Kā domāt, lai kļūtu par veiksmīgu investoru

Jūs nekad nekļūsiet bagāts, ieguldot pasīvi. Ne tirgos, ne dzīvē. Neviens cilvēks, kurš jebkad ir guvis ievērojamu peļņu finanšu tirgos vai ietekmējis pasauli, nekad nav pamodies no rīta un teicis: “Es gribu būt viduvējība.” Dzīvē tā nenotiek.

Protams, ir daudz bagātu pasīvo investoru, taču nevis pasīvie ieguldījumi ir galvenais bagātības virzītājspēks, bet gan tas, cik daudz un cik agri esat ieguldījis. Noslēpums nav pasīvā investēšana, bet gan nauda, laiks un saliktie procenti.

Pēdējo divdesmit gadu laikā desmitiem triljonu dolāru ir novirzīti pasīvo ieguldījumu stratēģijās uz aktīvo pārvaldītāju rēķina. Patiesībā līdz šī gada beigām pasīvi pārvaldītie  klasiskie ieguldījumu fondi un biržā tirgotie fondi (ETF) Amerikas Savienotajās Valstīs pārsniegs aktīvu portfeļu pārvaldītāju pārvaldīto naudu. Tas nozīmē, ka vairāk nekā puse no 25 triljonu dolāru kapitāla bez domāšanas un neatkarīgi no novērtējuma vai tehniskajiem parametriem tiks novirzīta uz iepriekš noteiktiem indeksu fondiem.

Pirms turpinām, precizēsim terminus. Pasīvā ieguldīšana ietver lētu ieguldījumu fondu (ieguldījumu fondu vai ETF) iegādi, kas atspoguļo izvēlētu indeksu, piemēram, S&P 500 akciju indeksu vai Bloomberg Barclays Global Aggregate obligāciju indeksu. To izmaksas ir zemas, jo tajos nestrādā labi apmaksātu portfeļu pārvaldnieku un analītiķu komandas, turklāt tiem nav ievērojamu izplatīšanas izmaksu, kādas ir tipiskiem aktīvajiem ieguldījumu fondiem. Tā vietā tie vienkārši maksā licences maksu indeksa nodrošinātājam un tur vērtspapīrus, kas ir iekļauti indeksā. Tie koriģē savus ieguldījumus ikreiz, kad mainās pamatā esošo indeksu īpatsvars, un tas var notikt reizi ceturksnī vai retāk. Tas samazina arī tirdzniecības izmaksas.

Aktīvi pārvaldītos fondus vada portfeļa pārvaldnieki, kuri izmanto dažādus vērtēšanas parametrus, pētījumus un tirgus laika noteikšanu, lai izvēlētos ieguldījumus, kas, viņuprāt, pēc komisijas maksas saņemšanas pārsniegs indeksa ienesīgumu, kuru tie izvēlējušies par pamatu salīdzinājumam.

Agrāk aktīvo fondu pārvaldniekiem bija lieliska dzīve. Pagājušā gadsimta otrajā pusē, pieaugot kapitāla apjomiem, fondu pārvaldnieku portfeļos ieplūda aizvien vairāk naudas. Profesionāli pārvaldītam, diversificētam ieguldījumu produktam, kurā varēja ieguldīt pakāpeniski, nebija labākas alternatīvas. Savstarpējo ieguldījumu fondu tirdzniecība uzplauka.

Būtībā šo uzņēmumu uzdevums bija būt labiem klientu aktīvu pārvaldītājiem, taču spēlei bija vairāki līmeņi. Vislabāk pelnošie ieguldījumu fondi veica milzīgus ieguldījumus mārketingā un piesaistīja simtiem miljonu, ja ne miljardu klientu naudas. Elites līmeņa pārvaldnieki, piemēram, Pīters Linčs, tika pielūgti kā rokzvaigznes un kļuva par plaši pazīstamiem cilvēkiem. Arī brokeru kompānijas, kas vēlējās piesaistīt viņu tirdzniecības ieņēmumus, izturējās pret viņiem kā pret īpašām VIP personām. Līdzekļi netika taupīti. Viss bija diezgan vienkārši – priecīgs klients nozīmēja daudz komisijas naudas. Es joprojām atceros – kad strādāju praksē pasaules līmeņa bankas institucionālā akciju tirgotāju komandā, galvenais treideris stāstīja par to, ka nupat bijis ciemos pie klientiem Teksasā, un viņi iztērējuši 70 000 dolāru, šaujot ar visādiem ieročiem.

Ieguldījumu fondi pārdeva nākotnes peļņas solījumus, tajā pašā laikā kā daļu no šīs norunas tie ierobežoja savu klientu naudas kustību līdz pat septiņiem gadiem, izmantojot atliktās pārdošanas komisijas. Šīs komisijas ļāva fondu sabiedrībām dāsni apbalvot labākos pārdošanas speciālistus ar ekstravagantām balvām un atalgojuma paketēm par visaugstāko procentuālo mērķu sasniegšanu. Visi pelnīja naudu. Pasīvās investēšanas piekritējiem tas var šķist neticami, bet arī paši aktīvo ieguldījumu fondu klienti pelnīja naudu. Izrādās, naudas ieguldīšana uz ilgāku laiku, nevis lēkāšana  no vienas investīcijas uz citu, patiesībā bija ļoti izdevīga ieguldījumu fondu turētājiem.

Tad visā šajā eiforijā un naudas pelnīšanas priekā kaut kas notika – to izjauca kapitālisms un inovācijas.

1976. gada 31. decembrī Džeka firma Vanguard laida klajā savu pirmo indeksu fondu. Sākumā viņu izsmēja – neviens nevarēja iedomāties, kā viņš varētu gūt peļņu. Taču Vanguard līdzekļi pārvaldīšanā turpināja augt, lai gan pagāja vairāk nekā 25 gadi, līdz investori sāka patiešām interesēties par šiem produktiem.

Līdz tam aktīvu pārvaldnieki pasīvās investēšanas draudus neuztvēra nopietni. Protams, viņi bija piesaistīti indeksiem, bet, ja neviens nevarēja iegādāties indeksus, tad viss, ko viņi darīja, bija konkurēšana savā starpā. Turklāt, pat ja fonds regulāri nepārspēja savu indeksu, tas, ka jauna investoru nauda bija puslīdz iesaldēta uz septiņiem gadiem, nozīmēja, ka gan jau ik pa brīdim būtu kāds labs ienesīguma periods, kurā atkal varētu piesaistīt daudz jaunu investoru līdzekļu.

Bet aktīvu pārvaldniekiem nenāktu par skādi pievērst vairāk uzmanības pasīvās investēšanas teorijai, jo pasīvās investēšanas piekritēji sāka publicēt pētījumus, kas parādīja, ka augstās komisijas maksas (“Visi to darīja!”) un vēsturiski aktīvi pārvaldīto ieguldījumu fondu aktuālie dati (“Mēs taču nezinājām, ka kāds veiks salīdzinājumu!”) noveda pie tā, ka vairāk nekā 75 % pārvaldnieku uzrādīja zemākus rezultātus nekā to indekss. Kad šie pētījumi tika publicēti, pasīvās investēšanas draudi jau bija pietiekami skaidri.

Par laimi aktīvu pārvaldniekiem, daudzi investori mēdz būt pašapmierināti. Ņemot to vērā, pārvaldnieki mainīja stratēģijas. Spēle vairs nebija vērsta uz to, lai pārspētu citus pārvaldniekus; tagad draudi nāca no zaudēšanas indeksam. Tāpēc daudzi lielākie pārvaldnieki iesaistījās slēptajā indeksēšanā (closet indexing). Tas nozīmē tādu portfeļu veidošanu, kas būtībā atspoguļo indeksu ar nelielām relatīvo svaru novirzēm atsevišķās pozīcijās, kas it kā nodrošina, ka jūsu sniegums nekad nebūs krasi zemāks vai augstāks par jūsu izvēlētā indeksa rādītājiem. Taču jūs joprojām varat iekasēt lielisku pārvaldības maksu, kamēr jūsu mārketinga komanda cītīgi strādā, lai pārliecinātu klientus, ka pie jūsu portfeļa stūres ir ārkārtīgi talantīgs pārvaldnieks, kas var jūs pasargāt no briesmām, ja indeksi izdara kaut ko katastrofālu. Kādu laiku tas arī ļoti labi darbojās.

Un tad kaut kas tāds patiešām notika – lielā finanšu krīze. Un tikai daži aktīvi pārvaldīti fondi patiešām izvairījās no briesmām. Tieši tad pasīvajās stratēģijās sāka ieplūst īsta nauda, un tas  izdevīgi sakrita ar attīstīto valstu zemo likmju politiku. Brīvā nauda, kas tika ieguldīta indeksu stratēģijās, bija īsts uzvaras gājiens pasīvajiem investoriem. Tomēr atcerēsimies, ka triumfējošajiem romiešu ģenerāļiem uzvaras gājienu laikā sekoja vergi, kas čukstēja: “Memento mori!”

Romiešiem patika svinēt savas militārās uzvaras, taču viņi ļoti labi apzinājās, ka pārāk pašpārliecināti ģenerāļi var apdraudēt viņu republiku. Bija jātiecas uz panākumiem, bet pārāk liela pašpārliecinātība varēja sagraut visus iepriekšējos sasniegumus.

Kopš lielās finanšu krīzes pasīvā investēšana ir bijusi ļoti veiksmīga stratēģija, bet visas stratēģijas reiz beidzas, visas impērijas sabrūk. Un ne visi, kas konkurē ar pasīvo ieguldīšanu, ir samierinājušies ar sakāvi.

Nesen piedalījos investīciju konferencē Londonā, ko rīkoja viena no pasaules vadošajām aktīvu pārvaldības sabiedrībām Schroders. Viņi ļoti labi apzinās, ka viņu līdzšinējais uzņēmējdarbības modelis ir apdraudēts, un ir gatavi cīņai.

Saskaroties ar monolītu pasīvās investēšanas pretinieku, viņi liek uzsvaru uz līderību – gan attiecībā uz kritisko ieguldījumu tēmu noteikšanu, gan savu kā atbildīgu kapitāla pārvaldītāju lomu, lai palīdzētu virzīt portfeļa ieguldījumus uz ilgtspējīgu nākotni. Viņi arī pozicionē sevi kā labvēlīgus privāto aktīvu fondu (privātais kapitāls, privātie aizdevumi, riska kapitāls un tamlīdzīgi) atslēgu turētāju jauniem investoriem, kuri paši nespētu piedalīties šādās investīcijās, jo nepārvalda simtiem miljonu vai pat miljardu dolāru. Proti, privāto investīciju īpašības padara tās nepiemērotas pasīvajiem investīciju produktiem.

Tas tiek darīts laikā, kad pasīvie ieguldījumi ir veicinājuši līdzsvara zudumu lielākajos akciju indeksos. Piemēram, septiņos lielākajos S&P 500 indeksa uzņēmumos ir uzkrājies vairāk naudas nekā jebkad agrāk. Rezultātā, neraugoties uz ieņēmumu izaugsmes samazināšanos, ir izveidojušies ļoti augsti novērtējumi. Pārspīlēti augsti peļņas reizinātāji nav ideāls priekšnoteikums nākotnes ienesīgumam.

Turklāt līdz šim pasīvie ieguldītāji ir lepojušies ar diversifikāciju, bet kā var pretendēt uz diversifikāciju, ja tikai septiņi uzņēmumi veido gandrīz 30 % no S&P 500? Kopējā tirgus kapitalizācija no septiņiem lielākajiem S&P 500 indeksu dalībniekiem ir gandrīz 11 triljoni dolāru. Šī summa ir lielāka nekā visas Ķīnas publiski kotēto uzņēmuma tirgus kapitalizācija (9,5 triljoni dolāru).

Vai aktīvā pārvaldība drīzumā sāks savu grandiozo atgriešanos salīdzinājumā ar pasīvajām stratēģijām? To rādīs laiks. Bet nākamā desmitgade noteikti sola mainīt investēšanu, kādu to pazīstam patlaban.