Vai vadītāju labbūtība ir svarīga?
Oksana Lentjušenkova
Ekonomikas un kultūras augstskolas rektore Dr.oec., asociētā profesore
Pēdējā laikā plaši tiek diskutēts par darbinieku labbūtību (wellbeing) profesionālajā darba vidē, uzsverot, kāpēc uzņēmumiem un to vadītājiem ir svarīgi rūpēties, lai darbinieki justos labi. Tas noteikti ir būtiski, taču nereti tiek aizmirsts par pašu vadītāju labbūtību, kas ir vienlīdz nozīmīga. Kā vadītājam uzturēt pozitīvu noskaņojumu arī tad, ja profesionālajā vidē nākas saskarties ar dažādiem izaicinājumiem? Vai vadītājs drīkst justies slikti, un vai kolektīvam par to ir jāzina? Kur un kā saņemt atbalstu tad, kad tas visvairāk nepieciešams?
Svarīgi atcerēties, ka vadītājs arī ir cilvēks. Lai gan visbiežāk apveltīts ar dažādām superspējām un īpaši motivēts, tomēr tikai cilvēks. Vienlaikus tieši vadītājs ir tas, kuram ikdienā jādomā par kolektīva motivēšanu un jāatbalsta darbinieki, turklāt daudzi to uztver par pašsaprotamu lietu. Plašsaziņas līdzekļos un dažādās konferencēs izskan aizvien vairāk padomu par to, kā sekmēt darbinieku labbūtību, taču nav gandrīz nevienas teorijas par to, kā un kāpēc būtu jāatbalsta vadītāji.
Lai gan mēdz uzskatīt, ka cilvēki, kuri ir vadošos amatos, a priori ir ļoti motivēti un bauda dzīvi, patiesībā daudzi no viņiem izjūt atbalsta trūkumu. Vadītājiem ir jāpieņem ne tikai pozitīvi lēmumi – bieži vien jāuzņemas atbildība arī par ļoti smagiem un nepopulāriem lēmumiem, un par to tiek runāts ļoti maz. Arī vadītājiem var samazināties motivācija un nolaisties rokas, īpaši, ja darbinieki vai darba vide sagādā nepatikšanas. Šādos brīžos ir svarīgi atcerēties, kā vadītājs var palīdzēt pats sev.
Viss jāņem savās rokās un jāmeklē risinājums, kas var palīdzēt tieši tev. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka arī vadītājam ir tiesības būt noskumušam un bēdāties. Savam kolektīvam to rādīt gan nevar, jo vadītājs ir līderis, kuram jāiedvesmo, nevis jāsūdzas. Viens no visai efektīviem risinājumiem ir dalība biznesa klubos vai organizācijās, kur satiekas dažādu uzņēmumu vadošie cilvēki, lai apmainītos ar pieredzi, ieteikumiem un problēmu risinājumiem. Dalība šādās organizācijās sniedz tik ļoti nepieciešamo atbalsta plecu, turklāt apliecina, ka neesam vieni savās problēmās. Reizēm nonākam situācijās, kuras mums šķiet unikālas un ārkārtējas, taču tad atrodas kāds, kurš tādā jau bijis un atradis risinājumu.
Katram vadītājam laikā gaitā attīstās savi tā saucamie labbūtības paradumi (wellbeing microhabbits). Vienam tas var būt sports, citam vakars ar draugiem, vēl kādam pastaiga pa parku. Šie ieradumi vadītājiem ir tikpat nepieciešami kā dažādas prasmes, lai saglabātu savas spējas profesionāli pildīt pienākumus.
No pieredzes varu teikt, ka ir būtiski atrast laiku sev. Kaut vai piecas minūtes, bet lai tās būtu tikai tavas. Mēs bieži domājam – ir tik daudz darba, kā to visu paspēt… Taču, uz mirkli apstājoties, rodas sapratne, ka nav gandrīz nekā tāda, kas nevarētu pagaidīt. Es šeit nerunāju par darba atlikšanu vai nedarīšanu, bet par to, ka ir nepieciešami brīži, lai apstātos un padomātu, ko, kā un kāpēc es daru. Un tad atkal var doties tālāk. Šādi brīži ikdienā ievieš apzinātības izjūtu un padara mūsu darbu jēgpilnu.
Ikdienā praktizēju tā saucamo domāšanas darba dienu, kad tālrunis ir klusajā režīmā un e-pastus skatos no rīta, pa dienu un vakarā. Pārējā laikā cenšos izplānot darbības, aktivitātes un salikt prioritātes noteiktam laika posmam. Viens no pasaules ievērojamākajiem un leģendārākajiem uzņēmējdarbības ekspertiem Dr. Ichāks Adizess savos semināros uzsver – piebremzējiet (slow down)! Nevajag visu laiku darboties hiperskaņas ātrumā, dažreiz ir jāapstājas un jānovērtē, kur tu esi, kas ir paveikts, kā arī jāuzdod sev jautājums – vai esmu tur, kur plānoju būt?
Ieteicams atrast arī kādu motivācijas rīku vai balvu sev, kas palīdzētu virzīties uz priekšu. Piemēram, savulaik biju sev apsolījusi – kad aizstāvēšu disertāciju, braukšu ceļojumā uz Parīzi. Ceļojums, kāds lielāks pirkums vai kaut kas, kas jau sen ir ļoti kārots, var palīdzēt gūt papildu motivāciju. Ir svarīgi prast apbalvot pašam sevi un pateikt sev paldies. Turklāt nepieciešams ieviest mazos paldies ikdienā, atrodot sīkumus, par kuriem priecāties, lai arī smagākas darba dienas neliktos tik drūmas.
Pozitīvu noskaņojumu nereti palīdz uzturēt konkrēti ikdienas rituāli, piemēram, kafija no rīta, kad tuvinieki vēl guļ un var baudīt klusumu, 15 minūšu meditācija, laiks bez telefona un e-pastiem, pastaiga vai kas cits. Vienlīdz svarīgas ir arī fiziskās aktivitātes, sports. Nav būtiski, kāds sporta veids un cik aizņemta ir jūsu ikdiena, – ir jāatrod tam laiks. Neveltot laiku fiziskajām aktivitātēm, ir grūti izturēt psiholoģisko slodzi.
Nepieciešams atrast laiku arī atpūtai. Īpaši aktīviem vadītājiem iesaku to pat ierakstīt plānotājā, lai nejauši šajā laikā neieplānotu darba aktivitātes. Atpūta ir jāuztver kā viens no saviem pamatpienākumiem. Lieki atgādināt, ka bez atpūtas kritīsies arī produktivitāte. Pirms vairākiem gadiem sapratu – neieplānojot pauzes savā darba grafikā, dzīve vienalga apstādinās un atgādinās, ka ir arī citas lietas un ka sevi ir jāsaudzē. Ja nav laika ilgākam atvaļinājumam, ņemiet atvaļinājumu kaut uz vienu dienu.
Reizēm lieti noder arī iespēja izkratīt sirdi draugiem. Šādos brīžos var novilkt vadītāja supervaroņa kostīmu un kļūt par parastu cilvēku. Mums visiem ir jāpilda dažādas sociālās lomas, un vadītājam ir jāatceras arī viņa citas lomas, kas spēj padarīt mūsu dzīvi pilnīgāku.
Ja uzņēmumā ir nopietnas grūtības, tad gan es aicinātu vadītājus nebaidīties runāt par to. Arī ļoti veiksmīgos uzņēmumos mēdz būt problēmas, un tas, ja par tām runāsiet un jautāsiet padomu citiem vadītājiem, nepadarīs jūs mazāk veiksmīgu vai profesionālu.
Pievēršoties tam, cik daudz un ko ieteicams pārrunāt ar kolektīvu, jāatceras, ka ir divu veidu situācijas – tādas, kuras vadītājam jārisina pašam, pēc iespējas konsultējoties ar citiem vadītājiem, un tādas, kurās var un vajag iesaistīt darbiniekus, jautājot padomu viņiem. Tāpēc jau vadītājam ir komanda, turklāt darbinieki parasti novērtē to, ka viņus iesaista dažādu jautājumu risināšanā.