EST palīdzēs interpretēt Kriminālprocesa likumu

Kriminālprocesa likuma 628. un 629. pantā ir uzskaitīts sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iesaistīto personu loks, viņu tiesības un pienākumi. Kriminālprocesa likumā tā pašreizējā redakcijā nav detalizēti reglamentēts šo personu procesuālais statuss. Tā noskaidrošana saistīta ar Kriminālprocesa likuma interpretāciju, tiesu praksi, tiesību teoriju. Aizstāvis sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu var būt gadījumos, kad kriminālprocesā persona, kurai ir jāpiedalās sevišķajā procesā, ir ieguvusi aizdomās turētā vai apsūdzētā procesuālo statusu. Tas izriet no Kriminālprocesa likuma 628. panta[1].

Manā praksē ir bijusi pieredze, kad tika noraidīta iespēja iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, jo persona kriminālprocesā bija aizskartās mantas īpašnieks, un juridiskās palīdzības sniedzējs nebija pilnvarotā persona, bet gan juridiskās palīdzības sniedzējs. Formāli procesa virzītājs neko nav pārkāpis, jo Kriminālprocesa likumā šāda norma ir, bet faktiski juridiskās palīdzības sniedzējs, tikai saņemot pilnvaru un kļūstot par pilnvaroto personu, drīkst iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem. Vēl joprojām strīdīgs ir jautājums, vai pilnvarotā persona var vienlaikus būt arī personas juridiskās palīdzības sniedzējs kriminālprocesā.

Pēc manām domām, vēlme vienkāršot Kriminālprocesa likuma normas rezultējas ar to, ka tās tiek procesuāli sarežģītas, kļūst birokrātiskas un smagnējas, neatvieglojot procesa virzītāju darbu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) konstatēja[2] Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 6. panta 1. punkta pārkāpumu tiesas rīcībā, kad personai tika liegta iespēja iepazīties ar visiem lietas materiāliem un sniegt par tiem komentārus. Lai ievērotu ECK 6. panta 1. punktā garantētās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, pieteicējam bija jādod iespēja iepazīties un komentēt institūciju atzinumus, kas tika sagatavoti pēc Augstākās tiesas Senāta pieprasījuma. Lai gan ECK 6. panta 1. punkts parasti tiek skatīts civilo un krimināltiesību tvērumā, tomēr šajā lietā ECT sacīkstes principu attiecināja arī uz tiesas rīcību administratīvajā procesā[3]. Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka KPL 627. panta ceturtā daļa paredz iespēju procesa virzītājam noteikt ierobežojumu, bet piektā daļa – tiesības pārbaudīt tā tiesiskumu un samērīgumu tiesā, iepriekšminētās daļas apskatāmas atsevišķi. Arī tiesībsargs šim jautājumam ir pievērsis uzmanību, norādot, ka KPL 627. panta ceturtās daļas nosacījumi apskatāmi sacīkstes un pušu līdztiesības principu kontekstā.

ECT ieskatā sacīkstes princips ietver pušu tiesības uzzināt un komentēt visus iesniegtos pierādījumus vai apsvērumus, lai ietekmētu tiesas lēmumu. Tomēr tiesības, kas izriet no sacīkstes un pušu līdztiesības principiem, nav absolūtas, un to apjoms var atšķirties atkarībā no konkrētās lietas īpatnībām. KPL 627. panta ceturtās daļas nosacījumi, ciktāl tie paredz, ka procesa materiāli ir izmeklēšanas noslēpums, pēc būtības var liegt personai iespēju atspēkot procesa virzītāja apgalvojumus vai iesniegt pierādījumus, kas varētu ietekmēt tiesas lēmumu. Augstākā tiesa ir norādījusi, ka izmeklēšanas noslēpums dod iespēju procesa virzītājam izlemt, vai lietas materiālu izsniegšana konkrētajā brīdī un konkrētajai personai nekaitē izmeklēšanas interesēm, un vajadzības gadījumā atteikt materiālu izsniegšanu.

Tomēr Kriminālprocesa likuma 401. panta pirmā daļa paredz, ka izmeklēšanu pabeidz ar rakstveida lēmumu, ierosinot kriminālvajāšanas uzsākšanu un nododot krimināllietas materiālus prokuroram kriminālvajāšanas uzsākšanai, pēc viņa iniciatīvas pieņemot lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, ar rakstveida lēmumu ierosinot turpināt procesu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanai un nododot krimināllietas materiālus prokuroram. Turklāt saskaņā ar KPL 375.  un 375.1panta nosacījumiem kriminālprocesa gaitā iegūtās informācijas aizsardzības pakāpe un iespējamais kaitējums izpaušanas gadījumā aizsargājamām interesēm dažādās kriminālprocesa stadijās (pirmstiesas izmeklēšanas, kriminālvajāšanas, iztiesāšanas), kā arī pēc kriminālprocesa pabeigšanas ievērojami atšķiras[4].

Kriminālprocesa likuma 627. panta ceturtā un piektā daļa redakcijā, kas bija spēkā no 2018. gada 1. septembra līdz 2022. gada 3. novembrim (turpmāk – apstrīdētās normas), noteikts: “(4) Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums, un ar tiem drīkst iepazīties procesa virzītājs, prokurors un tiesa, kas izskata šo lietu.”

Pēc 2022. gada 3. novembra Kriminālprocesa likumā spēkā stājās grozījumi, kas paredz lietas dalībniekiem nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu, bet kas notiks ar jau izskatītām lietām? Vai prokuratūra iesniegs protestus un lietas skatīs no jauna, jo personai netika nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu? Viedoklis par šiem un citiem jautājumiem tiks sniegts pēc tam, kad Eiropas Savienības tiesa pieņems prejudiciālu lēmumu iepriekšminētajā lietā.

Kriminālprocesa likuma 627. panta otrās daļas 1. punkts tika izteikts šādā redakcijā: “Ziņas par faktiem, kas pamato mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi, kā arī to, kādi lietas materiāli pamato šādu ziņu esību un tiek izdalīti no izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu,” savukārt minētā likuma ceturtā daļa izteikta šādā redakcijā: “Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums. Ar materiāliem, kas minēti lēmumā par procesa uzsākšanu par noziedzīgi iegūtu mantu, nepieļaujot pierādījumos minēto personu pamattiesību apdraudējumu, nodrošinot sabiedrības interešu aizsardzību un neapdraudot tā kriminālprocesa mērķa sasniegšanu, no kura izdalīti materiāli, var iepazīties lietas dalībnieki. Procesa virzītājs rakstveidā brīdina par ziņu neizpaušanu saskaņā ar šā likuma 396. pantu.” Tika izslēgta piektā daļa[5].

Judikatūrā pieejama atziņa, ka tiesa pamato savu spriedumu vienīgi uz tiem pierādījumiem, kas izskatīti tiesas sēdē, bet pierādījumi novērtējami, pamatojoties uz vispusīgu, pilnīgu un objektīvu visu lietas apstākļu izskatīšanu to kopumā[6]. Tas attiecināms arī uz Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā skatāmām lietām. Manā pieredzē ir bijuši gadījumi, kad tiesas lēmumā tika minēti jaunatklājušies apstākļi, kuru atspēkošana nebija iespējama, jo nebija zināmas procesa virzītāja radušās šaubas un tiesa lēmumā atspoguļoja ziņas, kuras netika vērtētas tiesas procesa laikā. Turklāt atsauces bija uz lietas materiāliem (sējumiem), ar kuriem ne aizskartās mantas īpašnieks, ne viņa pārstāvis, ne juridiskās palīdzības sniedzējs nebija iepazinušies. Šobrīd lietas skatīšana ir pabeigta ar aizskartās mantas īpašniekam nelabvēlīgu lēmumu.

Aizskartās mantas īpašnieka pārstāvji nevarēja pārliecināties, ka procesa virzītājs un tiesa lēmumā norādītos apsvērumus un pieņēmumus par mantas noziedzīgo izcelsmi pamatojusi ar attiecināmiem, pieļaujamiem un ticamiem pierādījumiem. Ir pamats pieņēmumam, ka aizskartās mantas īpašnieka tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā, netika nodrošinātas.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir darbības, kas veikta ar noziedzīgi iegūtu mantu ar mērķi radīt trešajām personām maldīgu priekšstatu par mantas izcelsmi. Lai radītu iespaidu par līdzekļu likumisko izcelsmi, tiek izmantota finanšu sistēma, veicot šķietami ikdienišķus darījumus[7]. 

Lai varētu virzīt Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā reglamentēto procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, procesa virzītājam ar uzraugošā prokurora piekrišanu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 626. un 627. pantā noteikto ir tiesības izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu. Procesa virzītājs (izmeklētājs) pieņem lēmumu uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu un nodod krimināllietu par noziedzīgi iegūtu mantu tiesai izlemšanai.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 356. panta piekto daļu 45 dienu laikā aizskartās mantas īpašniekam ir pienākums procesa virzītājam iesniegt dokumentus, kas apstiprina lietas dalībnieka (aizdomās turētā vai aizskartās mantas īpašnieka) mantas (piemēram, īpašums, nauda, jebkāds ekonomisks labums) izcelsmes likumību. Parasti šis lūgums tiek izteikts, pirms lieta tiek sūtīta uz tiesu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, bet praksē ir bijis gadījums, kad procesa virzītājs nav sagaidījis personas skaidrojumu un lietu nosūtījis uz tiesu. Ar šādām darbībām procesa virzītājs nenodrošina personai tiesības uz taisnīgu tiesu, jo persona vēl nav sniegusi skaidrojumu par mantas likumīgo izcelsmi, kā arī personas skaidrojums netiek pārbaudīts un nostiprināts ar procesuāliem līdzekļiem, bet šo posmu procesa virzītājs izlaidis. Turklāt personas skaidrojuma ticamības novērtējums no procesa virzītāja puses ir stiepjams jēdziens.

Mantu var atzīt par noziedzīgi iegūtu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā tikai Kriminālprocesa likuma 356. panta otrās daļas 1. un 2. punktā noteiktajos gadījumos. Kriminālprocesa likuma 356. pantā noteikts tiesisks pamats mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu, savukārt Kriminālprocesa likuma 626. pantā norādīti papildu nosacījumi un kārtība procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanai.

2022. gada 4. maijā Krimināllikumā stājās spēkā grozījumi, kuru nepieciešamību Tieslietu ministrija anotācijā pamatoja ar Ģenerālprokuratūras 2021. gada 17. septembra atzinumu, norādot, ka Krimināllikuma 70.11 panta ceturtajā daļā ir iekļauts skaidrojums mantai, kas personas īpašumā vai valdījumā ir netieši nonākusi noziedzīga nodarījuma rezultātā. Ģenerālprokuratūra uzskatīja, ka 70.11 panta ceturtās daļas regulējums nav korekts un praksē rada atšķirīgu izpratni, kurus personas ieguvusi no noziedzīgi iegūtas mantas realizācijas, kā arī noziedzīgi iegūtas mantas izmantošanas rezultātā gūtie augļi, ietilpst noziedzīgi iegūtas mantas jēdzienā, kas noteikts panta pirmajā daļā. Tādēļ tika precizēta definīcija un Krimināllikuma 70.11 panta pirmā daļa izteikta jaunā redakcijā, definējot, ka noziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai valdījumā tieši vai netieši nonācis noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā. Krimināllikuma 70.11 pants  papildināts arī ar 1.1 daļu, kurā noteikts: “Netieši noziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai valdījumā nonācis tieši noziedzīgi iegūtas mantas tālākas izmantošanas rezultātā, tai skaitā atkārtotas ieguldīšanas vai pārvietošanas rezultātā, vai līdzekļi, kurus persona ieguvusi no šādas mantas realizācijas, kā arī gūtie augļu un peļņa.” [8]

Viedokļa raksta kontekstā būtu vērtējams, vai neatkarīgi no izmeklēšanas noslēpuma statusa, kā tas ir noteikts Kriminālprocesa likuma 627. panta ceturtajā daļā, juridiskās palīdzības sniedzējiem ir jābūt iespējai piekļūt un noklausīties tiesas sēdes audioierakstu un iepazīties ar tiesas sēdes, kurā pats juridiskās palīdzības sniedzējs ir piedalījies, protokolu. Vai tiesas sēdes protokols un audio protokols var tikt kvalificēts kā izmeklēšanas noslēpums, ja šajā tiesā ir piedalījies konkrētais juridiskās palīdzības sniedzējs (ja to pieļauj Kriminālprocesa likuma 627.panta ceturtā daļa)? Pēc manām domām, lai gan lietas materiāli ir tas dokumentu kopums, kas tiek nodots tiesai, tomēr protokols un tiesas sēdes audioieraksts nav uzskatāmi par lietas materiāliem šī panta kontekstā.

Manā praksē gūtā pieredze, sniedzot klientiem juridisko palīdzību, ir dažāda. Diemžēl praksē gan praktiķi, gan teorētiķi tiesību normas tulko dažādi – gan ar gramatisko, sistēmisko, gan teleoloģisko interpretācijas metodi, gan arī pēc savas izpratnes un interpretācijas.