Globālajā ekonomikā risku netrūkst

Papildus ģeopolitiskajiem saspīlējumiem jau teju divus gadus pār pasaules ekonomiku lielāko ēnu met tirdzniecības kari – ASV ir domstarpības gan ar Ķīnu, gan citiem partneriem. Taču problēma ir daudz plašāka, un tirdzniecības kari ir tikai viens no tās simptomiem. Pasaulē jūtama arvien lielāka pretestība globalizācijai – ieguvumi no tās nav tikuši vienmērīgi sadalīti. Taču tā vietā, lai meklētu risinājumus, tiek meklēti ienaidnieki. Manāma nespēja vai nevēlēšanās atšķirt sabiedrotos no sāncenšiem.

Pasaules kontekstā sāncensis, kurš vēlas mainīt ierasto kārtību un vērtības, ir Ķīna. Šī lielā, ar stingru roku pārvaldītā un neapšaubāmi spēcīgā ekonomika strauji aug un turpinās spēlēt arvien nozīmīgāku lomu globālā mērogā. ASV atbilde uz sava relatīvā spēka zaudēšanu prezidenta Trampa vadībā ir bijusi ķildošanās ar visiem, ieskaitot savus sabiedrotos. Taču vērā ņemama atbilde Ķīnas augošajai ietekmei var būt tikai no vienotas “Rietumu frontes”. Tikai kopā ar sabiedrotajiem ASV ekonomikas spēks ir pietiekami liels, lai piespiestu Ķīnu spēlēt pēc ierastajiem noteikumiem un mainītu tās sliktos ieradumus, kas saistīti ar tirgus aizsardzību, intelektuālā īpašuma piesavināšanos, cilvēktiesību neievērošanu un tamlīdzīgi.

Līdzīgs stāsts ir arī par Lielbritāniju un “Brexit”, kur, cenšoties atbildēt uz globalizācijas radītajiem izaicinājumiem, aizmirsta senā patiesība – viens nav karotājs. Daudzi iedzīvotāji un politiķi ignorē ieguvumus, ko sniedz tas, ka esi daļa no lielas un spēcīgas ekonomikas, atrodot ienaidniekus tur, kur to nemaz nav.

Kā tas atrisināsies? Izskatās, ka, gaidot prezidenta vēlēšanas un redzot tirdzniecības karu negatīvo ietekmi uz ekonomiku, Trampa tirdzniecības karotāja spars un līdz ar to prasības ir pierimušas. Tiek runāts par daļēju tirdzniecības vienošanos, kuras precīzas aprises nav skaidras, bet tā varētu nozīmēt tarifu turpmāku nepaaugstināšanu un – labākajā gadījumā – arī nelielas daļas iepriekš uzlikto tarifu atcelšanu. Taču, pat ja abām lielvarām izdodas vienoties, tirdzniecības karus nevarēs uzskatīt par izbeigtiem – simtiem miljardu dolāru vērtām eksporta precēm joprojām būs spēkā augstāki tarifi. Turklāt pie pamales manāmi arī jauni pavērsieni un, iespējams, jaunas tarifu cīņas starp ASV un Eiropu.

Kopumā jāsecina, ka neskaidrība arī 2020. gadā saglabāsies augsta un starptautisko politiku joprojām caurstrāvos negatīva attieksme pret globalizāciju. Un tas vēl nav viss. Arī pasaules finanšu tirgos ir vērojamas nesabalansētības, kas var ietekmēt ekonomisko izaugsmi.

Centrālo banku izaugsmi atbalstošā monetārā politika, kas glāba no iepriekšējās krīzes, ir aizvedusi pasaules ekonomiku pa nezināmiem negatīvu likmju ceļiem. Pēc mēģinājuma “normalizēt” monetāro politiku centrālās bankas šogad vērojamās izaugsmes bremzēšanās dēļ atkal atsākušas ekonomikas stimulēšanu. Šīs netradicionālās politikas sekas pilnībā nav apjaustas, bet tās efektivitāte mazinās ar katru dienu.

Par spīti tam, ka ekonomika bremzējas, akciju tirgi sasniedz aizvien augstākas virsotnes. Turklāt lielais brīvo līdzekļu apjoms nodrošina arī to, ka pretēji teorijai par riska aktīvu un bezriska aktīvu cenu apgriezto attiecību aug arī obligāciju tirgus, to ienesīgumam samazinoties. Esam nonākuši līdz tam, ka obligācijas ar negatīvu ienesīgumu veido nu jau trešo daļu no kopējiem fiksēto ienākumu aktīviem, tātad par trešo daļu parāda vērtspapīru tiek vēl piemaksāts, lai aizņēmēji aizņemtos.

Centrālo banku politikas sekas ir arī nefinanšu uzņēmumu parādu nasta, kas strauji pieaug. Starptautiskais Valūtas fonds atzīmējis, ka līdz pat 40 % šo aizņēmumu globālas lejupslīdes gadījumā draud saistību neizpilde. Liela daļa uzņēmumu neaizņemas, lai produktīvi investētu, bet gan, piemēram, lai atpirktu akcijas vai maksātu dividendes. Turklāt pēdējos gados strauji aug arī dažādu atvasināto finanšu instrumentu tirgus, kas šoreiz saistīti nevis ar hipotekāro aizdevumu, bet gan ar uzņēmumu kredītu “pārpakošanu”, maskējot ietvertos riskus.

Jāsecina, ka ārējā vidē risku ir daudz. Viss šis kokteilis neizskatās īpaši baudāms, un, iespējams, ar to var arī saindēties. Monetārā politika nodrošinājusi milzīgu apjomu brīvas naudas, kuru privātais sektors nepietiekami izmanto investīcijām un izaugsmei, tā vietā ieguldot dažādos finanšu tirgus aktīvos. Kas būtu darāms? Vairāk jāiesaistās otram lielajam spēlētājam – valdībām. Nebūs lielas jēgas no nodokļu pazemināšanas, ja uzņēmumu pusē ir nevēlēšanās investēt, kas zināmā mērā ir “trauma” no iepriekšējās krīzes. Valdībām pašām jārāda piemērs – gudri jāinvestē. Šādos apstākļos, kad aizņemties ir izdevīgi un investīciju trūkst, pat tie publiskā sektora projekti, kuru investīciju atdeve normālos laikos varētu tikt uztverta kā pārlieku zema, sāk kļūt pievilcīgi.

Latvijas tautsaimniecībā pēdējos gados esam varējuši vērot strauju būvniecības nozares izplešanos, pārāk lēnu produktivitātes izaugsmi un arvien saspringtāku darba tirgu, ko raksturojis straujš algu kāpums un ļoti zems bezdarbs. Ko darījusi valdība? Joprojām veidojusi budžetu ar deficītu... kas nedaudz atgādina 2008. gadu. Tādēļ runas par ekonomikas sabremzēšanos izraisa bažas.

Bet esam arī atkal un atkal dzirdējuši, ka “šoreiz ir citādi”. Pasaules kontekstā šie vārdi neskan diez ko pārliecinoši, taču pašmājās gan šoreiz tik tiešām esam daudz labākā situācijā nekā pirms lielās finanšu krīzes: algu kāpums ir daudz piezemētāks nekā 2007. gadā, nav augstās inflācijas, lielā tekošā konta deficīta, pārmērīgās kreditēšanas vai nekustamā īpašuma cenu burbuļa.

Jāatzīst, ka novērotie iekšējie riski ir nozīmīgi ilgtermiņa attīstībai. Gausā produktivitātes izaugsme un ašais algu kāpums bruģē ceļu uz konkurētspējas pasliktināšanos. Pastāv arī īsāka termiņa iekšējie riski. Finanšu sektora strukturālās pārmaiņas kopumā pozitīvi ietekmēs nākotnes izaugsmi, bet riski saistāmi ar to, cik ātri un veiksmīgi sektoram izdosies virzīties uz lielāku caurspīdību. Svarīgas būs gaidāmās debates par nodokļu izmaiņām, kur, ņemot vērā pieredzi ar 2020. gada budžeta veidošanu, ir risks, meklējot politiskos kompromisus, pazaudēt Latvijai svarīgos ilgtermiņa mērķus. Jebkādām nodokļu izmaiņām jābūt rūpīgi izsvērtām, uz konkrētu mērķi virzītām, laikus izdiskutētām ar sociālajiem partneriem un saprotami izskaidrotām nodokļu maksātājiem. Apkopojot vienā nodokļu reformā visu piecu koalīcijas partiju dažādās prioritātes, riskējam ar haosu un vēl lielāku neskaidrību.

Tomēr, lai gan riski pastāv – gan ārējā vidē, gan pašmājās –, kopumā Latvijas ekonomika ir vairāk nobriedusi, spēcīgāka. Jo vairāk veltām pūles, lai sakārtotu savu saimniecību, tai skaitā, veicot strukturālās reformas, jo drīzāk panāksim, ka mūsu biznesa cikla (augšupejas un lejpuslīdes) amplitūda būs mazāka – ekonomika attīstīsies stabilāk un iespēja piedzīvot dziļas krīzes pašu pieļauto kļūdu dēļ mazināsies. Bet varat nesatraukties – agrāk vai vēlāk krīze būs, jo pasaules aktīvu tirgos burbuļu ir gana daudz. Lai gan esam izturīgāki pret satricinājumiem, globālās ekonomikas paklupšanu izjutīsim arī uz savas ādas.

Uz ko gribētos aicināt uzņēmējus? Uz izturības trenēšanu un muskuļu audzēšanu, bet bez steroīdiem. Lai stātos pretim ilgtermiņa izaicinājumiem, investīcijas ir ļoti nepieciešamas, sevišķi tādas, kas paaugstina efektivitāti un nodrošina darbinieku nepārtrauktu prasmju attīstību.