Šampaņas lielie nami un zemnieku šampaniešu ražotāji

Taču pēdējos divdesmit gados šampanieša pasaulē lielu popularitāti iekarojos, diskusijas un dažkārt pat strīdus izraisījis jauns Šampaņas virziens vai kustība, ko mēs Latvijā bieži dēvējam par zemnieku šampanieti (grower champagne). Franči gan šim šampanieša veidam atraduši kārtējo smalko terminu – Récoltant Manipulant (RM). Vienkārši sakot, tas ir zemnieks, vīnogu audzētājs, kurš ražo un tirgo sava zīmola šampanieti no vīnogām, kas audzētas un novāktas tikai viņa paša vīna dārzos.

Statistikai – Šampaņā ir aptuveni 320 lielo namu un 16 000 vīnogu audzētāju (gadā kopā tiek saražoti apmēram 230 miljoni pudeļu), kas pamatā nodrošina ar vīnogām lielos namus, taču daži ambiciozākie un drosmīgākie vīnogu audzētāji ir pieņēmuši lēmumu vairs neapgādāt lielos namus, bet paši ražot šampanieti ar savu vārdu un zīmolu. Izskatās, ka lielai daļai tas padodas ļoti labi, dažiem pat izcili.

Tad man atliek atbildēt uz pavisam vienkāršu jautājumu – par ko tad satraucas liela daļa šampanieša cienītāju un kas tad galu galā ir labāks – lielie nami vai zemnieki? Kā patiess Šampaņas cienītājs es atbildēšu pavisam atklāti – neviens no tiem vai, pareizāk sakot, abi! Iespējams, arī jūs kādreiz esat bijuši situācijā, kad kāds wine geek lepni izmet frāzi: “Es dzeru tikai grower šampanieti!” Diemžēl tieši šādu frāžu un situāciju dēļ vīna pasaulei tiek uzspiests snobisma zīmogs.

Tā vietā, lai reklamētu lielos namus vai zemniekus, es jums pastāstīšu par to atšķirībām, pozitīvajām iezīmēm un emocijām, ko iegūsiet, baudot abus šos šampanieša stilus.

Lielo namu ieguldījums

Vēsturiski bija tā – Šampaņas zemniekiem piederēja zeme, viņi audzēja un pārdeva vīnogas lielajiem namiem. Lielo namu īpašnieki bija tālredzīgi un prasmīgi biznesmeņi no turīgām ģimenēm, kas spēja nodrošināt visu nepieciešamo šampanieša ražošanai un tirgošanai ar savu zīmolu. Tas savukārt uz mūsdienu šampanieša etiķetes ir apzīmēts ar saīsinājumu NM (Négociant Manipulant).  Lielo namu vīnogulāju īpašumi bija ierobežoti, un, lai nodrošinātu ražošanas apjomus un dzirkstošā dzēriena kvalitāti, tika slēgti ilgtermiņa līgumi ar vīnogu audzētājiem (zemniekiem), piedāvājot ļoti labu samaksu par augstas kvalitātes vīnogām.

Šāds sadarbības modelis bija abpusēji izdevīgs, un šī vēsturiskā prakse ir saglabājusies līdz pat mūsdienām – vairākums lielo namu veiksmīgi turpina sadarboties ar vīnogu audzētājiem un maksā tiem vienu no visaugstākajām cenām par kilogramu vīnogu visā vīna pasaulē. Tā kā vīnogas tiek pirktas no visiem Šampaņas reģiona apvidiem un ciematiem, šo lielo namu šampanietis pamatā atspoguļo konkrētu stilu vai rokrakstu, nevis kādu specifisku Šampaņas ciemata terroir vai vīna dārzu. Šeit būtu svarīgi pieminēt, ka ir lielie nami, kuriem pieder gan savi vīnogulāji, gan arī tie iepērk ogas no zemniekiem, un ir arī tādi nami, kuru īpašumā nav neviena vīnogulāja un visas ogas tiek iepirktas, bet, neraugoties uz to, šie nami ražo izcilu šampanieti. Tātad meistarīgi tiek jauktas kopā vairāku šķirņuas vīnogas (tikai Šampaņā atļautās) no dažādiem vīna dārziem dažādos Šampaņas apvidos, ļoti bieži – arī vīni no dažādiem ražas gadiem. Šāds piegājiens vīna darīšanā ir unikāls tieši Šampaņā, jo lielākā daļa pasaules vīnu atspoguļo vienu ražas gadu. Šo lielo namu plašo pieeju vīnogām un vīniem var salīdzināt ar mākslinieka krāsu paleti, kas prasmīgam vīndarim dod lielisku iespēju izveidot sev vēlamā stila un kvalitātes šampanieti. Turklāt lielajiem namiem parasti ir plaša pieeja vecāku gadu rezerves vīniem, kas ik gadu tiek atlikti malā, lai izmantotu nākotnē.

Šis vēsturiskais Šampaņas modelis ne tikai nodrošina apjomus, bet arī šampanieša kvalitāti un konsistenci no gada uz gadu, it īpaši sarežģītākos un mazāk veiksmīgos ražas gados. Lūk, daži no maniem iecienītākajiem lielajiem namiem, kuru veikumu iesaku pamēģināt: Bollinger, Louis Roederer, Deutz, Krug, Ruinart, Gosset. Uz šiem un arī citiem lielajiem namiem balstās visa krāšņā Šampaņas vēsture, bez to ieguldījuma mēs šodien šampanieti, visticamāk, nebaudītu ar tādu vērienu.

Zemnieku (grower) šampanietis

Pēdējos divdesmit gados pasauli ir pārņēmis mazo Šampaņas namu jeb grower champagne kults. Lai atpazītu šādu šampanieti, uz pudeles etiķetes meklējiet šos divus burtus – RM (Récoltant Manipulant). Šo zemnieku šampanieša virzienu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados gados aizsāka tādi leģendāri vīnogu audzētāji kā Anselme Selosse (Jacques Selosse), Francis Egly (Egly-Ouriet) un Jean Mary Tarlant (Tarlant). Šie ir daži no slavenākajiem zemniekiem, kas pašu bioloģisko un biodinamiski audzētās un izlolotās vīnogas pārvērta šampanietī – sāka ražot, pildīt pudelēs un pārdot ar savu vārdu. Šāds lēmums astoņdesmitajos gados šķita ļoti ambiciozs un pat mazliet dumpiniecisks, ņemot vērā lielo namu dominanci tirgū.

No zemnieka skatpunkta tas it kā šķiet vienkāršs un ļoti loģisks lēmums, bet jārēķinās, ka pats šampanieša ražošanas process ir īpaši komplicēts un darbietilpīgs, tas prasa ne tikai pieredzi un zināšanas, bet arī pietiekami lielas investīcijas, lai nodrošinātu visu nepieciešamo inventāru, kā arī pietiekami plašas ražošanas telpas. Ņemot vērā, ka vidējā vīnogulāju platība, kas parasti pieder Šampaņas zemniekiem, ir no diviem līdz pieciem hektāriem, tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc uzsākt ražošanu izlemj tikai visambiciozākie un drosmīgākie.

Vēl zemnieku no lielā nama atšķir ir fakts, ka zemnieka vīnogulāji parasti aug viena ciemata robežās, bet lielie nami vīnogas iepērk no visas plašās Šampaņas. Tāpēc zemnieku šampanietis izteikti atspoguļo tieši konkrētā ciemata (Avize, Ambonnay, Ay) vai pat kāda mazāka vīna dārza unikālo terroir (ģeoloģisko un klimatisko apstākļu ietekme uz vīnogām). Šampaniešu izcelsmi zemnieki pavisam noteikti norāda arī uz etiķetes. Lūk, piemērs no slavenā grower šampanieša ražotāja: Larmandier-Bernier Terre de Vertus vai Les Chemins d’Avize (Terre vīna dārzs no Vertus ciemata un Les Chemins vīna dārzs no  Avize ciemata). Runājot ar šiem zemniekiem, tiešām var just, cik ļoti viņi lepojas ar saviem vīnogulājiem, unikālo augsni un vīna darīšanas filozofiju, kas spilgti raksturo viņus kā personības. Papildus vīnogu audzēšanai šie zemnieki mēdz eksperimentēt ar ražošanas procesu, raudzējot un izturot savus vīnus dažādu materiālu, izmēru un formu tvertnēs, piemēram, ozolkoka mucās, betona tvertnēs, māla amforās, kas piešķir šampanietim ne tikai atšķirīgu, bet arī mazliet dumpinieciskāku raksturu, un šampanieša nūģiem tas parasti šķiet ļoti interesanti. Grower šampanieša ražotāji arī piešķir klasiskajai Šampaņai vēl vienu dimensiju, kas ļauj atklāt jaunas garšas, pieredzi un emocijas. Lūk daži mani iecienītākie zemnieku šampanieši, no kuriem daži tiek arī pārstāvēti arī Latvijā: Egly-Ouriet, Tarlant, Ulysse-Collin, Roses de Jeanne, Larmandier-Bernier.

Jāpiemin vēl viens interesants fakts – Šampaņā ir apmēram 34 000 hektāru vīna dārzu, no kuriem aptuveni 90 % pieder zemniekiem, taču lielāko daļu šampanieša, 70%, saražo un pārdod lielie nami. Šī statistika apstiprina, ka virsroka tirgū, vismaz pēc saražotā apjoma, joprojām pieder lielajiem namiem.

Kā jau iepriekš minēju, abām filozofijām ir savs raksturs un identitāte, un tas, ka tu esi liels vai mazs šampanieša nams, ne vienmēr garantē kvalitāti vai to, ka dzirkstošā dzēriena cienītājam šis konkrētais šampanietis patiks un attaisnos viņa gaidas. Es noteikti iesaku ļauties mūsdienu Šampaņas daudzveidībai un eksperimentiem, kā arī mirkļa sajūtām, kas tad galu galā arī noteiks jūsu izvēli konkrētajā situācijā un kompānijā. No personiskās pieredzes varu teikt, ka pēc pirmā malka pirmais iespaids par jebkuru šampanieti var būt maldīgs un par to, vai un cik ļoti un jums garšoja konkrētais šampanietis, var spriest tikai tad, kad pudele ir tukša. Priekā!