Pro bono arhitektūrā ir resurss ar potenciālu

Primāri arhitektūras un dizaina mērķis ir radīt patvērumu cilvēkam. No alām civilizācijas pirmsākumos līdz siltinātām un kondicionētām ēkām mūsdienās. No vienas puses, tā ir telpa cilvēka pamatvajadzību apmierināšanai, no otras puses, mājoklis ir tā vide, kas ietekmē cilvēku gan psiholoģiskā, gan fiziskā līmenī.

Ņemot vērā statistiku un aktuālos notikumus pasaulē, vēl vairāk tiek novērtēts nevalstisko organizāciju (NVO) darbs kopējās sabiedrības atbalstam. Raugoties tieši no arhitektūras un dizaina prizmas, NVO darbojas galvenokārt divos virzienos – kopienas attīstībā un katastrofu seku likvidēšanā. Šajā kontekstā ir vērts izcelt NVO, kas strādā mijiedarbībā ar humāno arhitektūru.

 Humānās arhitektūras mērķis ir uzlabot cilvēku labklājību, nodrošinot labākus mājokļus, drošas skolas, efektīvas slimnīcas, ietverot arī prasmju un zināšanu pārnesi, lai uzlabotu sabiedrības sociāli kulturālo attīstību. Tā ir sava veida pro bono prakse, kad dažādu jomu profesionāļi brīvprātīgi un bez atalgojuma ziedo savas zināšanas un laiku sabiedrības labumam. Humānajai arhitektūrai nav vienas formas, taču lielākoties tā ietver ciešu sadarbību ar vietējām kopienām, lai izprastu to vajadzības, kultūras un sociālās prasības, kas pēc tam efektīvi tiek izmantotas vides attīstībā.

Labs piemērs ir tēlnieces Andreas Vudneres 1995. gadā Ņujorkā nodibinātā nevalstiskā organizācija Design Trust for Public Space. Tās mērķis ir uzlabot pilsētas dzīvi, savienojot institūcijas, kopienas un nozares ekspertus, lai ar dizaina palīdzību ietekmētu to, kā ņujorkieši dzīvo, strādā un atpūšas. Dibinātāja ir pārliecināta, ka pilsētas kultūras un demokrātiskā dzīve ir atkarīga no dzīvotspējīgas publiskās telpas. Viens no organizācijas centieniem bija pievērst uzmanību El-Space jeb publiskajai telpai zem virszemes metro, tiltiem un citiem līdzīgiem infrastruktūras objektiem, kas kopumā veido teju 500 kilometru garu lineāru līniju. Attīstītā infrastruktūra ievērojami veicinājusi Ņujorkas paplašināšanos un ekonomisko izaugsmi, bet tajā pašā laikā negatīvi ietekmējusi daudzas kopienas, jo īpaši maznodrošinātos un mazākumtautību rajonus, ko fiziski atdala un izolē paaugstinātas automaģistrāles un dzelzceļa līnijas. Sunset Park ir pirmais izmēģinājuma projekts, kas savieno pilsētu ar krastmalu, uzlabojot vides veselību, gājēju drošību un sabiedrības integrāciju.

Viens no pamanāmākajiem humānās arhitektūras piemēriem pēdējā piecgadē ir nigēriešu arhitekta Kunlē Adajemi (Kunlé Adeyemi) Makoko peldošās skolas prototips bērniem no graustu rajoniem, kas uzbūvēts vēsturiskajai Makoko ūdens kopienai Lagosā (Nigērijā). Projekts tapis sadarbībā ar vairākām NVO un ir kā atbilde nelabvēlīgajām klimata pārmaiņām, Āfrikas straujajai urbanizācijai, kopienas sociālajām un fiziskajām vajadzībām. Tā mērķis bija radīt ilgtspējīgu, ekoloģisku, alternatīvu ēku sistēmu un pilsētas ūdens kultūru Āfrikas piekrastes reģionu trūcīgajiem iedzīvotājiem. Pirms pieciem gadiem, peldošās skolas prototips tika izstādīts arī kanālā Venēcijas arhitektūras biennālē. Neilgi pēc tam prototips gan cieta plūdos, bet tajā izmantotā tehnoloģija ir uzlabota un līdzīgas celtnes uz ūdens attīstītas arī citviet Āfrikā.

Organizācija Archive Global koncentrējas uz slimību apkarošanu visneaizsargātākajās kopienās pasaulē, izmantojot labāku mājokļu dizainu. Organizācijas darbības pirmsākumos tika veikti pētījumi par bailēm, epidēmijām un sabiedrības veselības politikas plānošanu kontekstā ar apbūvēto vidi. Ņemot vērā rezultātus, organizācija attīstījusi projektus daudzās pasaules valstīs, tostarp izstrādāti ventilācijas, notekūdeņu un kanalizācijas risinājumi Kamerūnai ar mērķi pasargāt ēkas no insektiem, tādējādi efektīvi cīnoties ar malārija izplatību valstī. 

Neraugoties uz NVO veidu un darbības formu, zināšanas un prasmes, ko apvieno šīs organizācijas, ir nozīmīgs resurss kopējai sabiedrības attīstībai. Bet tajā pašā laikā vērts atcerēties, ka NVO nereti cīnās ar sekām, kuru cēlonis ir meklējams gadsimtiem senā vēsturē. Ja mēs kā sabiedrība pieņemtu ilgtermiņa lēmumus šodien, vai mums izdotos apstādināt cīņu ar sekām un fokusēties uz attīstību?