Varmāka nedrīkst palikt nesodīts

Kāds klients vērsās pēc juridiskas palīdzības, lai apturētu bijušā dzīvesbiedra uzmācīgo vēlmi satikties, psiholoģiski viņu ietekmēt. Tas klientam radīja nedrošību, bailes par savu drošību. Klienta rīcībā bija tiesas nolēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību ar pienākumu:

1. aizliegums varmākam atrasties cietušā mājoklim tuvāk par tiesas lēmumā minēto attālumu;
2. aizliegums varmākam uzturēties noteiktās vietās;
3. aizliegums varmākam satikties ar cietušo un uzturēt ar viņu fizisku vai vizuālu saraksti;
4. aizliegums varmākam jebkādā veidā sazināties ar cietušo;
5. aizliegums varmākam, izmantojot citu personu starpniecību, organizēt satikšanos vai jebkāda veida sazināšanos ar cietušo;
6. aizliegums varmākam izmantot cietušā personas datus.

Sniedzot šim klientam palīdzību, secinājām, ka ar šā nolēmuma ievērošanu bija problēmas.

Šajā gadījumā Valsts policijā iesnieguma izskatītājs neiedziļinājās tajā, kas rakstīts iesniegumā, ko vēlas cietušais un kādēļ viņš ir vērsies policijā pēc palīdzības. Trīsdesmit dienu laikā iesniedzējam tika nosūtīta atbilde, ka pieņemts lēmums rezolūcijas veidā par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Iesniedzējs savā iesniegumā nenorādīja vēlmi, ka vēlas, lai tiktu ierosināts kriminālprocess pret vajātāju.

Mēģinājām izprast Valsts policijas rīcību. Ņemot vērā to iesniegumu daudzumu, ko saņem galvaspilsētas policijas iecirkņi, iespējams, iesnieguma izskatītājam nebija laika iedziļināties. Tomēr, neizrunājot problēmu ar iesniedzēju, neizprotot iesnieguma jēgu, tas var novest pie turpmākas lēmumu pārsūdzēšanas, kā rezultātā bez vajadzības tiek tērēti resursi un laiks. Negribētu iedziļināties šādu iesniegumu izskatīšanas metodēs, bet iesniedzējs noteikti justos drošāk, ja zinātu, ka Valsts policija viņu nākotnē pasargās no varmācīgas rīcības, sniegs padomus kā rīkoties, reaģēs uz tiesas lēmuma pārkāpšanu. 

 Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Konvencija) 34. pants Vajāšana paredz, ka “Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka par krimināli sodāmu tiek atzīta tāda tīša rīcība, kad pret citu personu vairākkārt tiek vērsti draudi, kas liek šai personai baidīties par savu drošību (vajāšana; no angļu valodas – stalking)”.

 

Krimināltiesiskais regulējums

 

Krimināllikuma XIII nodaļā ir uzskaitīti noziedzīgi nodarījumi pret personas veselību, piemēram par miesas bojājumu nodarīšanu, vajāšanu, par kuriem paredzēta kriminālatbildība. 2018. gada 1. janvārī spēkā stājās grozījumi, ar kuriem Krimināllikums tika papildināts ar jaunu 132.¹ pantu Vajāšana. Tas paredz kriminālatbildību par vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja personai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību.

Likumprojekta Grozījumi Krimināllikumā sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācija) norādīts, ka no valodniecības aspekta latviešu valodā vajāt nozīmē 1) sekot (kam), lai to notvertu; dzīties pakaļ; 2) uzmācīgi, neatlaidīgi vērsties (pie kāda), traucēt; pastāvīgi nodarbināt kāda prātu, domas. Vajāšanas jēdziena skaidrojums ietver nepieciešamību darbībām būt neatlaidīgām, traucējošām un ilgstošām, lai tās varētu definēt kā vajāšanu.

Patlaban iezīmējas ne tikai fiziskā vardarbība, bet arī tādi vardarbība veidi, par kuriem, iespējams, iepriekš nebija pieklājīgi skaļi stāstīt, taču tie pastāvējuši jau sen.

Psiholoģiska vardarbība – noziegums, kas ir grūti identificējams. Izmeklētājam, kas izskata šāda rakstura iesniegumus, veic resorisko pārbaudi vai izmeklē kriminālprocesu, ir jābūt vismaz pamata zināšanām vai viņa rīcībā jābūt skaidrām metodēm, kā tiek izmeklēti šādi noziegumi, kā jūtas un kādas morālas ciešanas ir cietušajam, kādi pierādījumi ir jāiegūst un kā tie jānostiprina. Šis vardarbības veids arī ir noziegums, kas ietver tieksmi kontrolēt, dominēt un pazemot, savukārt vardarbīga rīcība izpaužas dažādās formās – gan ekonomiskā, gan psiholoģiskā, gan fiziskā, gan seksuālā vardarbībā.

Vajāšana var izpausties vairākos veidos – kā uzmācīga komunikācija, miera traucēšana, sekošana, ilgstoša uzturēšanās vienā vietā, lai novērotu citu personu, vai citas personas aizskaršana jebkurā citā līdzīgā veidā bez likumīga iemesla. Tā var izpausties kā pietuvošanās personai vai tās konfrontēšana, ierašanās personas darbavietā vai sazināšanās ar darba devēju, kolēģiem vai kaimiņiem. Vajāšanu var realizēt, arī vienkārši atrodoties pie personas privātīpašuma vai iekļūstot tajā, sūtot, piegādājot, novietojot materiālu vai objektu vajātajai personai pieejamā vietā bez jebkāda iemesla. Vajāšana var ietvert arī informācijas ievākšanu par personu, komunicēšanu ar vajātajai personai tuvu cilvēku.

Būtisks Krimināllikuma 132.¹ panta elements ir tajā noteiktais, ka personai ir bijis pamats baidīties par savu vai tuvinieku drošību. Tas nozīmē, ka jāpastāv objektīviem apstākļiem, kas liecina, ka vajātājs varētu nodarīt kaitējumu vajātajam vai tā tuviniekiem, piemēram, ir ziņas par to, ka vajātājs agrāk ir varmācīgi izturējies pret vajāto, viņa tuviniekiem vai citām personām. Iespējams, vajātājs ir bijis agrāk sodīts par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, bet šis noteikti nav svarīgākais nosacījums. Tāpat vajātājam var būt objektīvi motīvi apdraudēt minēto personu drošību – atriebība, greizsirdība, mantkārība.

Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas Informācijas centra mājaslapā pieejamajiem statistikas datiem[1] Latvijas Republikā pēc Krimināllikuma 132.1panta 2018. gadā tika sākti 47 kriminālprocesi, 2019. gadā – 54, 2020. gadā – 42, 2021. gadā  – 54 kriminālprocesi.

Publiski izskanēja arī gadījumi, ka vajāti tiek pat Saeimas deputāti, piemēram, kad Saeimas deputātu Juri Pūci vajāja Jānis Sondars. Vajātājs savas darbības filmēja, un tas noteikti atviegloja izmeklēšanu, jo vajātājs pats ievietoja sociālajos tīklos nofilmēto materiālu. Izmeklētājam bija iespēja to izmantot kā pierādījumu un novērtēt vajātāja subjektīvo pusi un objektīvās darbības. Šāds pierādījums noteikti atvieglo arī prokurora un tiesas darbu, novērtējot personas psihisko attieksmi pret rīcību un personas darbības.

Praksē ir bijuši gadījumi, kad kaimiņš vajā otru kaimiņu, novērojot viņu, uzstādot videokameras savā teritorijā, bet pagriežot kameras uz kaimiņa sētas pusi, regulāri izsakot piezīmes, lūkojoties pāri sētai vai sagaidot kaimiņu pie vārtiņiem. Personai nācās vērsties policijā, kā arī domāt par iespēju pārcelties uz dzīvi citur. Ir gadījumi, kad tiek iesaistītas arī trešās personas, caur kurām tiek nosūtītas draudu īsziņas par personas iznīcināšanu, jo esot “paziņas struktūrās, kas iznīcinās”, pēc kā seko draudu realizācija dzīvē. Šajā gadījumā policija draudus nekonstatēja.

Katrs gadījums ir individuāls, vienotas receptes un metodes, kā tos izmeklēt, nav. Praksē ir arī daudzi gadījumi, kad tiek atteikts sākt vajāšanas lietas, kurām ir reāls pamats. Iespējams, tā notiek teorētisko un praktisko zināšanu trūkuma dēļ, jo vajāšana ir relatīvi jauns regulējums.

Daudzās valstīs, piemēram, Austrijā, Maltā, Nīderlandē, Slovākijā, Beļģijā, Horvātijā, Čehijā, Dānijā, Vācijā, Ungārijā, Itālijā, Luksemburgā, Zviedrijā, Īrijā un Lielbritānijā, ir īpaši izdalīta kriminālatbildība par vajāšanu. Visus vajāšanas paņēmienus nav iespējams uzskaitīt, tādēļ, attīstoties digitālajām tehnoloģijām, lielākā daļa valstu, kas atzīst vajāšanu par sodāmu noziedzīgu nodarījumu, normatīvajos aktos neiekļauj izsmeļošu darbību uzskaitījumu.

Nereti cietušajam pašam ir jāspēj iegūt pierādījumus, proti, ierakstīt sarunu ar vajātāju sevis pasargāšanai, aprīkot dzīvesvietu ar videonovērošanas kamerām, automašīnās ievietot videoreģistratoru un tamlīdzīgi.

Saskaņā ar judikatūrā noteikto tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, par kura ļaunprātīgu nepildīšanu Krimināllikuma 168.¹pantā paredzēta kriminālatbildība, ja tiesas noteiktajā termiņā nav iesniegta pamatprasība vai ja nav iesniegts lietas dalībnieka motivēts pieteikums par lēmuma par pagaidu aizsardzību atcelšanu, netiek atcelts. Tiesas noteiktie pagaidu aizsardzības līdzekļi turpina darboties uz nenoteiktu laiku[2].

Andrejs Judins skaidrojis likumdevēja gribu, savā viedokļa rakstā[3] Nolēmuma par pagaidu aizsardzību pret vardarbību nepildīšana, kur norāda – tiesas nolēmuma pārkāpšana rada aizsargājamajai personai nedrošuma sajūtu, pakļauj viņu fiziskas, psihiskas, bet nereti arī seksuālas vardarbības riskam. Iekļaujot jaunu pantu Krimināllikuma XVII nodaļā (Noziedzīgi nodarījumi pret ģimeni un nepilngadīgajiem), nevis Krimināllikuma XXIII nodaļā (Noziedzīgi nodarījumi pret jurisdikciju), faktiski tiek uzsvērts, ka primārais iemesls kriminālatbildības paredzēšanai šajā gadījumā ir nevis rūpes par jurisdikcijas interešu aizsardzību tiesas nolēmumu izpildē, bet nepieciešamība efektīvi aizsargāt personu no vardarbības, ko rada viņas tuvinieki. Tas nenozīmē, ka analizējamais kriminālpārkāpums neapdraud jurisdikcijas intereses, tomēr šīs intereses ir vērtējamas kā papildu tiešais objekts. Vienlaikus jāņem vērā, ka ļaunprātības konstatēšanai nav nepieciešams, lai persona izdarītu vairākus pārkāpumus. Arī viens pārkāpums, ņemot vērā tā izpausmi, var tikt atzīts par ļaunprātīgi izdarītu.

 

Civiltiesiskais regulējums

 

Pagaidu aizsardzība pret vardarbību dod iespēju no vardarbības un vajāšanas cietušajām personām pēc savas iniciatīvas vērsties tiesā, arī ar policijas starpniecību, un lūgt tiesu noteikt ierobežojumus vardarbīgajai personai. Kā pamats pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu piemērošanai norādīta psiholoģiska vardarbība, kas izpaužas kā personas emocionāla terorizēšana un vajāšana, proti, kontakta mēģinājumi, rakstot īsziņas un zvanot no dažādiem telefona numuriem, rakstot uz vajātās personas darba un privāto elektronisko pastu, kā arī ierodoties dzīvesvietā un novērojot to, ilgstoši klauvējot pie durvīm, atstājot nevēlamas dāvanas un zīmītes.

2014. gada 31. martā stājās spēkā Civilprocesa likuma grozījumi, ar kuriem Latvijas tiesību sistēmā tika ieviests jauns instruments – pagaidu aizsardzība pret vardarbību. Gatavojot tiesai pieteikumu, pieteicējs apliecina sniegto ziņu patiesumu un parakstās par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanas tiesiskām sekām.

Civilprocesa likums atļauj vienlaikus noteikt vairākus līdzekļus pagaidu aizsardzībai pret vardarbību. Tiesa brīdina personu par to, ka policija kontrolēs lēmuma izpildi; ja lēmums netiks pildīts ļaunprātīgi, persona būs atbildīga saskaņā ar Krimināllikumu. Tiek izskaidrotas arī personas tiesības iesniegt tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu aizstāšanu vai atcelšanu.

Tiesas gadā pieņem vidēji 960 lēmumu par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu noteikšanu. Ņemot vērā iepriekš rakstīto, šī pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļa būtisko nozīmi vardarbības prevencijai un to, ka šis pagaidu līdzeklis aizsardzības pret vardarbību varētu tikt salīdzinoši plaši piemērots, nosakot to aptuveni vismaz trešdaļā gadījumu, secināms, ka vidēji gadā pienākums iziet sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai kā pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzeklis varētu tikt piemērots vismaz 324 personām.[4] Sākot ar 2021. gada 1. jūliju, tiesa var uzlikt par pienākumu vardarbīgajai personai apgūt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai.

Ja tiesas lēmums netiek pildīts, iestājas kriminālatbildība pēc Krimināllikuma 312. panta pirmās daļas.

Analizējot statistikas datus, nevar teikt, ka šādu noziedzīgu nodarījumu uz Latvijas iedzīvotāju kopējo skaitu ir daudz vai maz. Tādi ir, un par to ir paredzēta atbildība.

Nav publiski pieejami dati, cik gadījumos ir pieņemti amatpersonu lēmumi par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, jo bieži tiek sāktas resoriskās pārbaudes, un varmāka pēc pārrunām ar tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem pārtrauc savas kaitīgās darbības. Bet ir varmākas, kas pat pēc kriminālprocesa uzsākšanas neizprot savu darbību kaitīgās sekas (sodāmības iegūšana). Nākotnē tas var traucēt iegūt darbu ārvalstī (darba devējs var lūgt nesodāmības izziņu), iegūt uzturēšanās atļauju, pilsonību citā valstī, kā arī Latvijā var liegt darbu valsts pārvaldē, tiesībaizsardzības vai aizsardzības, vai drošības iestādē.

Notikušais ir jāizvērtē un jāpieņem lēmums. Iesniegumu Valsts policijā var iesniegt arī attālināti. Aicinām izvērtēt, varbūt ir nepieciešams ieviest atsevišķu policijas darbinieku izglītošanu, nodrošinot pilnīgāku izpratni par vajāšanas un draudu izteikšanas fakta konstatēšanu. Stresa situācijās katra cilvēka reakcija ir citāda, un ne vienmēr cietušais ir sagatavojies, lai laikus nodrošinātos ar pierādījumiem.

Latvijā ir daudz organizāciju, kas var sniegt nekavējošu palīdzību un informatīvu palīdzību. Zināmākās ir centrs Marta, biedrība Sociālo attīstības centrs, centrs Dardedze, krīžu un konsultāciju centrs Skalbes.

Nav universālas formulas visiem dzīves gadījumiem, katra lieta ir vērtējama individuāli. Mēs aicinām neklusēt par vardarbību un vajāšanu, izstāstīt vismaz uzticamības personai, kas palīdzēs izkļūt no šī apburtā loka.