Spēle, kuru mēs pazaudējām paši

Salīdzinājumā ar līdzīgu periodu iepriekšējā gadā nozares kopējais apgrozījums ir samazinājies par vairāk nekā 45 procentiem. Covid-19 ierobežošanas iniciatīvu rezultātā arī tiešsaistes azartspēļu operatori (kas varētu šķist neloģiski) ir zaudējuši daļu apgrozījuma – mīnus 6 %, salīdzinot ar atbilstošo laika periodu pērn. Vienīgais izņēmums ir tiešsaistes pokers, kas uzrādīja 54 % izaugsmi, kaut gan divus no deviņiem šā gada pirmajiem mēnešiem licencētās tiešsaistes azartspēles Latvijā nebija pieejamas. Šajā gadījumā runa ir par tā saucamo kluba pokeru, kur cilvēki spēlē viens pret otru, bet operators tikai nodrošina pakalpojumu, ieturot nelielu procentu no laimestiem.

Vēl pirms septiņiem astoņiem gadiem Latvija bija līdere un spilgts piemērs Baltijas valstu vidū visam, kas ir saistīts ar pokeru: daudz profesionālu un ļoti labu spēlētāju, domubiedru apvienības (community), pasaules mēroga pokera sērijas un turnīri Rīgā. Kas tagad Latvijā notiek ar spēli, kura savulaik ir bijusi tik ļoti populāra pat tādu cilvēku aprindās, kuri nekad nav interesējušies par azartspēlēm?

Sadalīsim pokeru divās lielās daļās – online (tiešsaistē) un offline (uz zemes). Patlaban pokeru tiešsaistē Latvijā piedāvā tikai divi licencēti operatori. Par laimi, piedāvājumā ir divi dažādi pokera tīkli (iPoker un GGPoker), kas nozīmē plašāku turnīru un cash spēļu izvēli, ka arī lielāku likviditāti jeb lielāko spēlētāju skaitu. Izvēles esamība ir labāka par tās trūkumu. Tieši labs produktu piedāvājums ir viens no galvenajiem iemesliem tiešsaistes pokera straujajai attīstībai pēdējā gada laikā. Visas vietējās tiešsaistes pokera domubiedru grupas ir mirušas vai izskatās kā tādas. Latvijas pirmā lielā pokera domubiedru grupa PokahLV pavisam nesen atjaunoja lapas dizainu. Drīz varēsim redzēt, vai tas iezīmēs atdzimšanu vai, tieši otrādi, kļūs par pēdējiem, pirmsnāves krampjiem.

Bet kā ir ar offline pokeru – to aizraujošo spēli, ko redzam filmās un translācijās no lielākajiem pasaules pokera turnīriem? Pēc Hendonmob datiem (valsts spēlētāju laimestu kopsumma), Latvija no Baltijas valstīm atrodas viszemākajā pozīcijā – 61., Igaunija – 54., Lietuva – 41. Diemžēl nav iespējams noskaidrot visus vēsturiskos datus, taču ir vērts pieminēt, ka Latvija vēl pirms dažiem gadiem ieņēma līderpozīciju. Latvija ir vienīgā valsts, kurai nav nevienas zelta aproces no pasaules pokera čempionāta (WSOP). Igaunijai ir viena, Lietuvai – divas.

No likuma viedokļa zemes jeb offline pokers ne ar ko neatšķiras no jebkuras citas azartspēles – spēļu automātiem, ruletes vai blekdžeka. Tas šķita loģiski deviņdesmito gadu sākumā, kad šis likums tika rakstīts, un, protams, tā tas ir un būs no administrēšanas un kontroles viedokļa. Taču pa šo laiku pokers ir kļuvis par kaut ko vairāk, tas transformējies vairāk uz sportisko pusi. Ja ņemam par piemēru jebkādu atsevišķu pokera turnīru, tad, protams, būs nepieciešams vairāk veiksmes nekā prasmes, lai uzvarētu. Kā saka pokera profesionāļi: “Viena diena pokerā sastāv no 90 % veiksmes un 10 % prasmes, viens gads pokerā – 10 % veiksmes un 90% prasmes.”

Tieši tāpēc pirms 10–12 gadiem, kad pokers Latvijā vēl tikai sāka uzņemt apgriezienus, ļoti daudz tika paveikts darbā ar regulatoru, paskaidrojot, kāpēc pokeru nevajadzētu pielīdzināt citām azartspēlēm, un to, ka, radot citus nosacījumus, Latvijā būtu iespējams rīkot daudz vairāk lielo pokera turnīru, kas galu galā nozīmētu lielākus nodokļu ieņēmumus gan caur azartspēļu nodokli, gan no lielā tūristu skaita.

Spilgts piemērs bija Norwegian Masters, kas divus gadus pēc kārtas – 2010.  un 2011. gadā – norisinājās Rīgā. Norvēģijā likums paredz, ka pokera turnīrus ir aizliegts rīkot, tiklīdz to var uzskatīt par biznesu no rīkotāja puses, tāpēc katru gadu norvēģu pokera domubiedri izvēlas galamērķi, kur noskaidros savas valsts čempionu. 2011. gadā Rīgā vien galvenajā turnīrā (main event) piedalījās vairāk nekā 1200 spēlētāju. Principā šis turnīrs pasaulē tika pozicionēts kā “lielākais vienas nācijas pokera notikums pasaulē”. Astoņu dienu laikā Rīgā ieradās ap 4000 norvēģu. Tikai puse piedalījās turnīros, pārējie bija tūristi, kas atbrauca kopā ar saviem draugiem vai dzīvesbiedriem. Saskaņā ar Rīgas Tūrisma attīstības biroja datiem 2018. gadā norvēģu tūristi ir bijuši visdāsnākie no visiem, vidēji dienā Latvijā atstājot 213 eiro. Tātad 4000 cilvēku grupa astoņās dienās laikā Latvijā atstāja gandrīz četrus miljonus eiro.

Pokera turnīru treknie gadi Latvijā bija 2011. un 2012., kad gada laikā notika vidēji 4–5 lielie turnīri un tikpat daudz vidēji lielie. Rīga kļuva par vienu no Eiropas pokera galvaspilsētām, un notika pārrunas, lai šeit aizvadītu vienu no EPS (European Poker Series) vai WPT (World Poker Tour) posmiem. Pēc 2010. GSOP (Grand Series of Poker) turnīru sērijas noslēguma notika balsojums, kurā spēlētājiem tika prasīts atzīmēt labāko sezonas posmu. Rīga šajā aptaujā uzvarēja, iegūstot vairāk nekā pusi visu balsu. Ārzemju spēlētājiem Latvijā patika viss – var ātri, ērti un lēti atbraukt vai atlidot, ir vietas, kur atpūsties un aiziet pēc turnīriem vai aizbraukt brīvdienās, turklāt par ļoti adekvātām cenām. Pēc ārzemju spēlētāju domām, vienīgais mīnuss – Latvijā uz vietas nekad nav bijis tik daudz spēlētāju, lai vidēji lielu turnīru padarītu par ļoti lielu. Ja plāns bija savākt 400–500 spēlētāju ar buy-in (turnīra dalības maksu), kas lielāka nekā 1000 eiro, organizatori varēja rēķināties ar ne vairāk kā 100 vietējiem spēlētājiem.

Ja spēlētāji uzskatīja Rīgu par gandrīz perfektu turnīru norises vietu, no organizatoriskās puses viss izskatījās nedaudz citādi. Rīkot turnīrus citviet Eiropā ir daudz lētāk nekā Rīgā – pat tajās valstīs un pilsētās, kur cenas un algas ir augstākas. Galvenie iemesli – nodokļi, regulējums un darbaspēks.

Sāksim ar regulējumu. Pokera turnīrus var rīkot tikai un vienīgi kazino. Varat iedomāties kazino Rīgā (kas tagad ir palikuši tikai divi), kurā, netraucējot tā pamatdarbībai, var fiziski ievietot 50 vai 80 pokera galdu, lai sarīkotu lielu turnīru? Turklāt, ņemot vērā, ka tas ir kazino, jābūt nodrošinātai arī visai infrastruktūrai – ieejas kontrolei, video novērošanai un tamlīdzīgi. Citviet Eiropā pokera turnīrus var rīkot ārpus kazino, tur nav nepieciešamas milzīgas vienreizējas investīcijas infrastruktūras nodrošināšanai.

Nodokļi. Nodoklis vienam pokera galdam ir tikpat liels kā nodoklis ruletes galdam – 2340 eiro mēnesī.  Arī tad, ja turnīrs notiek nedēļu vai tikai vienu dienu, nodoklis par galdu ir jāmaksā par pilnu mēnesi. Matemātika sanāk pavisam vienkārša. Piemēram, Unibet Open galvenā turnīra buy-in ir 1000+100 eiro. 1000 eiro nonāk balvu fondā, 100 – organizatoriem. Pat ar desmit spēlētājiem pie viena galda (mūsdienās ļoti reti ir vairāk par 9 spēlētājiem pie viena galda) sanāk 1000 eiro ieņēmumi no galda. Liela daļa galdu tiks izmantoti tikai vienam turnīram un pārējo laiku stāvēs tukši. Rīga nevar konkurēt ar pilsētām, kur tādi nodokļi neeksistē, tāpēc lielās sērijas te vairs neatgriežas.

Darbaspēks. Lielam pokera turnīram ir nepieciešami profesionāli pokera dīleri un turnīra administrējošais personāls, kura Rīgā diemžēl gandrīz nav. Tāpēc katru reizi bija nepieciešams importēt profesionālus darbiniekus, apmaksājot viņiem biļetes un dzīvošanu turnīra laikā. Bija arī turnīri, kad uz Rīgu lidoja vairāk nekā simts darbinieku, pat no ASV. Tas viss nozīmē papildu izdevumus un papildu slogu uzņēmējiem, kuri vēlas attīstīt pokeru kā biznesu.

2013. gadā Latvijā norisinājās tikai viens turnīrs – viens no lielākajiem Eiropas pokera turnīru sērijas posmiem Unibet Open. Tas arī ir pēdējais nozīmīgākais turnīrs, kas tika rīkots mūsu valstī. Šodien ir ļoti grūti runāt par jebkādu offline biznesu, taču gribas ticēt, ka reiz pienāks diena, kad Rīga atkal kļūs par nozīmīgu galamērķi Eiropas pokera kartē. Neraugoties uz ļoti liberālo likumdošanu, Tallinai vēl joprojām nav izdevies apsteigt Rīgu un tās kādreizējo augsto pozīciju.