Lobisma regulējumā jāievēro vienlīdzība

Un arī vienā no būtiskajiem sistēmiskajiem jautājumiem – kā regulēt (un vai regulēt) valsts attiecības ar ekonomisko un sabiedrisko interešu pārstāvjiem – ir sākušās debates. Lai interešu pārstāvības vai lobisma regulējums būtu sekmīgs, tam uz visiem interešu pārstāvībā iesaistītajiem būtu jāattiecas vienādi. Ja kāda grupa netiks iekļauta regulējuma tvērumā, tā paliks pelēkajā, necaurredzamajā zonā, līdz ar to regulējuma mērķis netiks sasniegts.

Šā gada sākumā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas veidotā darba grupa lobēšanas atklātības regulējuma izstrādei pabeidza darbu pie sākotnējām konsultācijām ar iesaistītajām pusēm par interešu pārstāvības atklātības likumu. Darba grupas mērķis 2021. gadā ir sarunas pārvērst konkrētās jaunā likumprojekta redakcijās, ko līdz rudens sesijai nodot izskatīšanai Saeimā. Ņemot vērā, ka līdz šim visas regulējuma iniciatīvas ir apstājušās dažādās stadijās, aizbildinoties gan ar nepietiekamo politisko vilkmi, gan ar Saeimas vēlēšanu tuvumu, mērķis ir gana ambiciozs. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējiem mēģinājumiem, iesaistītās puses izsaka konceptuālu atbalstu un vēlmi sniegt palīdzīgu roku regulējuma izstrādē. Vismaz pagaidām.

Latvijā interešu pārstāvības nozare sastāv no virknes dažādu profilu pakalpojumu sniedzējiem. Kā pirmo sektoru var minēt nozaru un pārnozaru asociācijas, kas pārstāv savus biedrus un ir lielākais sektors, jo ir ar šķietami labāku biedru izmaksu sadalījumu. Neraugoties uz to, bieži varam novērot pretrunīgas biedru intereses, kā rezultātā asociācija vai nu klusē, vai nu pozīciju pietuvina spēcīgākajam biedram, dažkārt radot alternatīvu nozares asociāciju. Vārdu sakot, kur divi uzņēmēji, tur trīs asociācijas. Kopumā lielāko un tautsaimniecībai nozīmīgāko nozaru asociācijas ir spējīgas piesaistīt profesionālus izpilddirektorus un komandas, kas ir sava amata profesionāļi, pārstāvot biedru intereses.

Nākamais sektors ir konsultāciju uzņēmumi, kas pārstāv zvērināto advokātu, interešu pārstāvības birojus vai sabiedrisko attiecību aģentūras. Piederība vienai vai otrai izcelsmes grupai neapšaubāmi iespaido konsultanta izvēlētās taktikas un piedāvātos risinājumus. Objektīvi spēcīgākie ir tie konsultanti, kas spēj situāciju analizēt holistiski, izvēloties atbilstošu risinājumu katrā situācijā, izmantojot tiešās lobēšanas, juridiskās analīzes, mediju un digitālās komunikācijas instrumentus atbilstošās intensitātēs un proporcijās.

Kā trešo gribētu minēt tos, kas pārstāv sabiedrības intereses, proti, nevalstisko sektoru. Nevalstiskais sektors ir īpaša grupa, kas pamatā balstās uz individuālu personību pašmotivācijas, darbojoties savā jomā. Ir skaidrs, ka pamatā šīs organizācijas darbojas kopēja labuma vārdā, tomēr to darbībā arī tiek izmantotas interešu pārstāvības taktikas, kas neapšaubāmi padara tās par topošā regulējuma subjektiem. Šis jautājums ir raisījis virkni pretargumentu no sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, tomēr uzskatu, ka ir vitāli svarīgi veidot interešu pārstāvības regulējumu pēc iespējas visaptverošāku, iekļaujot arī nevalstisko sektoru – gluži vienkārši apzinoties ekonomisko interešu radošumu un iespējamo vēlmi izmantot regulējuma nepilnības, lai slēptu savu ietekmi uz lēmumu pieņēmējiem.

Interešu pārstāvības regulējuma izstrādes procesā ir jāiesaista iespējami plašāks ieinteresēto pušu loks, kā tas ir ticis darīts līdz šim. Viedokļu dažādība mēdz kavēt likumdošanas izstrādes termiņus, tomēr nepieļauj situāciju, kurā, aizbildinoties ar viedokļu neuzklausīšanu, likumprojekts tiek noraidīts kopumā. Tas ļaus nodrošināt vienlīdzīgas dalības iespējas interešu pārstāvības nozares profesionāļiem, kas pārstāv gan uzņēmējdarbības, gan nozaru organizācijas, gan nevalstisko sektoru.

Izvērtējot starptautisko – tajā skaitā Lietuvas – pieredzi, interešu pārstāvības regulējumam ir jābalstās trijos atslēgas principos.

1.  Regulējuma tvērums jāveido pēc iespējas plašāk, regulējuma subjektu vidū iekļaujot gan uzņēmēju un nozaru organizāciju, gan nevalstiskā sektora, gan uzņēmumu interešu pārstāvjus, gajā skaitā zvērinātus advokātus, kas klientus pārstāv komunikācijā ar likumdevēju un izpildvaru. Ja interešu pārstāvju reģistrā, lai izsekotu interešu pārstāvības gadījumu esamību, savas aktivitātes būs jāreģistrē vienai grupai, bet tas nebūs jādara kādai citai, pelēkā, necaurspīdīgā zona joprojām var palikt pievilcīga tiem, kas intereses deklarēt nevēlas un dod priekšroku aizstāvēt tās klusībā. Tas būtiski kaitē regulējuma izvirzītajiem caurskatāmības mērķiem.
2.  Izvērtējot publiskā un privātā sektora iespējas, nepieciešams pēc iespējas samazināt regulējuma radīto administratīvo slogu, izmantojot gan jau esošu Saeimas, ministriju un to pakļautības iestāžu digitālo infrastruktūru, gan adaptējot citus digitālus rīkus regulējuma piemērošanas vajadzībām. Reģistrā iekļaujamo datu iesniegšanā jāievēro vienas pieturas princips, nepieļaujot funkciju dublēšanos. Regulējumam jānosaka deleģējums atbildīgajai valsts pārvaldes iestādei, kurai tiks uzticēti datu apstrādes un reģistra uzturēšanas pienākumi.
3.  Interešu pārstāvības regulējumam ir jākalpo par pirmo soli nozares sakārtošanai un principu iedibināšanai, tajā skaitā ieviešot nozares pašregulējuma iespējas, kas pastiprinātu regulējuma pozitīvo ietekmi uz likumdošanas procesa caurskatāmību. Interešu pārstāvības regulējumam ir jāatbilst labam korporatīvās pārvaldības modelim, kā arī jābūt atbilstošam Latvijas kā Eiropas Savienības (ES) un Ekonomiskās Sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalsts statusam.

Interešu pārstāvībai ir laiks kļūt par regulētu un leģitīmu nozari, kurai ir definēti skaidri spēles noteikumi, jo tā nodrošina iespēju sabiedrībai pārstāvēt savas demokrātiskās intereses biežāk nekā reizi četros gados. Nozares profesionāļi ikdienā pārstāv klientus, biedrus un sabiedrības grupas komunikācijā ar likumdevēju un izpildvaru. Interešu pārstāvības konsultantiem ir jāatbilst regulējuma prasībām un jāspēj nodrošināt pašregulācijas mehānismu pielietojumu, veidojot nozares ētikas kodeksu, līdzīgi kā to dara ES interešu pārstāvjus apvienojošas organizācijas, vairojot sabiedrības, valsts pārvaldes un arī klientu izpratni par korektu interešu pārstāvību.

Regulējums ir tikai pirmais solis ceļā uz sakārtotu interešu pārstāvību. Arī nozares profesionāļiem ir jāiesaistās nozares specifikas izpratnes veicināšanā, skaidrojot darba specifiku un ievērojot pašregulācijas un regulējuma uzliktās prasības. Ritenis nav jāizgudro no jauna – labāko praksi var aizgūt gan no zvērinātiem advokātiem, gan no citām profesionālajām kopienām, kas veiksmīgi nodrošina pašregulāciju. Ir izveidoti profesionālās sertifikācijas institūti, kas sakņojas jau augstākās izglītības iestādēs un sabiedrības kopējā izpratnē par nozares darbību. Interešu pārstāvības atklātības likums nav panaceja pret nozares problēmām – tas ir viens no elementiem, kas ļaus attīstīt Latvijā civilizētu un Rietumu normām atbilstošu interešu pārstāvības nozari.