Atsevišķi darba devēji pielieto 100 gadus vecas metodes

Šajā kritiskajā brīdī izgaismojas arī samilzušās problēmas nodarbinātības jautājumos, par ko uzskatāmi liecina situācija ar nacionālo lidsabiedrību “AirBaltic”. Publiskajā telpā ļoti maz vai nemaz neizskan arodbiedrību viedoklis, kaut gan tieši tām būtu jābūt galvenajām trauksmes cēlājām. Pirms uzņēmums ir ķēries klāt darbinieku masveida atlaišanai, arodbiedrībām ir jāpieprasa nekavējoties uzsākt dialogu par iespējamiem risinājumiem.

Latvijā ir daudz dažādu nozaru arodbiedrības, kuru biedru rindās ir tūkstošiem darba ņēmēju. Arodbiedrību galvenā funkcija ir pārstāvēt un aizstāvēt savu biedru darba un citas sociālās un ekonomiskās tiesības un intereses, taču šī brīža situācija Latvijas darba tirgū liecina par absolūtu arodbiedrību pasivitāti un intereses trūkumu situācijas risināšanā. Šobrīd Valsts Nodarbinātības aģentūrā ir iesniegti trīs iesniegumi par kolektīvo atlaišanu – kopā jau vairāk nekā 1660 cilvēku -, no kuriem skaļākais ir “AirBaltic” piemērs, īpaši ņemot vērā, ka kompānijas vadība 2019. gadu vērtējusi kā veiksmīgu un uzņēmuma operatīvā peļņa esot 124,7 miljoni eiro.

Arodbiedrības sagaida, ka atbilstošās situācijās tās tiks uztvertas kā līdzvērtīgs partneris sociālajā dialogā un uzņēmumi ar tām konsultēsies, lai nodrošinātu, ka darbinieku skaita samazināšana notiktu atbilstoši likumam. Darba devējam ir nepieciešams uztvert atlaišanu kā pašu pēdējo iespējamo rīcības variantu un pirms tā uzsākšanas konsultēties ar arodbiedrību. Saprotams, ka konsultācijas pašas par sevi nepalīdz samazināt atlaižamo skaitu, taču to mērķis ir samazināt negatīvo efektu, t.i., pārskatīt arī darba devēja izdevumu pozīcijas un darbinieku atlaišanu atstāt kā pēdējo piemērojamo līdzekli.

“AirBaltic” piemērs skaidri parāda situāciju, kurā šī sadarbība starp uzņēmumu un arodbiedrībām nav notikusi un diemžēl tieši brīdī, kurā darbiniekiem tā būtu visvajadzīgākā.

Būtiski uzsvērt, ka darba devējam un arodbiedrībām problēmas būtu jārisina solidāri, ar mērķi samazināt negatīvās sekas, ar ko darbiniekiem jāsaskaras. Šobrīd darba tirgū notiekošais un arī arodbiedrību pasivitāte demonstrē pretējo – darba devēju mērķis ir atlaist darbiniekus, lai mazinātu savas finanšu problēmas. Diemžēl šāda rīcība būtu pieļaujama vien senā pagātnē, piemēram, 1930. gadu lielās krīzes laikā, kad atlaida visus. Kopš tā laika ir pagājuši teju simts gadi, bet metodes saglabājas tās pašas. Skaidrs, ka šobrīd bez cilvēku atlaišanām uzņēmumi neiztiks, taču apmēri, apstākļi un nosacījumi, kādos tas notiek, ir pārāk drastiski.

Turpretī valdība, manuprāt, strādā ļoti atbildīgi. Īpaši apsveicami ir tas, ka politiķi savus lēmumus balsta uz ekspertu (Uga Dumpis, Jurijs Perevoščikovs u.c.) viedokļiem. Tāpat tiek nodrošināts arī apstiprināts atbalsts uzņēmumiem un meklēti jauni atbalsta risinājumi nozarēm, kuras ārkārtas stāvoklis ir skāris vissmagāk. Tāpēc arī no arodbiedrību puses ir nepieciešama ievērojami lielāka aktivitāte. Tagad ir īstais laiks paust savu viedokli, piedalīties visās iespējamās darba grupās, konstatēt problēmas un vērsties pie valdības ar mērķi tās risināt, lai aizsargātu darbiniekus. Bieži vien, kad notiek atlaišana, sadarbība ar arodbiedrību, kurai būtu jāaizstāv darbinieki, ir tikai formāla. Esošajā krīzes situācijā tas nedrīkst tā būt.

Aicinu arodbiedrību biedrus un arodbiedrības būt aktīviem un, tiklīdz jūsu uzņēmumā ir konstatējamas pirmās pazīmes par darbinieku skaita samazināšanu, veikt konkrētu uzdevumu – sagatavot kolektīvu vēstuli, kas arodbiedrībai palīdzēs aizstāvēt darba ņēmēju intereses sarunās ar darba devēju šī brīža tik nestabilajā situācijā.