Vai drīz jutīsim nostalģiju par inflāciju?

Straujais inflācijas kāpums 2021.–2022. gadā bija lielākais nepatīkamais pārsteigums Latvijas iedzīvotājiem kopš globālās finanšu krīzes, ko lokāli dēvējām par dižķibeli. Atšķirībā no tiem laikiem šajā gadījumā pat nevar sevi mierināt ar domu, ka tas sniedzis kādu mācību vai morāli, jo inflācijas kāpumā Latvijā paveiktajiem darbiem un nedarbiem bija maza loma.  Liels emocionāls šoks sabiedrībai bija pandēmija, taču tās ietekme uz dzīves līmeni kopumā bija mērena, daudziem pat labvēlīga. Bija cilvēki, kuri pandēmijas dēļ zaudēja daudz, galvenokārt tūrisma un izklaides nozarē strādājošie, bet tā bija salīdzinoši neliela sabiedrības daļa. Algas 2020.–2021. gadā turpināja augt, bezdarbs pieauga par pāris procentpunktiem, bet cenu līmenis kādu brīdi pat kritās. Ierobežojumu finansiālās sekas tika diezgan dāsni kompensētas, latvieši iepazinās ar tādu jēdzienu kā helikoptera nauda. Arī tie, kas no pandēmijas saimnieciski necieta, papildus saņēma bērnu pabalstus un citus labumus. Reālo algu pieaugums 2021. gadā bija straujākais kopš 2007. gada, sasniedzot 8,1 procentu. Nākamajā, 2022. gadā vidējais algu pelnītājs zaudēja visu šo ieguvumu un vēl drusciņ –reālās algas samazinājās par 8,7 procentiem. Iepriekšējos desmit gados reālās algas auga katru gadu bez izņēmuma, tāpēc tas bija nepatīkams šoks.

 

Inflācija noiet pagrīdē

Inflācijas pieauguma galvenie iemesli ir vispārzināmi – vispirms jau izejvielu, īpaši enerģijas, cenu kāpums, kuru sākotnēji radīja ekonomikas (pār)stimulēšana un pēc tam pastiprināja kara ietekme. Jāmin arī pandēmijas radītie ražošanas procesu traucējumi, kopējā pieprasījuma nošķiebšana par labu precēm un par sliktu pakalpojumiem, kas radīja ražošanas jaudu pārslodzi un transporta sastrēgumus. Pēdējā gada laikā par inflāciju stimulējošu faktoru kļuvis arī algu kāpuma paātrinājums, ko savukārt izraisīja abi iepriekšminētie procesi.

Inflācijas augstākais punkts jau ir tālu aiz muguras. Pērn septembrī gada inflācija bija 22,5 %, tad jaunākajos datos (2023. gada septembrī) tā ir 3,3 procenti. Tomēr inflācijas samazināšanās vēl nenozīmē cenu samazināšanos. Cenu līmenis ir stabilizējies, septembrī tas bija tāds pats kā martā. Ir cenas, kas turpina augt, un ir, kas samazinās. Kopš augstākā punkta ir krasi samazinājušās cenas par siltumu un elektrību. Arī vairāki svarīgi pārtikas produkti ir lētāki nekā pirms gada, piemēram, piens. Tādu ilgi lietojamu preču kā auto, sadzīves iekārtu, audio un video tehnikas cenas kopš gada sākuma lejup slīd pakāpeniski, un tās turpinās samazināties vēl ilgi.

Joprojām diezgan augsta ir pakalpojumu inflācija. Ja preču inflācija jau ir samazinājusies no 26,1 % augstākajā punktā līdz 1,8 %, tad pakalpojumu inflācija 2023. gada septembrī vēl bija astoņi procenti. Daļēji tā ir preču, jo īpaši enerģijas cenu kāpuma tieša atbalss – pakalpojumu sniedzēji kompensēja sev izmaksu pieaugumu. Un daļēji tā ir netieša atbalss – sekas algu kāpumam, ko darbinieki prasīja, lai kompensētu preču straujo sadārdzināšanos. Turpmāko mēnešu laikā šīs atbalsis zaudēs spēku. Ja preču cenas kopš marta ir samazinājušās par 1,2 %, tad pakalpojumu cenas augušas par 3,1 %, taču pēdējo trīs mēnešu laikā arī pakalpojumu cenas gandrīz nav mainījušās.

Es nesagaidu krasu kopējā cenu līmeņa samazināšanos. Ticamāks ir iepriekšējā pusgada stāsta turpinājums – kaut kas kļūst dārgāks, kaut kas kļūst lētāks, cenu līmenim kopumā īpaši nemainoties. Neliela un īslaicīga deflācija noteikti ir iespējama.

Domāju, ka nozīmīga kopējā cenu līmeņa virzība augšup atsāksies 2025. gadā. Ilgākā laikā cenas aug, nevis samazinās. Cenu augstākais līmenis nav sasniegts, jo tas netiks sasniegts nekad. Normālos apstākļos cenas ekonomikā aug. Cenu pieaugums uz brīdi var apstāties laikā, kad samazinās izejvielu cenas, kā tas vairākkārt noticis iepriekšējās desmitgades laikā, bet tas nevar turpināties ļoti ilgi.

 

Inflācijas pēcgarša, vārdā Euribor

Vai tas nozīmē, ka ekonomikā vairs nav un nebūs krīzes? Protams, ka ne. Tas, ka inflācija strauji mazināsies, bija skaidrs jau gada sākumā, taču kopš tā brīža daļai sabiedrības arvien lielākas raizes sagādājis kas cits – Euribor likmju kāpums. Ir cilvēki, kuriem šis notikums vairāk skādējis viņu pirktspējai nekā inflācija. Šie procesi ir cieši saistīti – Eiropas Centrālā banka (ECB) ceļ likmes, lai mazinātu inflāciju.

Jautājumu, kas notiks ar Euribor, dzirdu bieži. Atbilde ir – tuvākā pusgada laikā visdrīzāk nenotiks gandrīz nekas, pēc tam likmēm vajadzētu samazināties. Tirgus prognozes pašlaik rāda, ka vēl viena ECB likmju pieauguma varbūtība ir tikai daži procenti. Pēc gada Euribor likmes varētu būt par pusi procentpunkta zemākas – ap 3,5 procentiem. Investoru minējumi par to, kādas varētu būt vidējās likmes ilgākā laika posmā, norāda 3 % līnijas virzienā.

Vai es šīm prognozēm ticu? Cenšos ticēt (finanšu tirgos jāzina vislabāk), bet prātā nāk dažādi it kā bērnišķīgi naivi jautājumi. Pieredze rāda, ka no tiem nevajag kautrēties, jo tie reizēm palīdz izvairīties no kolektīvās (ne)domāšanas kļūdām. Piemēram, vai tiešām eirozonas ekonomika spēs sekmīgi attīstīties ar 3 % Euribor likmi, lai arī desmitgadē pirms pandēmijas tā ar grūtībām kūlās uz priekšu ar apmēram nulles likmi, ciešot no drīzāk pārāk zemas inflācijas? Apstākļi, kas iepriekš noteica zemās procentu likmes, nekur nav pazuduši – Eiropas sabiedrība strauji noveco, samazinās kapitāla preču relatīvās cenas. Drīzāk tie vēl pastiprinās. Abi procesi samazina pieprasījumu pēc investīciju finansējuma, tātad naudas, un samazina tās cenu.

 

No pārkaršanas uz atdzišanu

Inflācija ir aizejoša problēma, reālās algas atkal aug. Reālo algu dinamika šogad strauji uzlabojas – ja gads sākās ar reālo algu kritumu apmēram par desmito daļu, tas varētu noslēgties ar kāpumu, kas visdrīzāk nebūs 10 %, bet diezgan tuvu tam. Domāju, ka 2024. gada lielākās galvassāpes būs vājie preču eksporta tirgi. Preču eksporta samazināšanās gada griezumā sākās aprīlī, augusta datos redzam kritumu jau par ceturto daļu. Tas ir tuvu sliktākajam rādītājam 2009. gadā (-28 %). Tātad mājsaimniecību pelnītspējas krīze pāriet, bet tās vietā nāk visas ekonomikas pelnītspējas krīze.

Skaidrs, ka ražotāju nedienas pēc kāda laika sajutīs arī mājsaimniecības. Pagaidām tās bijušas diezgan labi pasargātas. Ne tikai reālo algu dinamika atkal ir pozitīva, bet arī reģistrētais bezdarbs septembrī samazinājās līdz 5,3 %, kas ir zemākais līmenis kopš 2007. gada. Preču nozarēs nodarbināto darba vietas līdz šim sargājis tas, ka kokapstrādē, visvairāk skartajā lielajā rūpniecības apakšnozarē, uzņēmumi apzinājās krīzes riskus, pirms tam tiem bija liela peļņa, ir uzkrātas rezerves. Taču šis spilvens nespēs strādniekus sargāt mūžīgi – bezdarba pieaugums mūsu valsts mežainākajos reģionos nākamgad šķiet neizbēgams. 

Pesimismu par izaugsmes tempu vairo arī pakalpojumu eksporta kāpuma krasā bremzēšanās otrajā pusgadā un procentu likmju ietekme uz privātajām investīcijām. Inflācija nākamgad būs ļoti maza vai vispār nekāda, un tas ir jauki. Diemžēl šķiet, ka nākamais gads Latvijas ekonomikā būs mazo skaitļu laiks visdažādākajās izpausmēs, arī nepatīkamās.