Kas ietekmē augstskolu konkurētspēju?

Viens no šiem instrumentiem ir izglītības iestāžu sadarbība ar nozaru uzņēmumiem. Dažas augstskolas vai fakultātes jau demonstrē spēju veiksmīgi sadarboties, integrējot uzņēmumus ne tikai prakses vietu nodrošināšanā, bet arī studiju programmu izstrādē, taču, raugoties kopumā, vēlos aicināt uzņēmējus mainīt savu skatījumu uz augstākās izglītības iestādēm. Uz augstskolu jāraugās kā uz inovāciju un konkurētspējas avotu. Jaunieši ir talantīgi, atvērti, gatavi radīt jaunas un inovatīvas idejas, tāpēc arī uzņēmējiem jābūt drosmīgiem – nevajadzētu baidīties investēt šajos jauniešos laiku, zināšanas un citus resursus.

Visas nozares ir savstarpēji saistītas, un vienas nozares pozitīva attīstība ietekmēs arī citas. Mums ir jādomā plašāk, apzinoties, ka iesaiste zināšanu pārnesē un novērtēšanā pozitīvi ietekmēs valsts kopējo attīstību, tātad radīs plašākas iespējas arī katram uzņēmumam neatkarīgi no nozares. Iesaistoties studiju programmu izstrādē, uzņēmēji var sekmēt gan augstākās izglītības iestāžu konkurētspēju, gan arī savu uzņēmumu izaugsmi, bet tas savukārt nozīmē arī valsts konkurētspējas palielināšanos.

Būtiska loma augstākās izglītības konkurētspējas sekmēšanā ir jauniešu motivācijai. Arī studentiem jābūt atbildīgiem par izglītības kvalitāti, proti, tas, cik motivēts ir students, cik ļoti gatavs iesaistīties procesā, lasīt, pētīt, pildīt patstāvīgos darbus, lielā mērā ietekmē izglītības procesu un tā kvalitāti. Iesaistoties studiju procesā, jābūt vēlmei iegūt izglītību, jo neviens cits to nepaveiks studenta vietā. Pašlaik ir ļoti daudz iespēju – plašs studiju piedāvājums, starptautiskā mobilitāte, iespēja stažēties uzņēmumos Latvijā un ārzemēs, iespējas iesaistīties pētniecības un radošajos projektos, atbalsts biznesa ideju realizēšanai u. tml. Augstskolās ir vairākas iespējas un mehānismi, lai students varētu attīstīt tādas prasmes, kas viņam būtu nepieciešamas karjerā, izmēģināt savus spēkus dažādās jomās, kā arī sākt savu uzņēmējdarbību vai iesaistīties pētniecības projektos. Mūsdienās, absolvējot augstskolu, studentam var būt uzkrāta pieredze dažādās jomās, kas paver viņam plašas iespējas darba tirgū.

Patlaban liela daļa jauniešu saskaras ar tā saucamo izvēles paradoksu – ir daudz augstskolu un universitāšu, daudz dažādu studiju programmu gan Latvijā, gan ārvalstīs. Aizvien vairāk ir tādu jauniešu, kuri, absolvējot vidusskolu, nespēj izvēlēties piemērotāko studiju virzienu, un tas negatīvi ietekmē motivāciju studēt. Lai risinātu šo problēmu, nepieciešams iesaistīties un palīdzēt izvēlēties.

 Gan augstākās izglītības iestādēm, gan nozaru uzņēmumiem ir dažādas iespējas, lai jau laikus tiktos un runātu ar jauniešiem par karjeru vienā vai otrā jomā. Augstskolas arvien vairāk iesaista skolēnus savos projektos, piedāvājot izmēģināt dažādas profesijas, piemēram, rīkojot tematiskus konkursus, seminārus, kursus. Kaut arī Latvijā trūkst STEM jomas speciālistu, nevar piespiest jaunieti izvēlēties šo virzienu, ja viņam nav vēlmes un spēju apgūt šīs zināšanas. Kā risinājumu šai problēmai varētu piedāvāt starpdisciplināras programmas. Vairākas augstskolas jau piedāvā šādas iespējas, piemēram ir studiju programmas, kas apvieno finanses un IT, dizainu un IT, biznesu un IT, tiesības un IT.

Ārpus ierastā jāpalūkojas arī uz studiju programmu saturu. Jau sen pagājuši tie laiki, kad studenti apgūst ikvienu studiju kursu, nejautājot, kāpēc tas nepieciešams. Nevar runāt par augstu motivāciju, ja jauniešiem nākas apgūt vienu vai otru studiju kursu tikai tāpēc, ka kāds izglītības nozares ierēdnis uzskata, ka tas ir nepieciešams. Tagad studējošajiem saturs kļūst svarīgāks par diplomu, tāpēc augstākās izglītības iestādēm Latvijā ir jākonkurē ne tikai savstarpēji, bet arī ar tā saucamajiem brīvajiem kursiem vai ārvalstu universitātēm, kas piedāvā klausīties kursus tiešsaistē.

Bez satura būtiska nozīme ir arī metodēm, ar kurām strādā mācībspēki. Mūsdienās priekšplānā izvirzās digitālās metodes un rīki, kuru izmantošana ne vienmēr ir augstākajā līmenī. Pandēmija paātrināja augstskolu pāreju uz digitālā satura izveidi un digitālo rīku izmantošanu, bet joprojām ir nepieciešams apmācīt mācībspēkus un vajadzīgi resursi studiju satura digitalizācijai. Pozitīvi vērtējama struktūrfondu finansējuma pieejamība augstskolu digitalizācijas iniciatīvai – līdz ar to ir iespēja radīt digitālo studiju saturu un veicināt augstskolu digitālo transformāciju.

Viena no konkurētspējas atslēgām ir kritiskā domāšana, kas aizvien biežāk tiek minēta kā viena no 21. gadsimta būtiskākajām prasmēm. Tās attīstībai ir jāpārskata studiju procesa organizācija un metodes, piemēram, jāveido nodarbības tā, lai students ne tikai mācītos terminus no galvas, bet būtu spējīgs tos izprast pēc būtības, pareizi pielietos, iegūt, atlasīt un analizēt informāciju. Kas ir vēl svarīgāk – studentam jāspēj pārbaudīt informācijas patiesumu, tādēļ jāzina, ka informācijas avoti ir dažādi, un,  lai redzētu pilnu ainu, jāspēj analizēt informāciju no vairākiem avotiem un salikt puzli.

Runājot par konkurētspēju, bieži tiek piesaukti augstskolu reitingi. Šajā kontekstā vēlos aicināt augstākās izglītības iestādes skrējienā pēc reitingiem neaizmirst par saturu. Reitingi neparāda konkurētspēju, jo katrs konkrētais reitings demonstrē sniegumu noteiktā jomā. Viens no prestižākajiem pasaules universitāšu reitingiem Times Higher Education ir paredzēts lielām universitātēm, un atbilstoši tam arī veidoti kritēriji. Tas nozīmē, ka maza augstskola, kas piedāvā kvalitatīvu izglītību, šajā reitingā nevar sasniegt augstus rezultātus. Viens no kritērijiem lielākajos reitingos nereti ir zinātnisko publikāciju skaits, turklāt vairākās zinātnes jomās, bet, pirmkārt, augstskola, kurā ir maz mācībspēku, nevar sagatavot ļoti daudz publikāciju, un, otrkārt, tas neparāda, vai augstskola ir laba vai slikta. Neesmu reitingu pretiniece, taču vēlos uzsvērt, ka tie palīdz salīdzināt noteiktas augstskolas, novērtēt augstskolas sniegumu konkrētā jomā, nevis liecina par kvalitāti. Kvalitāte nozīmē produkta vai pakalpojuma atbilstību manām gaidām, bet jaunietim pēc vidusskolas un nodarbinātam cilvēkam, kurš plāno iegūt jau otro vai trešo izglītību, šīs gaidas būtiski atšķiras.

Augstākās izglītības konkurētspēju būtiski ietekmē arī augstskolu konsumerizācija. Šī tendence ir saistīta gan ar to, ka liela daļa studentu maksā par studijām un ir stereotips par klientu, gan arī ar studentcentrēto pieeju izglītībā. No vienas puses, augstākā izglītība ir pakalpojums, augstskolas vai universitātes – šī pakalpojuma sniedzējas, bet praksē daudzi pārprot jēdziena studentcentrētā pieeja nozīmi. Augstskolas cenšas ievērot studenta intereses un tiesības, bet students pirmām kārtām ir students, kura pienākums ir studēt. Nenoliedzami, ikvienam studentam ir tiesības uz taisnīgu novērtējumu, uz informācijas pieejamību un citas, tomēr ir arī pienākumi. Savā vēlmē izdabāt studentam virkne augstskolu patiesībā nodara viņam pāri. Piemēram, pieļaujot atkāpes no termiņiem augstskola it kā vēlas nākt studentam pretī, bet patiesībā viņam tiek liegts attīstīt prasmi plānot laiku un izvirzīt prioritātes. Nonākot darba tirgū, kur arī jāievēro termiņi, tas var radīt nopietnas problēmas.

Studentcentrēta pieeja nav izdabāšana, bet gan studiju procesa un metožu pielāgošana katra spējām, un tā ir būtiska atšķirība, piemēram, ļaut izvēlēties, gatavot prezentāciju, video stāstu vai rakstīt referātu noteiktā termiņā, nevis nedarīt neko vai neievērot termiņu. Students visa centrā nenozīmē pieeju negribi – nedari, bet gan –izvēlies sev ērtāko darba formu. Šī pieeja ir balstīta uz savstarpēju cieņu un ietver iespēju saņemt atgriezenisko saiti un studijām nepieciešamo informāciju, iespēju iesaistīties sev tīkamās ārpusstudiju aktivitātēs (tātad jānodrošina izvēle šajās aktivitātēs), kā arī dažādas sarežģītības pakāpes uzdevumus, lai ikvienam ir iespēja izaicināt sevi. Tā ietver arī iespēju iesaistīties lēmumu pieņemšanā, dažādas studiju formas u. c.

Izglītība kā nozare ir atkarīga no daudzām iesaistītajām pusēm. Kvalitāte nav atkarīga tikai augstskolas, pasniedzēja vai valsts, bet gan no tā, cik lielā mērā katra puse iesaistās un cik atbildīgi pilda savus pienākumus. Protams, katrai pusei ir savs iesaistes īpatsvars. Runājot par izglītības kvalitāti, ir būtiski nekultivēt uzskatu, ka viss ir slikti, jo tādējādi mēs paši graujam nozares prestižu.

Konkurētspēju veido visi iepriekšminētie faktori – absolventu nodarbinātība un spēja pielāgoties darba tirgum, reitingi, akreditācijas rezultāti u. c. Augstskolu konkurētspēju ietekmē arī reputācija un atsauksmes – ne velti ir augstākās izglītības iestādes, kurās studē vairākās paaudzēs. Taču reputācija ir jānopelna, tā neveidojas vienā dienā. To ietekmē arī sadarbības partneru skaits un tas, ko par augstskolu domā attiecīgajā industrijā. Es aicinātu katru augstskolu atcerēties, ka panākumu atslēgas slēpjas spējā apvienot šos aspektus – vīziju, atbilstību kritērijiem, reputāciju, akreditāciju un reitingus.