Vai ilgtspējai ir robežas?

Par ilgtspēju būvniecībā Latvijā sāka runāt vēl pirms divdesmit gadiem, atzīmējot, ka būtu labi pievērsties tādai praksei. Bet, būsim godīgi, realitātē daudzu gadu garumā katra ēka, kurai piemita kaut nedaudz ilgtspējas elementu, bija gandrīz kā brīnums. Kamēr Eiropas Savienībā ilgtspēja nebija kļuvusi par meinstrīmu, lielā daļā valstu, ieskaitot Latviju, būvniecība notika kā lētāk, un īpaši tas attiecas uz pirmskrīzes posmu – ap 2006. gadu. Par ilgtspējīgām ēkām tolaik varēja uzskatīt, piemēram, pasīvās mājas vai vienkārši koka mājas, kas līdz ar to bija kļuvušas dārgas, bet iegādājās tās tikai retais.

Ideja par ilgtspējīgu būvniecību radās vēl sešdesmito gadu beigās, kad celtniecības kompānijas sāka pētīt ekoloģiskākus būvniecības veidus, lai panāktu harmoniju ar dabu. Drīz vien ideja par ilgtspēju kā tādu uzņēma apgriezienus – septiņdesmitajos gados, gados naftas krīzes laikā, cilvēki sāka saprast, ka energoresursi ir jātaupa. Vairāk vai mazāk skaidru definīciju par to, kas tad ir ilgtspējīga būvniecība, 1994. gadā noformulēja profesors Čārlzs Kiberts. Viņš teica, ka ilgtspējīga būvniecība ir rūpēs par vidi balstīta veselīga būvniecība un atbildīga tālāka ēku pārvaldīšana, ievērojot ekoloģijas principus un resursu efektīvu izmantošanu. Iespējams, tā joprojām ir pilnākā un īsākā definīcija.

Nopietni par ilgtspējīgu būvniecību Latvijā sāka domāt tikai tad, kad par to sāka runāt Eiropas Komisija, formulējot nākotnes mērķus un izstrādājot dažādas rekomendācijas nozarēm. Pamazām tam sāka pievērst uzmanību lieli pasūtītāji, bankas un citas institūcijas. Var teikt, ka straujāko attīstības fāzi ilgtspējīgās būvniecības ideja Latvijā piedzīvo tikai tagad, kad prasība par ilgtspējas principu ievērošanu Eiropas Savienībā kļuvusi par obligātu.

Kritērijus, kas ir ilgtspējīga būvniecība, bija noformulējis jau iepriekšminētais zinātnieks Kibers, piemēram, maksimāla pārstrādātu materiālu izmantošana, minimizēta energoresursu izmantošana, dabas aizsardzība, kvalitāte, atjaunojamo resursu izmantošana celtniecības procesā un tamlīdzīgi. Taču pusgadsmita laikā pirmie definējumi nedeva vēlamo rezultātu – celtniecība joprojām ir nozare, kas rada vislielāko daudzumu CO2 emisiju un attiecīgi visvairāk kaitē dabai un videi, kādā dzīvojam un dzīvosim ne tikai mēs, bet arī nākamās paaudzes. Statista eksperti ir izpētījuši, ka tikai būvniecības industrija vien izmanto 40 % visas pasaules enerģijas, tai jāuzņemas gandrīz puse atbildības par klimata pārmaiņām, un tas viss, neskaitot gaisa piesārņojumu, skaņas piesārņojumu.

Par laimi, pasaule ir gājusi  tālāk un šodien par ilgtspēju būvniecībā vairs neuzskata tikai celtnieku darbības procesa laikā, bet arī pašu rezultātu un vēl virkni blakusproduktu, ja tā var teikt. Turklāt ilgtspējas rādītāju aizvien biežāk mēra nevis kādos abstraktos jēdzienos, bet CO2 izmešu daudzumā, analizējot, cik lielu nospiedumu atstās viss būvniecības process, sākot ar nepieciešamā būvmateriāla saražošanu, ēkas celtniecību, ēkas izmantošanu un apsaimniekošanu un pat tās utilizāciju pēc lietošanas beigām.

Pētnieki un attiecīgās jomas eksperti daudzu gadu garumā ir aprēķinājuši, ka patiešām ilgtspējīgi projekti ne tikai atstāj mazāku ietekmi uz vidi, bet ilgtermiņā ļauj šādu ēku īpašniekiem gūt arī ekonomiskus labumus – mazāk tērēt mājas uzturēšanai un apsaimniekošanai, samazināt enerģijas patēriņu, uzturēt labāku veselību, pateicoties gaisa kvalitātei un dabīgākiem materiāliem, un galu galā iegūt pat banku finansējumu ar zemākām likmēm, kā arī maksimāli ilgi saglabāt īpašuma vērtību un pat to palielināt. Lielbritānijā, piemēram, valdības līmenī izpētīts, ka, tikai iestrādājot energotaupīgus risinājumus jau esošām mājām, to vērtība pieaug vidēji par 14 % neatkarīgi no mājas vecuma, bet atsevišķos gadījumos tā ir palielinājusies pat par 38 procentiem.

Pieredzējušie BONO House speciālisti ir izstrādājuši un būvē tādu māju, kas, iespējams, varētu kļūt par ilgtspējīgas mājas etalonu. Ilgtspējas ideja tajā ir ievērota ne tikai katrā no iepriekšminētajiem posmiem, bet vēl tālāk, paplašinot šo ideju un domājot ne tikai par produktu, kuru pārdot, bet arī par šīs mājas iemītnieku dzīves kvalitāti, labsajūtu, inovācijām, veselību...

Mājas izstrādes laikā esam atklājuši zināmu burvību un pat baudu to radīt, jo ikviena darbība ir vērsts uz ilgtermiņa mērķu sasniegšanu tieši ilgtspējas jomā. Tā ir virzība uz dzīvesveidu un uzņēmējdarbības modeļiem, kas veicina ilgtspējīgu nākotni un labāku dzīvi visiem iesaistītajiem. Katram solim, kurš vērsts uz ilgtspējīgas mājas radīšanu, ir neizmērojama pievienotā vērtība, piemēram, ja mēs vēlamies mājā jaunu tehnoloģiju, mēs atbalstām Latvijas zinātniekus finansiāli, viņi rada produktu, kuram vēlāk ir iespēja kļūt par eksportspējīgu biznesu, radīt jaunas darba vietas, veicinot arī sociālo ilgtspēju, māja iegūst jaunāko tehnoloģiju, kas, piemēram, palīdz ietaupīt naudu un enerģiju ēkas lietošanas laikā. Sinerģija, ķēdīte, kāda veidojas, radot tikai vienu pašu māju, ir neiedomājama un vedina atgriezties pie virsrakstā uzdotā jautājuma – vai ilgtspējai ir robežas? Izskatās, ka nav.