Kopīgi jārod līdzsvars

Kopš stājos Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītājas amatā, mēs ar kolēģiem ik dienu atrodamies starp diviem dzirnakmeņiem. No vienas puses, lielas pūles veltījām tam, lai nepieļautu Latvijas iekļaušanu tā sauktajā pelēkajā sarakstā jeb FATF (The Financial Action Task Force) noteikto augsta riska valstu vidū, no otras puses, bieži saņemam pārmetumus, ka skrūves piegrieztas pārlieku stingri, tāpēc Latvijā vairs nav iespējams ierastos apstākļos veikt uzņēmējdarbību un ieplūst ārvalstu investīcijām.

Vērtējot abu pušu skatījumu un argumentus, sliecos domāt, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Latvijai, kura pārdzīvojusi Padomju Savienības vērtību sistēmas aplamības, mežonīgo deviņdesmito gadu uzņēmējdarbības pieredzi, kas nenoliedzami vērtējams kā neveselīgs starta punkts izaugsmei, ir bijis salīdzinoši īss un nepietiekams laiks vietējā kapitāla uzkrāšanai tādā apjomā, lai paši spētu investēt un attīstīt spēcīgus tirgus spēlētājus visos tautsaimniecības segmentos, kas spēlētu pēc saviem noteikumiem. Diemžēl daudzi uzņēmēji bija spiesti lūkoties ārpus Latvijas robežām, bet – kur citu valstu investīcijas, tur citu valstu un cilvēku intereses, kas ne vienmēr atbilst mūsu valsts interesēm, vērtībām, uzņēmējdarbības un konkurences standartiem.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija nav pieļaujama un pieņemama prakse. Tā ir jāizskauž. Latvijas finanšu sektorā, sākot ar 2016. gadu, ir notikušas vērā ņemamas darbības daudzos virzienos. Daudz ko paveikušas bankas pašas, atsakoties no augsta riska klientiem un nopietnāk veidojot iekšējās kontroles sistēmas, daudz kas paveikts uzraudzības stiprināšanā un normatīvā regulējuma pilnveidē. Finanšu nozarē vairs nerunājam par Latviju kā tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, arī necaurskatāmu transakciju bizness vairs nav nevienas Latvijas bankas pamatdarbības veids. Līdz ar iestāšanos OECD Latvija raugās augstu standartu virzienā, cenšoties tiem tuvināties pēc iespējas ciešāk, un es aicinātu nelūkoties pagātnē ar nostalģiju. Jauns ceļš ir sācies, un Latvija to ir pelnījusi, jo tas ir attīstības un izaugsmes ceļš.

Taču, lai arī nodomi ir cēli, šī ceļa sākums, protams, nav krāšņiem ziediem kaisīts. Ir savas grūtības, kas ir risināmas un pārvaramas. Nenoliedzami, reformu procesa ievirzīšanai ir vajadzīgs sava veida dzinējspēks, un, iespējams, tāpēc Moneyval rekomendāciju ieviešanas posmā vairāk esam balstījušies uz tādu pieeju, kur visu nosaka stingrs normatīvais regulējums. Tagad, saņemot pozitīvu starptautisko novērtējumu un apliecinājumu, ka uzņemtais kurss ir pareizs, ir kopīgi jāstrādā, lai izpratne par mērķi, kā vārdā tiek veikta klientu un klientu darījumu izpēte, būtu skaidra un vienota. Tikai pēc tam var tikt sniegta zināma rīcības brīvība – protams, kopā ar atbildību. Tā būtu risku izvērtējumā balstīta pieeja. Tas nozīmē, ka stingrāka pieeja ir tam klientu segmentam, kuram raksturīgs lielāks risks, taču mazāk riskantiem klientiem nav nepieciešams piemērot pilnīgi visas procedūras, lai tik tiešām pārliecinātos, ka nav ne mazākās aizdomu ēnas. Noteikti nav atbalstāma vēlme no riska atteikties pilnībā, un tas ir pašreizējais FKTK darba virziens.

Prakse rāda, ka dažkārt likuma burts un gars var būt atšķirīgs, apzināmies arī to, ka pilnīgi visas nianses normatīvajos aktos nav un nevar būt nodefinētas, vienmēr ir vieta interpretācijai. Vērtējot banku iekšējās kontroles sistēmas darbībā, banku pieredzi un neatbildētos jautājums, kā arī klientu neizpratni par noteiktiem procesiem, es nācu ar iniciatīvu, un patlaban FKTK eksperti sadarbībā ar Finanšu nozares asociāciju strādā pie rokasgrāmatas, kas skaidros normatīvo aktu garu un iezīmēs tos prasību interpretācijas virzienus, kādi normatīvo aktu izdevēju izpratnē ir pieņemami un atbalstāmi.

Iespējams, normatīvajā regulējumā ir tādi punkti, kas neļauj risku izvērtējumā balstītajai pieejai labi strādāt praksē, un mēs esam gatavi koriģēt šīs normas. Tāpēc notiek intensīvs stratēģiskais dialogs ar finanšu sektora dalībniekiem, ar uzņēmējiem, ar investoriem – lai vairotu izpratni, apzinātu problēmas un tās risinātu.

Tomēr es palieku pie sava uzskata, ka arī uzņēmējdarbības videi un sabiedrības izpratnei ir jāmainās. Jātiek vaļā no padomju mantojuma, jāierauga sabiedrības kopējās intereses. Ja ir runa par sabiedrības drošību un labklājību, ikvienam indivīdam un uzņēmumam ir jāpanāk solis pretī. Ja zināms, ka korupcijas un ēnu ekonomikas dēļ valsts budžetā neienāk ievērojams līdzekļu apjoms, kā rezultātā cieš veselības un izglītības sistēmas, nebūtu pamata apvainoties par banku uzdotajiem papildu jautājumiem. Veidojam veselīgu dialogu un nonākam pie kompromisa, kad bankai ir pārliecība, ka viss noticis godīgi un likumīgi, bet privātās vai juridiskās personas intereses nav aizskartas.

Jaunā atbilstības kultūra nozīmē arī augstus klientu apkalpošanas un savstarpējas komunikācijas standartus. Bankām jāveic informatīvais un izglītojošais darbs, jāskaidro visu savu soļu un prasību pamatotība, lai klienti saprastu, kāpēc šādas darbības tiek veiktas. Savukārt klientiem jāsaprot, ka bankas nav autonomas iestādes. Tās veic augsta riska uzņēmējdarbību, un Latvijas valsts, kā arī starptautiskās organizācijas ir noteikušas augstus caurskatāmības standartus. Tie ir iestrādāti likumos, un par to neievērošanu bankas bargi soda.

Eiropas mērogā Latvija arvien biežāk tiek minēts kā labais piemērs par sasniegto finanšu sektora sakārtošanā. Šis darbs nav paveikts, lai kādam izpatiktu; tas ir paveikts mūsu valsts attīstības labā. Protams, vēl ir daudz darāmā, no sakārtošanas posma ir secīgi jāpāriet attīstības fāzē, jāizvirza jauni mērķi, kurp ejam. Bet svarīgākais ir tas, ka Latvijas finanšu sektora reputācija ir atjaunota, un tagad mums visiem kopīgi jādomā par jauniem attīstības virzieniem, uz kuriem tiekties.