Zaļāk beidzot ir lētāk
Eiropas Savienības zaļais kurss nosaka enerģētikas un ekonomikas virzību prom no fosilajiem energoresursiem. Šogad, ņemot vērā straujo dabasgāzes cenas kāpumu, ekoloģiskajiem apsvērumiem pievienojās arī ekonomiskie. Laika gaitā pozīcijas elektroenerģijas tirgū ir mainījušās – atjaunīgie resursi nav tikai vides aizstāvju lobēts risinājums, bet gan ekonomiski izdevīgākais veids, kā nodrošināt nepieciešamo ģenerējošo jaudu mūsdienu pasaulei. Atjaunīgie energoresursi, kas kādreiz tika uzskatīti par alternatīvu fosilajiem un atomenerģijai, tagad pieskaitāmi pie konvencionālajiem enerģijas avotiem.
Atjaunīgajai enerģijai IR ekonomisks pamatojums
Vēsturiski pastāvējis uzskats, ka atjaunīgā enerģija ir kaut kas neizdevīgs un dārgs, un vēl pirms desmit gadiem tā patiešām arī bija. Laikā, kad dabasgāze un fosilie enerģijas avoti bija viegli, ērti un izdevīgi pieejami, Eiropas valstīm pienākums noteiktu energopatēriņa proporciju segt ar atjaunīgajiem resursiem tika daļēji uzspiests vides saglabāšanas nolūkā. Taču tagad ilgtspējīgākais risinājums vairs nav dārgākā opcija – atjaunīgie energoavoti mūsdienās ir arī ekonomiski efektīvākais, lētākais elektrības ražošanas veids, un ekoloģiskais aspekts ir papildu priekšrocība. Tas noticis, pateicoties energotehnoloģiju inovācijām, kas ir ievērojami samazinājušas vēja turbīnu un saules paneļu parku būvniecības un uzturēšanas izmaksas.
Šis progress ir veicinājis vispārējo konkurētspēju un atainojas elektroenerģijas izlīdzināto izmaksu rādītājā (LCOE – levelised cost of electricity), kas pēc formulas ir aprēķinātās saražotās elektroenerģijas izmaksas, kuras nepieciešamas, lai uzbūvētu un ekspluatētu atjaunīgās enerģijas projektu noteiktā izmaksu atgūšanas periodā. Formulā ietvertas gan nemainīgās, gan mainīgās komponentes, piemēram, emisijas izmešu kvotas, degviela, iekārtu uzstādīšanas, uzturēšanas un amortizācijas izmaksas. Atjaunīgās enerģijas avoti pamatoti iekaro savu pozīciju kopējā energoresursu tirgū un ar katru uzstādīto kilovatu kļūst ekonomiski vēl spēcīgāki. Tāpēc saule un vējš kā uzticami un neizsīkstoši enerģijas avoti ir kļuvuši par miljardiem eiro vērtām investīcijām, kas pietuvina pasauli stabilākai elektroenerģijas cenai un drošākai energoapgādei kopumā.
Elektroenerģijas cenas koncepts
Elektrības cena veidojas pēc klasiskā piedāvājuma un pieprasījuma modeļa. Tomēr te ir kāda ir īpaša iezīme – elektroenerģija ir produkts, ko ļoti grūti uzglabāt. Tā jāpatērē un tātad arī jātransportē brīdī, kad tiek saražota. Tāpēc, ņemot vērā ģenerāciju jaudas un to atšķirības dažādās valstīs, nepieciešams veidot starptautiskus savienojumus, lai nodrošinātu nepārtrauktu elektroenerģijas plūdumu. Sistēma strādā pēc savienoto trauku principa – cenas līmenis izlīdzinās starp savienotajām valstīm. Eiropas Savienībā (ES) ir iedibināts ekonomikā balstīts princips – tiecamies optimāli izmantot pieejamos resursus, kas šajā gadījumā ir saražotā elektroenerģija un pārvades jaudas, gan iekšēji, gan starp tirdzniecības zonām. Šis algoritms ļauj nonākt pie visizdevīgākās cenas elektroenerģijai konkrētajā laikā un vietā. Elektrības cenu kopumā ietekmē arī katra reģiona unikālais ģenerācijas portfelis un jaudu ietekmējošie faktori: sezona, emisijas kvotu izdevumi, izmantotā degviela u. c.
Baltija no tirgus darbības viedokļa strādā sinhroni-integrēti ar ziemeļvalstu tirgiem. Elektrības cena Latvijas tirgū būs atkarīga no cenas Lietuvā, ko savukārt ir ietekmējusi cena Polijā un Zviedrijas SE4 tirdzniecības zonā. Vēl joprojām esam arī daļa no padomju laika energosistēmas, ko šodien sauc par BRELL loku. Tomēr ar ES līdzekļu atbalstu un miljardu vērtu investīciju programmu patlaban tiek stiprinātas Lietuvas un Polijas, kā arī citas iekšējās Eiropas saites, lai līdz 2025. gadam Latvija pilnībā atslēgtos no Krievijas un sinhronizētos ar kontinentālo Eiropu.
Kāpēc par elektrību jāmaksā vairāk?
Šovasar Latviju pāršalca panika, kad sasniedzām līdzšinējos elektrības cenas griestus – 4000 eiro par MWh. Ja Nord Pool nebūtu noteikta maksimālā cenas robeža, tā tiektos uz bezgalību. Šī situācija radās resursu optimizācijas matemātiskajā dilemmā – pieprasījums ar piedāvājumu nekrustojās, elektrības ražotāji nespēja piedāvāt gana daudz jaudas. Latvijā jaudas iztrūkums ir aptuveni 30 %, kamēr Lietuvā, ar kuru esam ļoti ciešā saitē, tie ir pat 70 % no patēriņam nepieciešamās elektroenerģijas, tāpēc nākas trūkstošo elektroenerģiju importēt no kaimiņu reģioniem Eiropas Savienībā. Mūsu vietējās ģenerācijas jaudas pārsvarā ir atkarīgas no gāzes kombinētā cikla ģeneratoriem. Kamēr turpinām savu jaudu dārgi ģenerēt termoelektrocentrālēs (TEC), kas atkarīgas no augstajām dabasgāzes cenām, kā arī hidroelektrostacijās, kuru darbību spēcīgi ietekmē mainīgs ūdens plūsmas daudzums, elektroenerģijas cenas pazemināšanos ilgtermiņā nevar prognozēt.
Visticamāk, elektrības cenas griesti tiks paaugstināti. Lai no tā izvairītos, faktiski ir divi risinājumi, ņemot vērā, ka Latvijas pārvades jaudas ir ierobežotas un šobrīd nav gana daudz iespēju nosacīti lētākajai enerģijai ieplūst valstī. Mēs varam runāt par energoefektivitāti, kas ir visai garš, tālejošs process un diezgan utopisks ceļš, jo cilvēkiem radikāli būtu jāmaina savi paradumi, lai pietiekami samazinātu patēriņu. Otrs un, manuprāt, vienīgais variants ir strādāt pie ražošanas jaudu apjoma palielinājuma valsts iekšienē.
Elektroenerģijas izlīdzinātās izmaksas – konkurences apstākļi ir mainījušies
Katram enerģijas ģenerācijai veidam izmaksas ir atšķirīgas, it īpaši dažādos dzīves ciklos. Piemēram, saules paneļu parka kapitāla jeb sākotnējās izmaksas ir salīdzinoši lielas, kamēr mainīgās izmaksas – paneļu uzturēšana un tehniskā apkope, zāles nopļaušana – ir minimālas. Tomēr elektroenerģijas cenu tirgū nosaka nevis kapitāla, bet gan mainīgās izmaksas, proti, degviela, emisijas kvotas, ražotņu ekspluatācija.
Ja no tirgus darbības viedokļa salīdzinājumam apskatām dažādos elektroenerģiju jaudas avotus, jaunuzstādītajiem saules enerģijas parkiem un vēja turbīnu parkiem, kopā ņemot, ir viszemākās mainīgās izmaksas, līdz ar to šādi saražot elektroenerģiju ir vislētāk. Šiem atjaunīgajiem resursiem seko atomenerģija, ogles un, visbeidzot, gāze. Saules un vēja ģenerētās elektroenerģijas cena pēdējā desmitgadē ir konstanti samazinājusies, ja neņemam vērā šo gadu, kad visa pasaule kopumā ģeopolitisko apstākļu dēļ piedzīvo elektroenerģijas cenu kāpumu. Laikā no 2010. gada vēja enerģijas ražošanas izmaksas samazinājušās par 57 %, saules – par 89 procentiem. Atjaunīgo energoresursu izlīdzinātās izmaksas kopumā pašlaik ir par 42 % mazākas nekā gāzei un par 38 % mazākas nekā oglēm.
Pēdējo mēnešu notikumu dēļ paredzams, ka atjaunīgo resursu uzvaras gājiens izmaksu ziņā tuvākajā nākotnē tikai turpināsies, jo to darbība nav atkarīga no degvielas, dabasgāzes vai ogļu cenas straujajām izmaiņām pasaules tirgos. Pēc IRENA starptautisko ekspertu vērtējuma, salīdzinot ar 2019. gadu, tehnoloģiju izmaksas 2030. gadā saules, vēja un atkrastes vēja radītajai enerģija samazināsies attiecīgi par 35, 20 un 55 procentiem.
Sabalansēta energoapgādes sistēma – ilgtspējīgas elekroenerģijas cenas atslēga
Mums Latvijā ir gana daudz vēja gan piekrastē, gan arī iekšzemē. Saules un vēja kartes norāda uz daudzām piemērotām vietām. To izmantojot, no tirgus ar laiku tiks izspiestas konkurētnespējīgās ģenerācijas, notiks tehnoloģiju maiņa. Tāpat arī patēriņa tradīcijas mainās – pāriesim uz elektroenerģiju kā primāro energonesēju, un mūsu vajadzība pēc elektroenerģijas pieaugs. Tāpēc ģenerācijai jāuzstāda jaunas jaudas, paturot prātā, ka Latvijas enerģijas portfelim jābūt gana pārdomātam. Gan vējš, gan saule, protams, paliek mainīgi lielumi, kurus ir grūti plānot un prognozēt, tāpēc vēl kādu laiku no gāzes ģeneratoriem pilnībā nevajadzētu atteikties – tie mums būs nepieciešami energosistēmas kopējam balansēšanas uzdevumam. Lai gan TEC savā laikā ir bijusi laba un efektīva investīcija un patlaban ir ļoti svarīgas sistēmas kopējai darbībai, nevaram mūžīgi dzīvot gāzes mākonī – jāiet tālāk un jāveicina atjaunīgie energoresursi.
Ir pieteikti un plašāk izskanējuši vairāku atjaunīgās enerģijas attīstītāju projektu plāni, pārvades sistēmas jaudas tiek aizrunātas. Izskan jautājumi par to, kas visu šo jaudu patērēs. Skaidrs, ka, visticamāk, ne visi projekti dažādu apstākļu dēļ realizēsies. Iespējams, varētu pienākt brīdis, kad Latvijā spējam saražot pietiekami daudz elektrības savam patēriņam un vēl vairāk. Tad, ņemot vērā savienoto trauku principu, pārdosim enerģiju tālāk. Tomēr līdz tam vēl tāls ceļš ejams – sākotnēji atbalstīsim un kāpināsim atjaunīgās enerģijas jaudas. Saprotams, nevienas pārmaiņas nav vienkāršas, katram jauninājumam sākotnēji jācīnās ar neticības un pretreakcijas barjerām. Tomēr pamatotu šķēršļu atjaunīgajiem energoresursiem vairs nav – izdevīgums saules un vēja enerģijai elektroenerģijas formulā ir acīm redzams un, cerams, drīz kļūs visiem arī praktiski sajūtams.