Maksātnespējas ierosināšanas aspekti Covid-19 apstākļos

Proti, vienlaikus ar citiem atbalsta pasākumiem, Likums nosaka liegumu uzņēmumu (juridisko personu) kreditoriem, saskaņā ar līdz šim atbilstoši Maksātnespējas likumam piemēroto kārtību, iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, ja pastāv kāda no Maksātnespējas likumā minētajām juridiskās personas maksātnespējas procesa pazīmēm. Šāds liegums būs spēkā līdz šā gada 1.septembrim. Citiem vārdiem sakot, uzņēmumu kreditoriem ir liegtas tiesības censties atgūt savus līdzekļus no parādnieka tā rosinātajā maksātnespējas procesā. Izvērtējot Likuma anotāciju, ir jāsecina, ka Likuma primārais mērķis ir izvairīties no masveida juridisko personu maksātnespējas procesu pasludināšanas.

Lai arī šāds regulējums nosacīti pasargā uzņēmumus, kuri saskārušies ar finansiālām grūtībām, no to maksātnespējas procesu pasludināšanas uz kreditoru rosinātiem pamatiem, tomēr tas neatbrīvo uzņēmuma valdi no Maksātnespējas likumā noteiktā pienākuma rosināt tiesā uzņēmuma maksātnespējas procesu uz paša uzņēmuma maksātnespējas procesa pieteikuma pamata.

Atbilstoši Maksātnespējas likuma 60.panta trešajai daļai uzņēmumam ir pienākums nekavējoties iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu, ja: 1) uzņēmums ilgāk nekā divus mēnešus nav nokārtojis parādsaistības, kurām iestājies izpildes termiņš; 2) saskaņā ar likvidācijas sākuma finanšu pārskatu uzņēmumam nepietiek aktīvu, lai apmierinātu visus pamatotos kreditoru prasījumus, vai arī šis apstāklis atklājas likvidācijas gaitā; 3) uzņēmums iesniedz tiesai maksātnespējas procesa pieteikumu, vienlaikus lūdzot izbeigt tiesiskās aizsardzības procesu, ja nespēj nokārtot tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānā noteiktās saistības.

Jebkuras krīzes sekas ir uzņēmumu saskarsme ar ieņēmumu samazināšanos, grūtībām veikt ikdienas maksājumus, apgrozāmo līdzekļu samazinājumu, nespēju veikt maksājumus pilnā vai ierobežotā apmērā kreditoriem. Līdz ar to paredzams, ka visbiežāk novērojamais pamats maksātnespējas procesa pieteikuma rosināšanai uz paša uzņēmuma pieteikuma pamata varētu būt parādnieka nespēja izpildīt saistības divu mēnešu termiņā kopš šādu saistību rašanās brīža.

Apsverot nepieciešamību ierosināt uzņēmuma maksātnespēju, ierastākais iemesls uzņēmuma maksātnespējas rosināšana vairumā gadījumu ir uzņēmuma secinājums par to, ka uzņēmuma turpmākā darbība, kuras ietvaros tiek gūta peļņa, pašreizējos apstākļos un pārskatāmā nākotnē nebūs iespējama. Līdz ar to uzņēmuma maksātspējas stāvokļa uzturēšana, kas, visticamāk, rada zaudējumus ilgtermiņā saimnieciskā ziņā nebūtu attaisnojama un uzņēmums būtu likvidējams maksātnespējas procesa ietvaros, cenšoties apmierināt kreditoru prasījumus pēc iespējas lielākā apmērā.

Lēmums par uzņēmuma maksātnespējas rosināšanu, tomēr ne vienmēr ir viegls, un uzņēmuma amatpersonas bieži vien meklē dažādus risinājumus maksātnespējas novēršanai, piemēram, paļaujoties uz investoru piesaistīšu, mantas pārdošanu, nozīmīgu darījumu noslēgšanu, tiesiskās aizsardzības procesa piemērošanu, vai atsevišķu vienošanos panākšanu ar kreditoriem par maksājuma saistību restrukturizēšanu, atliekot maksātnespējas rosināšanu līdz pēdējam brīdim vai vispār atsakoties rosināt uzņēmuma maksātnespēju. Šādi centieni pagarina termiņu, kurā uzņēmums formāli saglabā savu maksātspēju, vienlaikus visā šajā laika periodā vairumā gadījumu radot pieaugošu kreditoru prasījumu apmēru pret uzņēmumu.

Šādos apstākļos aktuāls varētu kļūt uzņēmuma amatpersonu atbildības jautājums. Likums vispārīgi paredz: 1) administratīvo atbildību; 2) civiltiesisko atbildību; un 3) krimināltiesisko atbildību par maksātnespējas jomu regulējošu prasību pārkāpšanu vai to neievērošanu.

Aplūkojot katru no minētajiem atbildības veidiem, jāsecina, ka par juridiskas personas maksātnespējas procesa neiesniegšanu likumā paredzētajos gadījumos Administratīvo pārkāpuma kodeksa 166.35 pantā ir paredzēta administratīvā atbildība, piemērojot naudas sodu fiziskajām personām vai valdes loceklim no divsimt astoņdesmit līdz septiņsimt euro, atņemot valdes loceklim tiesības ieņemt noteiktus amatus komercsabiedrībās vai bez tā.

Savukārt Krimināllikums neparedz tiešu atbildību par maksātnespējas procesa neiesniegšanu likumā paredzētajos gadījumos.

Civiltiesiskās atbildības gadījumā uzņēmuma valde vairumā gadījumu varētu būt atbildīga par zaudējumiem, kurus valde būtu radījusi pašam uzņēmumam vai jebkurai trešajai personai (kreditoram), savlaicīgi neiesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā. Turklāt, lai konstatētu šādu atbildību un varētu piedzīt radītos zaudējumus piespiedu kārtā, personai, kurai šādi zaudējumi radīti, būtu jāceļ prasība tiesā vispārējā kārtā. Šādas prasības ietvaros atbilstoši judikatūrā nostiprinātai praksei, personai būtu jāpierāda tiesā visi civiltiesiskās atbildības priekšnosacījumi, t.i., 1) zaudējumu esamība; 2) personas darbība vai bezdarbība; 3) uzņēmuma valdes rīcības cēloņsakarību ar radītajiem zaudējumiem (vainojamība zaudējumu nodarīšanā).

Civiltiesiskās atbildības gadījumā zīmīgi ir tas, ka valdes loceklis civiltiesiski varētu būt atbildīgs arī par to zaudējumu radīšanu, kuru pamats radies Maksātnespējas likumā minēto divu mēnešu laikā, kad parādsaistības bija iestājušās, bet netika pildītas un kuru laikā Maksātnespējas likums neuzliek pienākumu valdei iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā. Tādejādi Maksātnespējas likumā noteiktais divu mēnešu periods ne vienmēr var pasargāt uzņēmumu valdi no civiltiesiskās atbildības, savlaicīgi neiesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā. Valdei būtu jāvērtē vai tai nerodas tūlītējs pienākums iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, lai novērstu priekšā stāvošu zaudējumu radīšanu, jo Maksātnespējas likumā noteiktais divu mēnešu periods neatbrīvo valdi no pienākuma rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam atbilstoši Komerclikuma 169.pantam un neliedz iesniegt uzņēmuma maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā uz citas juridiskas personas maksātnespējas procesa pazīmes pamata, jo īpaši, ja šāda maksātnespējas procesa pieteikumu pieteikuma neiesniegšana rada būtiskus zaudējumus.

Līdzīgi arī civiltiesiskās atbildības gadījumā valde var nebūt civiltiesiski atbildīga par maksātnespējas procesa pieteikuma neiesniegšanu tiesā pēc Maksātnespējas likumā noteiktā divu mēnešu termiņa, jo var pastāvēt situācijas, kad, neskatoties uz neizpildītajām saistībām, nerodas atbildības pamats, jo šāda rīcība nerada zaudējumus.

Tādejādi civiltiesiskās atbildības ziņā, kas praksē ir valdes atbildības galvenais un būtiskākais pamats, valdes atbildība ne vienmēr iestājas un ir atkarīga no Maksātnespējas likumā noteiktā divu mēnešu termiņa ievērošanas maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanai.

Kādi varētu būt ieteikumi uzņēmumiem un to amatpersonām Covid - 19 pandēmijas apstākļos, kad šādi uzņēmumi saskaras ar grūtībām pildīt savas saistības, veikt maksājumus kreditoriem?

Jāatzīst, ka nepastāv vienota formula un katrs gadījums būtu vērtējams individuāli, tomēr vispārēji šādiem uzņēmumiem un to amatpersonām būtu ieteicams vērtēt savu rīcību, t.i., slēgtos darījumus vai atturēšanos slēgt darījumus, kur to slēgšana varēja tikt saprātīgi gaidīta, no valdes rīcības vainojamības skatupunktā.

No vienas puses, būtu jāapzinās Administratīvo pārkāpuma kodeksa 166.35 pantā noteiktā valdes atbildība par uzņēmuma maksātnespējas procesa pieteikuma neiesniegšanu. No otras puses, jāapzinās arī civiltiesiskās atbildības sekas par maksātnespējas procesa pieteikuma tiesā iesniegšanu vai neiesniegšanu. Piemēram, uzņēmumam var nebūt izpildītas saistības pret saistīto personu. Šāds stāvoklis formāli atbilst Maksātnespējas likumā noteiktajai maksātnespējas pazīmei un rada pienākumu uzņēmuma valdei iesniegt tiesā uzņēmuma maksātnespējas procesa pieteikumu, tomēr maz ticams, ka šāda rīcība atbilstu uzņēmuma grupas un uzņēmuma dalībnieku vai to akcionāru interesēm. Līdz ar to šī piemēra gadījumā saprātīgi sagaidāmāka drīzāk būtu valdes rīcība, kas būtu vērsta uz vienošanās noslēgšanu par saistību atlikšanu vai apliecinājuma saņemšana no kreditoru par piekrišanu saistību izpildes atlikšanai nekā uzņēmuma maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšana tiesā.

Pieņemot lēmumus ierobežotas maksātnespējas apstākļos un pieļaujot iespēju par uzņēmuma iespējamo maksātnespējas procesa pasludināšanu pārskatāmā nākotnē, uzņēmumu amatpersonām būtu ieteicams izvērtēt katru rīcību no iespējamās valdes nākotnes atbildības viedokļa, t.i., vai iecerētā rīcība neradīs zaudējumus pašam uzņēmumam vai trešajām personām, vai uzņēmuma valde rīkojas atbilstoši krietna un rūpīga saimnieka kritērijam, apzināt vai iespējamās prasības pret sabiedrības valdi tiesā varētu tikt ticami apmierinātas.

Prakse rāda, ka uzņēmumu amatpersonas ne vienmēr pietiekami dokumentē savu rīcību. Tas bieži tiek novērots situācijās, kad ir pasludināta uzņēmumu maksātnespēja un maksātnespējas procesa administrators vērtē uzņēmuma noslēgtos darījumus. Šādas izvērtēšanas gaitā, kad nav pieejami dokumentāri skaidrojumi par vienu vai otru darījumi, maksātnespējas procesa administrators var izdarīt neprecīzus vai pārsteidzīgus secinājumus, kuru sekas var izpausties arī prasības celšanā tiesā pret uzņēmuma amatpersonām. Līdz ar to uzņēmumu amatpersonām, jo īpaši būtisku lēmumu pieņemšanas gadījumā ierobežotas maksātspējas apstākļos, būtu ieteicams lēmumus pieņemt rakstiskā formā, detalizēti aprakstot lēmumu pieņemšanas mērķi, apstākļus ar kuriem lēmums ir pamatots, kā arī nostiprināt lēmuma tiesisko raksturu ar atsaucēm uz konkrētām tiesību normām. 

Uzņēmumu amatpersonām arī nevajadzētu aizmirst, ka tās primāri pilda savus pienākumus un galvenokārt nes atbildību sabiedrības priekšā, nevis sabiedrības dalībnieku  vai to akcionāru priekšā. Šis apstāklis var kļūt īpaši uzskatāms uzņēmuma maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā, kad maksātnespējas procesa administrators var vērtē uzņēmuma noslēgtos darījumus pat līdz trīs gadu periodam pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas. Līdz ar to uzņēmumu amatpersonas situācijās, kad uzņēmumu dalībnieki mudina tās pieņemt noteiktus lēmumus vai rīkoties noteiktā veidā, varētu pieprasīt šādiem uzņēmuma dalībniekiem pieņemt šādus lēmumus uzņēmumu valdes vietā saskaņā atbilstoši Komerclikuma 210.panta otrajai daļai.

Covid - 19 pandēmijas radītās sekas ir radījušas vai radīs daļai uzņēmumu grūtības kārtot savas saistības pret tās kreditoriem. Likums šobrīd ir nodrošinājis šādu uzņēmumu daļēju aizsardzību, īslaicīgi ierobežojot kreditoru tiesības iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumus, tomēr nav atbrīvojis pašu uzņēmumu no pienākuma iesniegt juridiskas personas maksātnespējas pieteikumu tiesā situācijā, kad tiek konstatētas Maksātnespējas likumā noteiktās pazīmes un uzņēmums nesasaskata pamatu saimnieciskās darbības turpināšanai. Līdz ar to uzņēmumu valdēm, kas pašreizējos apstākļos saskaras ar saimnieciskās darbības grūtībām, būtu vēlams pastiprināti vērtēt savu pašreizējo rīcību saistībā ar uzņēmuma maksātnespēju, jo īpaši no valdes civiltiesiskās atbildības skatupunkta varbūtējā uzņēmuma nākotnes maksātnespējas procesā.