Urbānā lauksaimniecība – pilsētu katalizators

Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas datiem, 2050. gadā iedzīvotāju skaits pasaulē sasniegs desmit miljardus līdzšinējo 7,5 miljardu vietā, turklāt vismaz 60 % dzīvos pilsētās. Augošais cilvēku skaits un arvien lielākais apdzīvotības blīvums pilsētās jau tagad ir īsts izaicinājums pasaules ekonomikai, ekoloģijai un sabiedrībai kopumā, tāpēc vitāli nepieciešama būs ikdienas paradumu un domāšanas maiņa. Urbānā lauksaimniecība, kas jau gadiem tiek praktizēta zaļi domājošās lielpilsētās, ir sākums jaunām, ilgtspējīgām un efektīvām pilsētvides apdzīvošanas un izmantošanas pieejām.

Ražojoši dārzi, kas ierīkoti uz ēku jumtiem, māju fasādēm, balkoniem, terasēm, iekšpagalmos – tā ir aizvien apzinātāka un populārāka pilsētas lauksaimniecības forma. Piemēram, Kopenhāgena, kas izvirzījusi mērķi līdz 2025. gadam pilnībā atbrīvot pilsētu no ogļskābās gāzes izmešiem, pirms desmit gadiem pieņēma zaļā jumta politiku, nosakot, ka visas jaunbūves, kuru jumta slīpums ir mazāks par 30 grādiem, jāpārklāj ar veģetāciju.

Šis valdības lēmums strauji iekustināja urbānās lauksaimniecības attīstību Dānijas galvaspilsētā. Viens no pionieriem šajā jomā bija DYRK Nørrebro – neliels bioloģiskais dārzs, kas ierīkots uz Blågårds skolas jumta. Dārza apsaimniekošanā iesaistījušies vairāki desmiti brīvprātīgo. Pilsētas otrā pusē, Østerbro rajonā, uz kādreizējā auto izsoļu nama jumta 600 m2 platībā izveidots kopienas dārzs ar siltumnīcu un vairākiem bišu stropiem. Viena no ievērojamākajām pilsētas saimniecībām ir ØsterGRO, kur tiek audzēti dažādi kultūraugi restorāna Gro Spiseri vajadzībām. Arī viens no pasaules slavenākajiem restorāniem NOMA, kas saņēmis divas Michelin zvaigznes, izveidojis pats savu urbāno fermu.

Ņujorkā, kas ir pasaules līdere urbānajā lauksaimniecībā, ražojošie pilsētas dārzi aizņem aptuveni 16 000 ha ēku jumtu. Šajā megapolē ik gadu tiek novāktas aptuveni 36 tonnas bioloģiski audzētu dārzeņu, kas izauguši pilsētas dārzos uz ēku jumtiem. Daļa urbāno dārzu konceptu ir balstīta komūnu principā, iesaistot un vienojot vietējās apkaimes iedzīvotājus. Urbānā lauksaimniecība funkcionē arī kā labdarības vai uzņēmējdarbības forma, izaudzēto pārdodot vietējiem restorāniem un tādējādi patērējot mazāk resursu transportēšanai, iepakojumam un noliktavām.

Lai stimulētu urbānās lauksaimniecības attīstību, daudzas valstis izstrādājušas speciālas atbalsta programmas. Parīzes vadība 2016. gadā izveidoja projektu Parisculteurs, kura mērķis bija četru gadu laikā 100 ha no pilsētas teritorijas un jumtiem noklāt ar veģetāciju. Trešā daļa no kopējā apjoma atvēlēta tieši urbānās lauksaimniecības projektiem. Viens no ambiciozākajiem projektiem Francijas galvaspilsētā ir pārveidot 14 000 m2 plašo Parc des Expositions izstāžu centra jumtu par pilsētas fermu. Pozitīva iznākuma gadījumā šī kļūs par lielāko urbāno lauku saimniecību Eiropā, kas ierīkota uz ēkas jumta.  

Divdesmit minūšu brauciena attālumā no Eifeļa torņa, bijušajā dzelzceļa stacijā La REcyclerie, izveidota urbānā ferma, kurā ik gadu izaudzē 150 dažādu šķirņu garšaugus un kultūraugus, un visa raža tiek realizēta turpat ierīkotā kafejnīcā. Šajā saimniecībā mīt arī vistas un pīles, kas notiesā augu pārpalikumus, un ir ierīkoti vairāki bišu stropi, kas saņēmuši Pasaules biškopju balvas sudraba medaļu.

Toronto pašvaldība Kanādā secinājusi, ka 21 % pilsētas teritorijas aizņem ēku jumti. Apstādot tos ar augiem, ir potenciāls par 75 % samazināt ikdienas enerģijas patēriņu, kas nepieciešams kondicionēšanas sistēmu darbināšanai.

Urbānā lauksaimniecība samazina gaisa piesārņojumu, efektīvi savāc un izmanto notekūdeņus, palīdz saglabāt kultūraugu daudzveidību, palielina neizmantotās telpas produktivitāti, kā arī uzlabo siltumizolācijas efektivitāti ēkām, atdzesē sakarsušo pilsētu, aizsargā ēkas pret ultravioleto starojumu un pēkšņām temperatūras svārstībām. Lauksaimniecība visā pasaulē rada 20–30 % siltumnīcefekta gāzu emisiju. Samazinot produktu loģistikas un ražošanas izmaksas, urbānā lauksaimniecība var palīdzēt samazināt gāzu emisiju par 69 procentiem.

Līdztekus vides un ekonomikas aspektiem urbānajai lauksaimniecībai ir būtiska nozīme sabiedrības izglītošanā, socializēšanā un kopīgu vērtību veidošanā.

Urbāno lauksaimniecību iedala divās kategorijās – nekomerciālā un komerciālā. Katra no tām sadalās vairākās apakškategorijās. Būtiskākā atšķirība – nekomerciālajā ietilpst galvenokārt mikro lauksaimniecība uz ēku balkoniem, terasēm, speciāli piešķirtas zemes pilsētā, kā arī institucionālie dārzi, kas ierīkoti ar mērķi izglītot, vienot sabiedrību. Turpretī uz tirgu orientēta urbānā lauksaimniecība ir specializēta, tehnoloģiski labi aprīkota lauksaimniecības forma. Šādi dārzi ierīkoti pilsētu nomalēs ar mērķi gūt peļņu.

Atsevišķi izdala vēl divas pilsētas lauksaimniecības formas. Partizānu dārzkopības (guerilla gardening) entuziastiem parasti nav likumīgu tiesību kultivēt augus, šādi dārzi lielākoties ierīkoti pamestās, degradētās teritorijās. Partizānu dārzkopība nereti tiek izmantota kā protesta forma. Piemēram, Briselē kolektīvas iniciatīvas rezultātā iedibināta Starptautiskā saulespuķu partizānu dārzniecības diena, kad ik gadu 1. maijā pamestās pilsētas vietās sasēj saulespuķu sēklas, lai šādi pievērstu uzmanību degradētajām teritorijām.

Līdztekus partizānu dārzkopībai pastāv arī multikulturālie jeb komūnas tipa dārzi, kas kalpo par satikšanos vietu dažādu tautību dārzniekiem. Vācijā šādi dārzi ir plaši izplatīti jau kopš 1990. gada. Viens no zināmākajiem ir kopienas dārzs, kas izveidots pamestajā Tempelhofas lidostā Berlīnē. Kopš 2008. gada, kad lidosta tika slēgta, tās teritorijā realizēti vairāki eksperimentāli projekti un instalācijas, bet kolektīvi organizētais dārza projekts izrādījās dzīvotspējīgākais. Dārzs ir atvērts sabiedrībai, ikviens var piedalīties dārzeņu audzēšanā.

Līdz iepriekšējai gadsimtu mijai urbānā lauksaimniecība bija būtiska ikdienas dzīves sastāvdaļa Eiropā. 1890. gadā sestā daļa Parīzes teritorijas tika izmantota dārzeņu audzēšanai, vidēji gadā izaudzējot vairāk nekā 100 000 tonnu. Katru gadu miljons tonnu zirgu mēslu, kas iegūti no Parīzes tā laika transporta sistēmas, tika izmantoti augsnes mēslošanai, bet dārzu apūdeņošanai izmantoja notekūdeņus. Pateicoties klimatam un pielāgotajai augu kultivēšanas metodei, Parīzē gada laikā varēja ievākt 3–6 ražas.

Urbānā lauksaimniecība sagatavo pasauli nākotnei. Kā produktu ražošanas sistēma tā būs daļa no urbānās infrastruktūras. Tā ne vien radīs jaunas darba vietas, bet arī kļūs par būtisku aprites ekonomikas elementu. Savukārt, raugoties no sociālā aspekta, urbānajai lauksaimniecībai ir potenciāls kļūt par sabiedrību vienojošu katalizatoru.