Ziņām par PLG var piekļūt tikai ar pamatojumu

Šādi reģistri ir arī citās ES dalībvalstīs, piemēram, Beļģijā, Čehijā, Igaunijā, Francijā, Itālijā u. c Vienlaikus informāciju par citu valstu, ieskaitot Latvijas, patiesā labuma guvējiem, var iegūt vienuviet, ieskatoties tādā publiskā reģistrā kā Beneficial Ownership Registers Interconnection System, kur pieejama informācija par Dānijas, Vācijas, Grieķijas, Maltas, Nīderlandes un Austrijas patiesā labuma guvējiem. Tomēr, ņemot vērā, ka EST atcēla attiecīgo tiesību normu, patlaban tā vairs nav piemērojama[1].

Tas nozīmē, ka katrā ES dalībvalstī tā tiesību norma, ar kuru tika pārņemta atceltā AML 5. direktīvas norma, kas Latvijas gadījumā ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NILLTPFN likums) 18.3 pants, vairs nav piemērojama. Lai arī pagaidām nacionālais likumdevējs nav veicis grozījumus NILLTPFN likumā, jāņem vērā, ka piemērojama tā tiesību norma, ar kuru tika pārņemta attiecīgā AML 4. direktīvas norma, pirms tā tika grozīta ar AML 5. direktīvu. Pretējā gadījumā pastāv risks pārkāpt ne tikai Pamattiesību hartā (Harta), bet arī Satversmē un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētās pamattiesības.

Atbilstoši EST spriedumā noteiktajam, lai iegūtu informāciju par patiesā labuma guvējiem, jāpierāda likumīga interese. Tas nav jaunievedums, jo šāds pienākums bija noteikts, pārņemot nacionālajā tiesību sistēmā AML 4. direktīvu, un attiecīgi bija piemērojams līdz 2019. gada grozījumiem NILLTPFN likumā. AML 4. direktīvas 30. panta 5. punkta c) apakšpunkts nepārprotami nosaka, ka “dalībvalsts nodrošina, lai informācija par faktiskajiem īpašniekiem vienmēr būtu pieejama [..] jebkurai personai vai organizācijai, kas var pierādīt, ka tām ir likumīgas intereses”.

Šāda kārtība pastāvēja iepriekš, līdz ar to tagad faktiski nevis tiek aizliegta pieeja jebkādai informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, bet gan ierobežots personu loks un mainīta kārtība, kā tieši konkrētajai informācijai var piekļūt, kas, protams, var mazliet sarežģīt piekļuves procesu laika ziņā, jo jānorāda pamatojums savai likumīgajai interesei, kā arī jāsagaida, kad šāds lūgums par piekļūšanu informācijai tiks izskatīts. Tomēr tajā pašā laikā jāņem vērā, ka neērtība nevar kalpot par attaisnojumu, lai pārkāptu citu personu pamattiesības. Turklāt kā attaisnojums pamattiesību pārkāpšanā nevar tikt norādīts arī procesa ilgums, kas šajā gadījumā varētu būt tikai dažas dienas.

Lai labāk izprastu, kādi bija iemesli, kāpēc EST izlēma aizsargāt tieši pamattiesības, šajā rakstā apskatīšu, pirmkārt, kādēļ EST atcēla konkrēto AML 5. direktīvas normu, otrkārt, EST sniegto vērtējumu, treškārt – kāda ir ietekme un sekas šādam EST spriedumam.

Nepieciešamība atcelt AML 5. direktīvas normu

EST spriedums vēlreiz apliecina, ka jebkurš ES sekundārais tiesību akts (piemēram, regula, direktīva) var tikt atcelts, vērtējot attiecīgā tiesību akta vai arī tā daļas saderību ar ES primārajiem tiesību aktiem (piemēram, Hartu). Šajā lietā EST vērtēja AML 5. direktīvas 1. panta 15. punkta c) apakšpunkta (sekundārais ES tiesību akts) saderību ar Hartas (primārais ES tiesību akts) 7. un 8. pantu. Tas nozīmē, ka EST nevērtēja divu sekundāro ES tiesību aktu savstarpēju saderību, bet gan AML 5. direktīvas saderību ar Hartu, kas hierarhijas ziņā ir augstāks tiesību akts nekā direktīva.

Turklāt jāņem vērā, ka ES likumdevēja normatīvais akts var būt arī nekorekts un nonākt pretrunā gan ar vispārējiem tiesību principiem, gan ar ES pamatlīgumiem[2] un Hartu. Tieši tādēļ pastāv iespēja ne tikai ES dalībvalstij, bet arī fiziskai/juridiskai personai vērsties EST, lūdzot attiecīgā tiesību akta daļēju vai pilnīgu atcelšanu. Pagaidām Latvija, kā arī Latvijas uzņēmumi un privātpersonas nav šo mehānismu izmantojušas, lai gan šādas tiesības ir. Jāuzsver, ka šis jautājums ir ārpus šī raksta tvēruma, tomēr tas apskatīts citā rakstā, kas arī publicēts žurnālā Forbes Latvija un pieejams tiešsaistē.[3]

EST spriedumā vērtēja attiecīgās AML 5. direktīvas normas saderību tieši ar Hartu, jo informācija par patiesajiem labuma guvējiem ietver informāciju par identificētām fiziskām personām, un ikviena sabiedrības locekļa piekļuve šādai informācijai ietekmē Hartas 7. pantā garantētās pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Šādu datu publiskošana ir personas datu apstrāde, uz kuru attiecas Hartas 8. pants. Turklāt jebkuru datu apstrādi jāvērtē arī Vispārīgās datu aizsardzības regulas kontekstā, tomēr šis aspekts ir ārpus šī raksta tvēruma.

Kā tas izriet no EST judikatūras, personas datu nodošana trešajām personām ir iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās, lai kāda arī būtu šīs informācijas turpmāka izmantošana. Turklāt nav nozīmes, vai attiecīgā informācija par privāto dzīvi ir vai nav sensitīva, jo, tiklīdz dati darīti pieejami ikvienam sabiedrības loceklim, tos var ne tikai brīvi iegūt, bet arī saglabāt un izplatīt, un šādas secīgas apstrādes gadījumā datu subjektiem kļūst arvien grūtāk vai pat neiespējami aizstāvēt sevi pret ļaunprātīgām darbībām no trešo personu puses.

Vienlaikus jāuzsver, ka Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātās pamattiesības nav uztveramas kā absolūtas. Tas nozīmē, kas tās var tikt ierobežotas konkrētos apstākļos, ievērojot samērīguma principu. Turklāt visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība.

Tas nozīmē, ka attiecīgo pamattiesību izmantošanas ierobežojuma tvērumam jābūt noteiktam jau juridiskajā pamatā jeb normatīvajā aktā, kas pieļauj iejaukšanos šajās tiesībās. Šajā gadījumā tā ir EST atceltā AML 5. direktīvas norma un pakārtoti NILLTPFN likuma norma, jo direktīvas jāpārņem nacionālajā tiesību sistēmā. Ņemot vērā, ka ES likumdevējs nebija izvērtējis samērīguma principu, pieņemot attiecīgo AML 5. direktīvas normu, arī Latvijas likumdevējs nevarēja to izvērtēt, jo bija jānodrošina atbilstība AML 5. direktīvai, to pārņemot nacionālajā tiesību sistēmā.

Turklāt, ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus Hartā noteiktām tiesībām un brīvībām drīkst uzlikt tikai un vienīgi tad, ja šādi ierobežojumi nepieciešami un patiešām atbilst, pirmkārt, vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi ES, vai, otrkārt, vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Ņemot vērā, ka Hartas 8. panta 2. punktā precizēts, ka personas dati tostarp jāapstrādā “noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos”, EST šajā lietā norādīja virkni kritēriju, ka jāņem vērā, nosakot ierobežojumus Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātajām pamattiesībām.

EST vērtējums saistībā ar izvirzītiem kritērijiem

EST atzina, ka, pirmkārt, tiesiskuma princips saistībā ar AML 5. direktīvu ir ievērots, jo Hartas 7. un 8. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums tika paredzēts normatīvajā aktā. Līdz ar to saistībā ar konkrēto kritēriju EST nesniedza izvērstus apsvērumus. Otrkārt, EST secināja, ka iejaukšanās, ko rada ikviena sabiedrības locekļa piekļuve informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, neapdraud Hartas 7. un 8. pantā nostiprināto pamattiesību būtību.[4] Tas nozīmē, ka iejaukšanās Hartas 7. un 8. panta pamattiesībās var tik attaisnota, ja tā atbilst samērīguma prasībai.

Lai izvērtētu, vai iejaukšanās atbilst samērīguma prasībai, ES aplūkoja ES vispārējo interešu mērķi, secinot – paredzot ikviena sabiedrības locekļa piekļuvi informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, ES likumdevējs paredzējis novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, jo tādējādi tiek radīta vide ar lielāku pārredzamību. Faktiski tāds ES vispārējo interešu mērķis var attaisnot arī smagu iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātajās pamattiesībās.

Vērtējot samērīguma prasību, EST vienlaikus pārbaudīja, vai ikviena sabiedrības locekļa piekļuve informācijai par patiesajiem labuma guvējiem ir patiešām piemērota, lai sasniegtu izvirzīto vispārējo interešu mērķi. Tāpat EST vērtēja, vai iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās, kas izriet no šādas piekļuves, ierobežota ar strikti nepieciešamo, respektīvi, vai attiecīgo mērķi saprātīgi nevarētu sasniegt tikpat efektīvi ar citiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu datu subjektu pamattiesības.

Samērīguma pārbaude

Saistībā ar absolūti nepieciešamo iejaukšanos EST vērsa uzmanību, ka AML 4. direktīvā ikvienas personas piekļuve informācijai par patiesajiem labuma guvējiem bija pakļauta nosacījumam, ka tā spēj pierādīt “likumīgas intereses”. Tomēr Eiropas Komisija (EK) un ES Padome konstatēja, ka jēdziena “likumīgas intereses” vienveidīgas definīcijas neesamība radījusi grūtības, tādēļ šīs ES iestādes uzskatīja, ka piemērots risinājums ir konkrētā nosacījuma atcelšana. Tāpat EK norādīja, ka “likumīgo interešu” kritērijs ir jēdziens, kuru grūti formulēt kā juridisku definīciju.

Atbildot uz šo argumentu, EST norādīja, ka iespējamās grūtības tiesību aktos precīzi noteikt gadījumus un apstākļus, kādos sabiedrība var piekļūt informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, nevar attaisnot, ka ES likumdevējs paredz ikvienam sabiedrības loceklim piekļuvi šādai informācijai. Respektīvi, likumdevēja grūtības definēt kādu jēdzienu nav attaisnojums pamattiesību neievērošanai.

Vienlaikus EST norādīja – plaša publiska piekļuve informācijai par patiesajiem labuma guvējiem ļauj pilsoniskajai sabiedrībai labāk kontrolēt informāciju. Tomēr tajā pašā laikā tieši presei, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kurām ir saikne ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu un apkarošanu, ir likumīgas intereses piekļūt konkrētajai informācijai. Tādējādi nevar uzskatīt, ka iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās, kas izriet no plašas publiskas piekļuves informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, ir ierobežota ar absolūti nepieciešamo. Tas tā ir, jo konkrēti subjekti, kuriem ir likumīga interese piekļūt attiecīgajai informācijai, to var saņemt.

Visbeidzot, aplūkojot ES vispārējo interešu mērķi no vienas puses un attiecīgās pamattiesības no otras puses, EST norādīja – lai gan šis mērķis, ņemot vērā tā nozīmīgumu, var attaisnot pat nopietnu iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātajās pamattiesībās, tomēr cīņa pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu galvenokārt ir valsts iestāžu un tādu struktūru kā kredītiestādes vai finanšu iestādes kompetencē, uz kurām attiecas īpaši pienākumi šajā jomā. Tieši tādēļ AML 4. direktīvas 30. panta 5. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā paredzēts, ka informācijai par patiesajiem labuma guvējiem vienmēr jābūt pieejamai kompetentajām iestādēm un finanšu ziņu vākšanas vienībām bez jebkādiem ierobežojumiem, kā arī atbildīgajiem subjektiem saistībā ar klienta uzticamības pārbaudi.

Tas tā ir arī tādēļ, ka ikviena sabiedrības locekļa piekļuve informācijai par patiesajiem labuma guvējiem neattaisno iespējamos ieguvumus, kas varētu rasties attiecībā uz cīņu pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu. Turklāt EST nekonstatēja, ka, ļaujot ikvienam sabiedrības loceklim piekļūt informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, tiek nodrošināts, pirmkārt, līdzsvars starp vispārējo interešu mērķi un Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātajām pamattiesībām, un, otrkārt, pietiekamas garantijas, kas ļautu datu subjektiem efektīvi aizsargāt savus personas datus pret ļaunprātīgas izmantošanas risku.

Secinājumi

Neērtības, ko radījis EST spriedums, neapšaubāmi pastāv. Tomēr tajā pašā laikā būtiski apzināties, ka jānodrošina pamattiesību aizsardzība. Tādēļ, ignorējot EST spriedumu un joprojām nodrošinot piekļuvi informācijai par patiesajiem labuma guvējiem, tiek pārkāptas šo personu tiesības uz privāto dzīvi, kā arī netiek nodrošināta pienācīga datu apstrādes aizsardzība. No likumdevēja, protams, nevar sagaidīt zibenīgu reakciju, tomēr tādu var sagaidīt no tiesību normas piemērotāja, kas šajā gadījumā ir UR. Piemēram, tādās valstīs kā Nīderlande, Austrija, Beļģija, Malta un Vācija vairs netiek ajiem labuma guvējiem. Šāda rīcība ir atbilstoša EST spriedumam, un tāda būtu sagaidāma arī no UR.