Vīnogulāju cenām pārprodukcija netraucē

Francijas aģentūra SAFER, ar kuras starpniecību tiek pārdota lielākā daļa lauksaimniecības zemju Francijā, publicējusi jauno cenu lapu. Viens hektārs Grand Cru līmeņa zemes, kur jau aug un nes augļus vīnogulāji, vīna zemes Burgundijas pašā sirdī, Cote d’Or rajonā, gada laikā ir kļuvis dārgāks par 4 % un maksā 6,765 miljonua eiro. Šķiet, dārgāk tas nav maksājis nekad, un arī tikai tad, ja jums vispār izdosies atrast vismaz vienu pārdošanā izliktu hektāru.

Ja jūsu ambīcijas ir iespējams apmierināt ne tik ļoti prestižu vīnogulāju, tad ir iespēja ietaupīt  Premier Cru līmeņa hektārs tajā pašā Cote d’Or jums izmaksās 1,69 miljonus eiro. Tomēr neatlieciet lēmumu uz ilgu laiku, jo arī šeit zeme sadārdzinās par 2 % gadā.

Tomēr visstraujāk pagājušajā gadā pieauga vīnogulāju cenas Bordo. Ja Sentemiljonā vīnogulāju tirgus cena pieauga vidēji par 3 %, sasniedzot 300 tūkstošus eiro par hektāru, tad elitārākajā Pomeroles rajonā pieaugums bija 5 % – līdz diviem miljoniem eiro par hektāru, bet Žirondas otrā pusē, piemēram, Margo, cena pieauga par 15 %, sasniedzot 1,5 miljonus eiro. Senžiljēnā vīnogulāju cena pieauga par 23 % gada laikā, sasniedzot 1,6 miljonus eiro par hektāru, un visbeidzot Poijakā – par 22 %, līdz 2,8 miljoniem eiro.

Tomēr Francijā viss nav tik bezcerīgi. Vidējā cena par vienu hektāru vīnogulāja ar apelāciju (kategorijā ar aizsargātu izcelsmes reģiona nosaukumu, Appellacion d’Origine Controlee, AOC vai AOP) patlaban ir vien 150 tūkstoši eiro, bet, ja atskaita Šampaņu, tad vispār tikai 78 tūkstoši eiro. Šampaņa, kas aizņem ne vairāk par 7 % no kopējiem Francijas vīnogulājiem, joprojām veido gandrīz pusi no vidējās AOC cenas. Joprojām tāpēc, ka gada laikā vīnogulāji Šampaņā ir kļuvuši par 1 % lētāki, bet visdārgākajā Šampaņas subreģionā Cote des Blancs cena samazinājās par 3 % – līdz 1,6 miljonu eiro atzīmei par hektāru. Tikai nepadomājiet, ka cenas kritums kaut kādā veidā saistīts ar komisko aizliegumu Krievijā izmantot vārdu šampanietis attiecībā uz importētiem šampaniešiem! Triecienu Šampaņai radīja pandēmijas dēļ ieviestie aizliegumi – to dēļ strauji samazinājās dzirkstošo vīnu patēriņš visā pasaulē. Starp citu, neskaitot Krieviju, kur visu, kas puto, dzer jebkuros apstākļos,,.

Bet pašlaik Francija, gluži kā Stambula pazīstamā filmā, kļuvusi par kontrastu zemi. Pat Provansā, kur tirgus ir pārkarsis ne tikai Vidusjūras saules dēļ, bet arī kino un citu zvaigžņu pastiprinātās uzmanības dēļ, vidējā cena par hektāra ar apelāciju Cote de Provence ir 100 tūkstoši eiro par hektāru jūras tuvumā un apmēram 60 tūkstoši eiro tālāk no jūras.

Vieta, kas nav tik izlutināts ar zvaigžņu un oligarhu iegribām, bet visādi citādi joprojām paradīzei līdzīgais dienvidu reģions Langedoka gatavs pārdot savu nosacīto vīnogulāju hektāru gluži vai par kādu sīknaudu – 17,5 tūkstošiem eiro, turklāt šī cena gada laikā nav mainījusies. Bet, ja jūs esat gatavi pirkt vīnogulāju bez apelācijas, varat rēķināties ar 14,5 tūkstošu eiro budžetu.

Pēc žanra likumiem, mums būtu jāsalīdzina šīs cenas ar Krievijas cenām. Tomēr Krievijai nav savas SAFER aģentūras un vīnogulājiem derīgas zemes tirgus ir tik ļoti nesakārtots kā pašas šīs zemes. Auglīgi, sakārtoti vīnogulāji tiek pārdoti ārkārtīgi reti, bet aizaugušās zemes vai tādas, kur vīnogulāji ir jau aizvēsturiski, ir rūpīgi jāpēta, pirms sākt runāt par cenu. Daudzu teruāru īstenā vērtība mūsdienu mainīgajos laikapstākļos vēl tikai kādreiz tiks noteikta, turklāt zemju īpašniekus nav nemaz tik viegli atrast. Taču pat šodienas apstākļos vīnogulāju audzēšanai piemērotu zemi normālā vietā un jebkādas – kaut vai tikai pamata – infrastruktūras tuvumā lētāk par miljonu rubļu (13,7 tūkstošiem dolāru) jūs neatradīsiet. Un pat tikai pēc aptuvenām aplēsēm, vēl tikpat daudz jums būs jāiegulda četru gadu laikā, kamēr vīnogulāji sāks dot augļus. Tomēr pat vienkāršākā aritmētika ļaus jums saprast, ka, salīdzinot ar Franciju, tā nav liela nauda.

Šajā sakarā, lūk, kāda negaidīta doma man ienāca prātā. Varbūt tā nav sakritība, ka pat globālās vīna pārprodukcijas laikā vīnogulāju cena turpina augt? Var būt, kamēr mūsu ar globāliem CO2 izmešiem indētās un smadzenes cenšas izspiest papildu enerģiju no vēja un saules, patiesā enerģijas patēriņa pāreja jau ir notikusi pilnīgi citā virzienā?

Pēc tam kad reiz vienā no maniem mīļākajiem vīna audzēšanas reģioniem ieraudzīju milzīgas teritorijas, noklātas ar saules baterijām, es ilgi nevarēju izmest no galvas ideju, ka šī saules elektrostacija ir atņēmusi pasaulei vienu no labākajiem vīniem. Un, redzot salauztus vēja ģeneratorus, es vienmēr ar sāpēm iedomājos, ka esmu Dons Kihots. Kā zināms, Marks Tvens ieteica pirkt zemi, jo to vairs neviens neražo. Pati zeme, gluži otrādi, var ražot, es gribētu piebilst. Audzēt graudus mūsu iecienītajiem kruasāniem un vīnogas mūsu brīnišķīgajiem vīniem, piemēram. Zeme var bez atkritumiem ražot kalorijas mūsu patēriņam – tieši par to taču mēs cīnāmies. Precizēšu teiktā bioloģisko nozīmi – patēriņš, kas nodrošina mūsu organisma pastāvīgu temperatūru neatkarīgi no apkārtējās vides temperatūras, veido mūs kā siltasiņu organismus, un, par spīti mūsu iegūtajai aukstasinībai, izdevīgi atšķir mūs no amfībijām, zivīm un bezmugurkaulniekiem.