Ir sācies biotehnoloģiju uzvaras gājiens

Pēc tūkstošiem gadu ilgiem centieniem izmantot cilvēku radītas metodes bioloģijas kontrolēšanai vai manipulēšanai mēs beidzot esam sākuši lietot pašas dabas radīto mašinēriju, lai ar bioloģiskās inženierijas palīdzību dizainētu, pielāgotu un pārveidotu bioloģiju.

Pirms 78 gadiem kāda laboratorijas asistente Mērija Hanta uz darbu Ilinoisas štatā ASV atnesa sapelējušu meloni. Šis zelta pelējums bija būtisks penicilīna masveida ražošanas sākšanai, kā arī palīdzēja sabiedrotajiem uzvarēt Otrajā pasaules karā un kopš tā laika ir izglābis vairāk nekā 200 miljonu dzīvību.

Vēl 25 gadus pirms šī vērtīgā pelējuma atrašanas skotu zinātnieks Aleksandrs Flemings bija atstājis nenotīrītu Petri trauku savā laboratorijā Sv. Mērijas slimnīcā Londonā. Pēc brīvdienām atgriezies darbā, zinātnieks atklāja, ka traukā nolaidušās dažas sporas, taču tajā esošais pelējums bija novērsis baktēriju tālāku izplatīšanos. Šis pelējums bija parastais Penicillium notatum, tagad saukts par Penicillium chrysogenum. Flemings aprakstīja savus novērojumus ziņojumā, norādot uz penicilīna antibakteriālajām īpašībām, un turpināja izpētes darbu citā virzienā.

Dažus gadus vēlāk, trīsdesmito gadu sākumā, Oksfordas bioķīmiķu komanda austrālieša Hovarda Florija un ebreju izcelsmes Vācijas emigranta Ernsta Haima vadībā pētīja antibakteriālus medikamentus un atrada Fleminga ziņojumu par penicilīnu. Viņi nolēma veikt dažus eksperimentus un bija pārsteigti, ka eksperimentos ar pelēm penicilīns spēja iznīcināt patogēnus, neradot pamanāmas blaknes. Neticami! Diemžēl penicilīnu bija ļoti grūti ražot, un tas ierobežoja šī zinātniskā atklājuma ietekmi. To pašu bija novērojis arī Flemings.

Ceļojam laikā uz nākamo desmitgadi! Rit Otrais pasaules karš, un briti, bažījoties par nacistiskās Vācijas iebrukumu, pārceļ savu penicilīna ražotni uz ASV, kas tobrīd vēl oficiāli nav iesaistījusies karā. Britu pētnieku komanda nonāca ASV valdības pētniecības centrā Peorijā Ilinoisas štatā. Tika organizēta apjomīga slepena kampaņa, uzrunājot zinātniekus visās sabiedroto valstīs un aicinot viņus iesūtīt augsnes un pelējuma paraugus, kurus testēt, lai izmantotu penicilīna masveida ražošanas uzsākšanai. Bet neviens no iesūtītajiem paraugiem nebija piemērots – līdz brīdim, kad Mērija atnesa sapelējušo meloni. Zelta pelējums tika veiksmīgi apstrādāts, izmantojot rentgenstaru tehnoloģiju, un tas joprojām atrodams katrā līdz šim saražotajā penicilīna ampulā.

Vēl viens svarīgs faktors šajā diezgan neticamajā stāstā ir tas, ka pelējuma pavairošanu paātrināja kukurūzas vircas izmantošana. Peorijas apkaimē tā bija viegli pieejama, jo tur plaši audzēja kukurūzu un ražoja cieti. Oksfordas pētnieki bija mēģinājuši audzēt penicilīnu uz uzturvielām bagātas pamatnes, bet Peorijā viņi izmantoja vietējo zināšanas un pieejamās izejvielas, lai palielinātu virsmas, uz kurām pavairojās penicilīns, iemērcot tās lielos rezervuāros un tos regulāri kustinot un apgādājot ar skābekli. Tas bija bet pavisam nejaušs, bet ārkārtīgi būtisks elements, la veiksmīgi sāktu penicilīna masveida ražošanu.

1941. gadā ASV nebija gana daudz penicilīna, lai izārstētu pat vienu pacientu. 1942. gada beigās tā pietika 100 pacientu ārstēšanai. Taču, pateicoties Mērijas melonei, 1943. gadā, jau bija pietiekami daudz penicilīna, lai nodrošinātu visus sabiedroto bruņotos spēkus. 1945. gadā Flemings, Florijs un Haims saņēma Nobela prēmiju medicīnā. Diemžēl par Mēriju Hantu mēs neko vairāk nezinām.

Septiņdesmit piecus gadus pēc tam, kad Flemings, Florijs un Haims saņēma šo augsto novērtējumu, farmaceitiskās kompānijas Moderna izpilddirektors Stefans Bancels, līdzīgi kā pārējā pasaule, uzzināja par jauna patogēna izplatīšanos Ķīnā. 2020. gada 11. janvārī viņš saņēma Microsoft Word dokumentu ar Covid-19 vīrusa digitālo ģenētisko sekvenci, kuru bija identificējuši Ķīnas zinātnieki. Viņš ievadīja šos datus Moderna analītiskajā platformā, un jau divas dienas vēlāk viņa priekšā bija vakcīnas teorētiskais prototips, kura testēšanu uzņēmums sāka 60 dienas vēlāk. Strādājot kopā ar ASV valdību, šī kompānija saņēma vienu miljardu dolāru vakcīnas ražošanas paātrināšanai, un patlaban Moderna ražotā vakcīna jau tiek izmantota, lai ierobežotu Covid-19 izplatību. ASV valdība bija apsolījusi iegādāties vakcīnu par 1,5 miljardiem dolāru, ja tā izrādītos efektīva – un mēs jau zinām, ka tas tika pierādīts. Salīdzinājumam – vakcīna pret SARS tika izstrādāta 20 mēnešu laikā.

Moderna izstrādātās vakcīnas darbības principi, kā arī tās efektivitāte ir apbrīnojama, tāpat kā uzņēmuma analītiskās platformas iespējas un fakts, ka vakcīna tiek drukāta, nevis audzēta. Katrs procesa posms ir rūpīgi pārdomāts – Moderna pēkšņie panākumi faktiski ir prasījuši desmit gadu darbu un vairāk nekā trīs miljardu dolāru investīcijas.

Moderna vakcīna ir mērķēta uz vīrusa pīķa proteīnu, kas uzbrūk organisma šūnām Covid-19 infekcijas laikā. Vienkāršiāk sakot, vakcīna it kā sagūsta un iznīcina ienaidnieka ziņnesi un sagatavo organisma šūnas ienaidnieka uzbrukumam. Penicilīns vienkārši bombardē nerezistentas baktērijas līdz to iznīcībai, bet Moderna vakcīna ar elegantu ķirurģisku precizitāti novērš vīrusa uzbrukumu.

Kā mēs līdz tam nonācām un ko tas nozīmē investoriem? Ja mēs saspiestu 200 tūkstošu gadu ilgo cilvēces vēsturi vienā gadā, vairums medicīnisko atklājumu būtu notikuši pēdējo četru stundu laikā, turklāt liela daļa šī progresa ir notikusi pēc neskaitāmiem izmēģinājumiem un kļūdām. Taču, pieaugot datu apstrādes ātrumam līdz iepriekš pat neiedomājamam līmenim, tagad arī bioloģiju varam skatīt kā lielu apstrādājumu datu kopumu. Ja varam iestrādāt miljardu tranzistoru vienā mikročipā, tad noteikti līdzīgas tehnoloģijas varētu tikt izmantotas arī bioloģijā.

Riska kapitāla uzņēmuma Andreesen Horowitz pārstāvji reiz teica, ka viņi nekad neinvestētu biotehnoloģiju uzņēmumā. Pamatojums šķita racionāls – jaunu medikamentu izpēte, attīstīšana un testēšana ir ļoti dārga, turklāt nav garantēts veiksmīgs iznākums. Vārdu sakot, tas bija pārāk sarežģīti. Taču, ņemot vērā datu apstrādes attīstību, šis pats uzņēmums tagad ir kļuvis ārkārtīgi entuziastisks par biotehnoloģijas nozares attīstības iespējām un starpdisciplināriem projektiem.

Riska kapitāla uzņēmumi nav vienīgie, kuri pamanījuši šo tendenci. Baillie Gifford ir investīciju pārvaldīšanas uzņēmums, dibināts 1908. gadā Edinburgā. Tā mērķis ir investēt uzņēmumos ar brīnišķīgu potenciālu, vienlaikus esot pacietīgiem un atbalstošiem akcionāriem, kamēr uzņēmums attīstās. Baillie Gifford veselības inovāciju komanda “tic, ka pasaule piedzīvo revolūciju tajā, kā tiek izprasta cilvēka bioloģija, mūsu veselība un labbūtība. Ir pienācis laiks pārveidot veselības aprūpi – medikamentu attīstībai jābalstās datos, nevis izmēģinājumu un kļūdu pieejā, ārstēšanai jābūt personalizētai, nevis universālai, un jātiecas uz to, lai varam vispirms slimības novērst, nevis pievērsties tikai ārstēšanai”. Samazinoties ģenētiskās testēšanas, veselības novērošanas, šūnu vizualizācijas un attēlu analīzes izmaksām, vienlaikus pieaugot datu apstrādes apjomiem un ātrumam, šīs nozares nākotne un mūsu nākotne nesīs atklājumus, kādus pat necerējām piedzīvot.

Mēs esam jaunas zinātniskās revolūcijas sākumposmā, kurā diez vai varam sagaidīt līdzīgus veiksmes stāstus kā Mērijas melone. Valdības, institucionālie un individuālie investori, kuri iegulda biotehnoloģijas uzņēmumos un būs gana pacietīgi, lai sagaidītu nozares panākumus, tiks dāsni atalgoti. Kompānija Moderna jau no paša sākuma zināja, ka ir pakļauta būtiskam riskam, investējot tādas platformas attīstībā, kas balstīta uz jaunas, neizpētītas tehnoloģijas mRNS izmantošanu; neizdošanās gadījumā uzņēmums bankrotētu. Taču, kā Moderna izpilddirektors teica raidierakstā sarunā ar A16Z: “Ja mRNS patiešām varētu nostrādāt, neriskējot mēs būtu pievīluši sabiedrību… un šī doma nebija izturama.”

Tagad jau zinām, ka Moderna akcionāri ir ieguvēji, pateicoties savai izturībai, drosmei un uzticībai platformas attīstīšanas laikā, un šī uzņēmuma apbrīnojamā ietekme uz sabiedrības veselību vēl ir tikai pašā sākumā.

Biotehnoloģija ir viens no centrālajiem pīlāriem mūsu investīciju portfeļa stratēģijā. Diemžēl daudzi aktīvu pārvaldnieki joprojām domā līdzīgi kā savulaik Andreesen Horowitz, neņemot vērā spēles noteikumu nozīmīgās izmaiņas, kuras ir jau notikušas un turpina notikt. Pasaule mainās, un arī katrai investīciju stratēģijai būtu jādara tāpat.