet tikmēr ļaudis mēģina iekļūt viņa teritorijās – Meijera uzņēmums Recreation Resource Management (RRM) pārvalda kempingus un apmešanās vietas valsts īpašumā esošo parku pastaigu taku sākuma punktos astoņos ASV štatos. Viņa klienti ir ASV Meža dienests, štatu un apgabalu parku departamenti un dambju īpašnieki, piemēram, Tenesī ielejas pārvaldes iestāde. Dažkārt tie ir visai nikni partneri, kuri nāk ar vides aizstāvju un politikas veidotāju nesalaužamo pārliecību, ka kapitālists, kurš gūst peļņu no valsts zemes, ir nelietīgs un zemisks cilvēks. Bet tikpat paredzami kā tas, ka rudenī kokiem nokrīt lapas, ir arī valdības aģentūras, kurām aptrūkusies nauda un kas tāpēc vēlas apspriest nomas jautājumus.
Pēc Meijera teiktā, katrā no savām apmešanās vietām viņš valdībai īres maksā atdod vairāk, nekā patur sev peļņā. Pirms kempingi tika nodoti RRM pārvaldībā, lielākā daļa valdības aģentūru šajā biznesā piedzīvoja tikai zaudējumus.
Tūrisma nozarei pandēmija ir ievērojams apdraudējums – tikai ne Meijera RRM. Lielākā daļa apmeklētāju (pagājušajā gadā – 2,4 miljoni) dzīvo, ja tā var teikt, vienas degvielas bākas brauciena attālumā no galamērķa. Un tieši šajā laikā, kad Amerika bija slēgta, došanās ārā, pie dabas, cilvēkiem šķita tik interesanta un aizraujoša kā nekad iepriekš. Meijers stāsta, ka vienā no viņa Arizonas nometnēm apmēram simts neapmierinātu klientu pārlēkuši pāri slēgtajiem vārtiem, lai nelegāli izmantotu parku. “Ļoti daudzas kempingu vietas tika veidotas, nodrošinot iespēju sociāli distancēties – tīri ētisku apsvērumu dēļ,” stāsta Meijers. Arī cena ir adekvāta, parasti 22–26 dolāri par nakti, turklāt Forest Service apmeklētāji saņem 50 % atlaidi, un aptuveni trešdaļai no viņiem ir izsniegta arī seniora caurlaide. Kempingu vietas, kurās nodrošināta piekļuve elektrībai, ūdenim un kanalizācijai, maksā par dažiem dolāriem dārgāk.
Paradoksāli, bet ekonomiskais haoss var pat palīdzēt Meijeram izvērsties. Recesijas laikā pirms desmit gadiem valdības maksājumi šo vietu uzturēšanai un dažādiem uzlabojumiem tika pārtraukti. Valsts parku departaments lūdza Meijeram parūpēties par visu un samaksāt par tādām ērtībām kā namiņi un jaunas labierīcības. Un viņš arī būtu gatavs to darīt, ja vien piedāvātie nomas līgumi būtu pietiekami ilgi. Pašlaik viņa līgumu termiņš ir no pieciem līdz piecdesmit gadiem.
Pajautājiet Meijeram, ar kādu burvestību palīdzību no valdības uzņēmuma, kas pastāvīgi zaudē naudu, var kļūt par pelnošu privātu pasākumu, un šis 58 gadus vecais liberālis aplaimos jūs ar plašu savas biznesa pieejas izklāstu. Visa pamatā ir pašsaprotams fakts – un peļņu orientēts koncesionārs ir motivēts padarīt darbību efektīvāku. Savukārt valdības aģentūra drīzāk ir motivēta padarīt to mazāk efektīvu. Meijers saka: “Valdībā atalgojums un prestižs ir atkarīgs no izmēra un personāla.”
Valsts parku departaments pieņem darbā vides zinātnes studiju absolventus, kuri saņem pilna laika algas un citas patīkamas priekšrocības. Savukārt RRM – ar retiem izņēmumiem – pieņem darbā seniorus, kuri kempingā dzīvo savās kempinga mājiņās. Liela daļa šo darbinieku ir pāri, kuri paši savā starpā sadala darāmos darbus. Vairumam no viņiem ir Medicare apdrošināšana. Viņi strādā pusslodzes darbu un saņem minimālo atalgojumu.
Darbinieku ekspluatācija? Varbūt arī nē. Lielākā daļa no viņa 400 darbiniekiem atgriežas arī nākamajā sezonā. Meijeram ir apmēram 5000 pretendentu uz 50–100 vakancēm.
Iesaistīties parku pārvaldības biznesā Meijeru pamudināja dažādas runas par un ap kreisā spārna ekonomiku. Gandrīz pirms divām desmitgadēm viņš publicēja emuāru par valdības pakalpojumu privatizāciju. Lasītājs, kuram piederēja kāds parku koncesiju uzņēmums, vēlējās uzzināt, vai Meijeram ir drosme realizēt savu pārliecību dzīvē, un piedāvāja iegādāties savu biznesu. Meijers tā arī izdarīja.
Un tā 40 gadu vecumā Meijers pameta ārštata konsultācijas un lika lietā savas zināšanas – viņš apguva inženierzinātnes Prinstonā un biznesa vadību Hārvardā –, lai padarītu parku vidi apmeklētājiem ērtu un patīkamu. Tas ir gana riskants bizness. Reiz lācis iznīcināja kādu kempinga mājiņu (Meijers nokārtoja zaudējumu atlīdzināšanu); kādam aligatoram iepatikās Floridas peldvieta, ko izmantoja bērni. Tomēr Meijera biedējošākie kritiķi staigā uz divām kājām.
Meijera uzņēmums pārņēma kādu parku Kalifornijā, kurā ilgi nebija veikti tehniskās uzturēšanas darbi. Apsekot parku ieradās valdības inspektori un uzlika sodu par kādu iepuvušu koka virsmu. Meijers to paklausīgi noņēma. Tad viņam nācās uzklausīt pārmetumus, ka šā darba veikšanai nav tikusi izņemta speciāla atļauja. “Kādu mirkli es pat domāju, ka man būs jādodas cietumā,” atceras Meijers. Viņš kaut kā nolīdzināja šīs domstarpības, bet drīz vien atkal nonāca nepatikšanās ar Kalifornijas varas iestādēm par kioska novietošanu auto stāvlaukumā. Pārkāpums – nav veiktas augsnes analīzes. Lai apmierinātu birokrātu prasības, Meijera uzņēmumam nācās noņemt asfaltu, paņemt augsnes paraugu un pēc tam atjaunot asfalta segumu.
Nikni juristi atrodami itin visur, bet jo īpaši Kalifornijā. Likums paredz, ka darbiniekam tiek dota pusstunda neapmaksāta pusdienu pārtraukuma. Daži darbinieki rakstiski lūdza Meijeram atļauju strādāt arī pārtraukuma laikā, lai nopelnītu papildu samaksu par šo pusstundu. Viņš piekrita. Bet tad uzradās advokāts ar prasību par zaudējumu atlīdzību. Savstarpējā vienošanās nebija derīga, jo, izrādās, katrai dienai jābūt atsevišķam pusdienu pārtraukuma fiksācijas dokumentam, nevis vienam dokumentam visām dienām. Pieķerts! Meijers nokārtoja arī šo lietu. Taču viņš atteica ierosināt tiesas procesu kādai darbiniecei Kalifornijā, kura apgalvoja, ka menedžere (kas, kā izrādās, bija viņas māsa) viņu iebiedējusi. Bet šīs lietas noraidīšana Meijeram izmaksāja 25 000 dolāru.
Absurdi gadījumi, kas saistīti ar valdību kā zemes īpašnieku, regulatoriem un tiesnešiem, izsmeltu vairuma uzņēmumu īpašnieku pacietību. Tomēr tiem, kuri iztur šīs mocības, atlīdzība ir pietiekami laba. Meijers stāsta, ka labā gadā viņa uzņēmuma tīrā peļņa no ieņēmumiem ir apmēram 14 miljoni dolāru.
Vorena Meijera impērijā ir 6000 kempingu vietu. Uz valstij piederošas zemes ir vēl 380 000 šādu vietu, kuru uzturēšanu viņš varētu uzņemties. Meijers plāno dažu gadu laikā dubultot savus darbības apjomus. “Ja es vēlētos sēdēt pludmalē, es varētu visu pārdot trīs reizes dārgāk par EBITDA. Bet es nevarētu glabāt līdzekļus valsts obligācijās un saņemt tādu pašu naudas plūsmu.” Viņš plāno palikt pie iesāktā, stājoties pretī jebkuriem šķēršļiem.