Pierādījumi un to nozīme kriminālprocesā

Savukārt Kriminālprocesa likuma 124. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts, ka pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un palīgfakti. Kriminālprocesā pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai neesamība, kā arī citi Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā paredzētie apstākļi, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā.

Juridiskajā literatūrā pausta atziņa, ka tos pierādījumus, kas attiecas tieši uz kriminālprocesa pierādāmo apstākli, dēvē par tiešajiem pierādījumiem, bet pierādījumus, ar kuriem pamato saistošus faktus, dēvē par netiešajiem pierādījumiem.[1] Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 129. pantam pierādījumi ir attiecināmi uz konkrēto kriminālprocesu, ja ziņas par faktiem tieši vai netieši apstiprina kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esamību vai neesamību, kā arī citu pierādījumu ticamību vai neticamību, izmantošanas iespējamību vai neiespējamību.

Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2021. gada 13. maija spriedumā krimināllietā Nr. 11091099518 ir norādīts, ka kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esamības vai neesamības apstiprināšanai var tikt izmantoti arī netieši pierādījumi, kas ar saistīto faktu starpniecību dod pamatu izdarīt secinājumu par pierādāmiem apstākļiem. Spriedumā atzīts, ka nav izšķirīgas nozīmes, kādi pierādījumi – tiešie vai netiešie – tiek izmantoti apsūdzētā vainīguma pierādīšanā, bet nozīme ir tam, vai to pierādījumu kopums ir pietiekams un ticams, lai varētu izdarīt secinājumu par apsūdzētā vainīgumu.[2]

Tātad pierādījumu nozīmīgums ir apstāklī, ka ar tiem tiek pamatota pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamība vai neesamība. Pierādīšanas priekšmeta nozīme slēpjas tajā, ka tie ļauj panākt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu. Tātad arī pierādījumu nozīmīgumu nav iespējams pārvērtēt, jo tieši pierādījumi pamato pierādīšanas priekšmetu, un līdz ar to tieši pierādījumi ir krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma pamatā.

Tiesa nevar ignorēt faktus, kam ir nozīme apsūdzētā vainīguma pierādīšanā. Rakstveida pierādījumi ir izvērtējami savstarpējā saistībā un kopsakarā ar tiesā liecinošo personu liecībām.

Kriminālprocesa likuma 123. pantā noteikts, ka pierādīšana ir kriminālprocesā iesaistītās personas darbība, kas izpaužas kā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu esamības vai neesamības pamatošana, izmantojot pierādījumus.

Nevērtējot visus lietā esošos pierādījumus, kas satur ziņas par faktiem, tiesa pieļauj Kriminālprocesa likuma 123. panta nosacījumu pārkāpumu par pierādīšanu kriminālprocesā. Līdz ar to var secināt, ka no lietā esošajiem pierādījumiem ir atkarīgs tiesas nolēmums, tāpēc pierādījumiem ir noteicošā loma krimināltiesisko attiecību taisnīgā atrisināšanā.

Ir acīm redzams, ka, ņemot vērā pierādījumu nozīmīgumu, tiesa nevar vienkārši paļauties uz to, ka lietā esošie pierādījumi, kas savākti pirmstiesas procesā, ir patiesi un atbilst visām prasībām, lai uz to pamata tiktu taisīts spriedums un tādā veidā taisnīgi tiktu atrisinātas krimināltiesiskās attiecības. Tieši tāpēc tiek veikta pierādījumu pārbaude tiesas sēdē.

Kriminālprocesa likuma 449. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pirmās instances tiesa tieši pārbauda pierādījumus lietā. Jēdziens tieši nozīmē, ka tiesa nepastarpināti pārliecinās par katra pierādījuma esamību un ziņām, ko tas satur. Piemēram, viens no svarīgākajiem pierādījumiem ir liecinieku liecības. Kriminālprocesa likuma 449. panta otrajā daļā ir noteikts, ka tiesas sēdē personas sniedz liecības mutvārdos. Faktiski tiesa veic liecinieka pratināšanu tiesas sēdes laikā, lai tieši pārliecinātos, ka šis liecinieks tiešām eksistē, kā arī pārliecinātos par tām ziņām, ko viņš ir sniedzis. Tajā pašā laikā tiesa arī pārbauda šo ziņu patiesumu, salīdzinot ar citiem pierādījumiem.

Tiesā pierādījumi jāpārbauda tieši. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz to, ka liecību sniedzējs (liecinieks, cietušais) pirmstiesā ir sniedzis liecību, tiesas sēdē viņš to dara atkārtoti, ja kāds no procesa dalībniekiem piesaka lūgumu par tā pratināšanu. Līdzīgi tiek veikta arī citu pierādījumu pārbaude. Tiesa sēdes laikā pārliecinās, ka šie pierādījumi eksistē, pārliecinās, ka tie satur pierādīšanas priekšmetam atbilstošas ziņas, un salīdzina šīs ziņas ar ziņām, ko satur citi pierādījumi.

Šeit jāatzīmē, ka pierādījumiem jāatbilst trim prasībām, proti, tiem jābūt ticamiem, pieļaujamiem, attiecināmiem. Ticami nozīmē, ka šie pierādījumi ir patiesi. To pārbauda, salīdzinot ziņas, ko satur pierādījums, ar citos pierādījumos esošajām ziņām. Pieļaujami nozīmē, ka pierādījumi var būt iegūti tikai kriminālprocesā noteiktajā kārtībā. Nav pieļaujams izmantot pierādījumus, kas iegūti citādā veidā. Attiecināmi nozīmē, ka šiem pierādījumiem jāattiecas uz pierādīšanas priekšmetu kriminālprocesā.

Tajā pašā laikā bez šo trīs prasību ievērošanas tiesa, pārbaudot pierādījumus, var arī precīzāk pārbaudīt pierādījumu saturu, piemēram, uzaicināt tiesu ekspertu, lai viņš detalizētāk izskaidro eksperta atzinuma saturu un secinājumus.

Kā norāda Augstākās tiesas Krimināllietu departaments savā 2018. gada 4. oktobra lēmumā lietā Nr. 11520035214, pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību. Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus pierāda ar pieļaujamiem, attiecināmiem, ticamiem un pietiekamiem pierādījumiem, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā. Kriminālprocesa likums neparedz pierādījumu vērtēšanas veidu – objektīva vērtēšana vai objektīvās patiesības noskaidrošana.[3]

Tātad Augstākā tiesa atzīmē vēl vienu pierādījumu īpašību – pietiekamību. Pietiekamība nozīmē, ka ar pierādījumiem tiek izslēgtas jebkuras saprātīgas šaubas par pierādīšanas priekšmetā esošo apstākļu esamību vai neesamību. Šī īpašība gan var nepiemist katram atsevišķam pierādījumam, bet gan visam pierādījumu kopumam. Piemēram, liecinieka liecība, ka viņš redzējis aizdomās turamo, izdarot noziedzīgo nodarījumu, var nebūt pietiekama, lai pierādītu aizdomās turamā vainu, bet, ja šo liecību apliecina arī citi pierādījumi, piemēram, aizdomās turamā atstātie pirkstu nospiedumi nozieguma vietā un pie viņa atrastās nozagtās mantas, tad pierādījumu kopums ir pietiekams, lai tiesa varētu taisnīgi atrisināt krimināltiesiskās attiecības šajā procesā.

Ja neviens no lietas dalībniekiem nav pieteicis lūgumu pārbaudīt kādu pierādījumu lietā, tad tiesai, nepārbaudot kādus pierādījumus tiesas sēdē, jābūt pārliecībai, ka tie atbilst visām iepriekšminētajām prasībām, līdz ar to lēmums tos nepārbaudīt neietekmēs krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) savos lēmumos saistībā ar Eiropas Cilvēku pamattiesību un brīvību konvencijas 6. panta pārkāpumiem norāda, ka tiesām jāveic rūpīga pušu iesniegto pierādījumu un argumentu izpēte un novērtēšana, objektīvi risinot jautājumu par šo pierādījumu attiecināmību uz lietu. Pierādījumi jāizvērtē tiesām, kuras ir atbildīgas par faktu konstatēšanu. Pierādījumi jāizvērtē atklātā tiesas procesā, klātesot apsūdzētajam, ievērojot sacīkstes principu.[4] Pierādījumu pārbaudi tiesā var saistīt ar sacīkstes principu kriminālprocesā. Apsūdzība un aizstāvība sniedz savus pierādījumus tiesājamā vainas noteikšanai, bet tiesai šie pierādījumi jānovērtē atbilstoši iepriekšminētajām prasībām.

Saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta trešā punkta d apakšpunktu ikvienam, kas tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, ir minimālas tiesības nopratināt vai būt nopratinājušam apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu tajos pašos apstākļos, kā apsūdzības lieciniekus.

ECT ir norādījusi, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta otrajā punktā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija un 6. panta trešā punkta d apakšpunktā nostiprinātās garantijas saistībā ar liecinieku nopratināšanu ir 6. panta pirmajā punktā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu elementi, kas jāņem vērā ikreiz, kad tiek izvērtēts procesa taisnīgums kopumā.[5] Tāpat ECT ir uzsvērusi, ka bez liecinieku nopratināšanas vēl viena no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta trešā punkta d apakšpunktā nostiprinātā pušu līdztiesības principa izpausmēm ir arī dokumentu iegūšana. Nacionālajām tiesām, noraidot apsūdzētā lūgumus, ir pienākums tos motivēt ne tikai gadījumos, kad tiek lūgts izsaukt lieciniekus. Šāds pienākums paust atteikuma motīvus attiecas arī uz gadījumiem, kad apsūdzētais lūdz izprasīt cita veida pierādījumus, tostarp tādus, kas atrodas pie trešajām personām.[6]

Saistībā ar šo atzīmējama situācija, kad tiesas procesā aizstāvība pieteikusi lūgumu lietas materiāliem pievienot jaunus ekspertu atzinumus. ECT, vērtējot pušu līdztiesības principa ievērošanu, ņem vērā, ka apsūdzības uzturētājs lietas ietvaros šādus ekspertu atzinumus ir iesniedzis tiesai konkrētu apstākļu pierādīšanai. Ekspertu atzinumi iegūti pirmstiesas izmeklēšanā, kas nav notikusi kā sacīkstes process un kurā apsūdzētais nav piedalījies. Apsūdzētajam tostarp nebija iespēju formulēt savus jautājumus ekspertiem, apstrīdēt viņus vai ierosināt arī sevis izraudzītu ekspertu iekļaušanu ekspertīzes veikšanā u. tml. ECT konstatēja, ka apsūdzēto iegūtos ekspertu atzinumus tiesa neatzina par pierādījumiem un neiekļāva pierādījumu kopumā. Izskatāmajā lietā nacionālā tiesa bija ierobežojoši tulkojusi nosacījumu par speciālista uzaicināšanu, vienīgi vispārīgi atsaucoties uz speciālista kompetenci, tādā veidā liedzot apsūdzētajam iespēju atspēkot apsūdzības uzturētāja izmantotajos ekspertu atzinumos izdarītos secinājumus, kas nav samērojami ar pušu līdztiesības principu. Turklāt ECT papildināja, ka šādā veidā nav nodrošināts līdzsvars starp apsūdzētā un apsūdzības uzturētāja tiesībām iegūt un izmantot “eksperta pierādījumus”, kas atzīstams par pušu līdztiesības principa pārkāpumu.[7]

Kā redzams no ECT paustajām atziņām par pušu līdztiesības principa izpausmi kriminālprocesā, tas attiecas ne tikai uz personu tiesībām tiesas procesā. Lai konstatētu, ka process noritējis taisnīgi, ievērojot pušu līdztiesību, ECT vērš uzmanību pat uz apsūdzētā tiesībām pirmstiesas kriminālprocesā un izmeklēšanas raksturu. Proti, ja izmeklēšana nav kā sacīkstes process, ir būtiski tiesas procesā nodrošināt līdzsvaru arī apsūdzētā tiesībās uz pierādījumu iegūšanu, to iesniegšanu, kā arī apsūdzības pierādījumu atspēkošanu. Apsūdzētajam taisnīgā procesā tiek garantēts noteikts un arī neatņemams procesuālo tiesību minimums, tostarp tiesības iegūt un tiesai iesniegt dažādus pierādījumus, kā arī apstrīdēt apsūdzības pierādījumus un iebilst pret to ticamību.

Pierādījumu pārbaudi tiesā ietekmē šādi faktori: tiesa ir objektīvs pierādījumu vērtētājs, kuru nesaista ne apsūdzības, ne aizstāvības funkcijas; pierādījumi tiek pārbaudīti tieši, pielietojot sacīkšu un pušu vienlīdzības principus; tiesas rīcībā ir viss pierādījumu komplekts, kas ir iegūti un novērtēti pirmstiesas procesā; iespējams pieaicināt visus pirmstiesas procesa dalībniekus, lai noskaidrotu kādi faktori ietekmē pušu rīcību pierādījumu pārbaudes laikā.

Visi šie faktori ļauj tiesai visobjektīvāk novērtēt lietā esošos pierādījumus. Protams, pierādījumi jāvērtē arī pirmstiesas procesā, taču sākotnēji, sākot procesu, tie ir fragmentāri, savukārt kriminālvajāšanas laikā, kad prokuroram ir pieejams pilns pierādījumu komplekts, prokurora funkcija celt apsūdzību traucē viņam šos pierādījumus izvērtēt pilnīgi objektīvi, līdz ar to tikai tiesa var veikt pilnīgi objektīvu lietā esošo pierādījumu pārbaudi.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, secināms, ka pierādījumiem krimināllietā un to pārbaudei tiesā ir ļoti būtiska nozīme un to pārbaude kopsakarā un savstarpējā sakarībā ļauj panākt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu.