Laiks restartam

Pēdējā laikā arvien biežāk rodas jautājums par to, kas prevalē – cilvēku savstarpējās attiecības vai tomēr profesionālisms, ētika vai objektivitāte. Vai profesionālis māk nošķirt savu subjektīvo pusi, vai lēmumi tiek pieņemti, vadoties pēc subjektīviem un ārēji ietekmējošiem faktoriem? Šis jautājums ir retorisks un ar katru dienu kļūst arvien aktuālāks. Daudzās lietās un jaunajos laikos mums ir palikuši padomju laika uzskati, kas neiederas mūsdienu sabiedrībā.

Ja kādam ir nepatika pret kādu konkrētu speciālistu, vai tas ir pamats izplatīt baumas? Apzināti vai neapzināti, tas ir cits stāsts, bet mērķis panākt šīs personas nomelnošanu aizkulisēs, manuprāt, ir vājuma pazīme, kas liecina par to, ka baumu izplatītājs nevar darīt to darbu vai strādāt dienestā, jo subjektīvais traucē objektīvajam. Šāds vērtējums ir radies, vērojot dažādus notikumus, analizējot tos un redzot, kas notiek apkārt.

Satversmes 100. pants noteic: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, kā arī paust savus uzskatus.” Savukārt, Satversmes 116. pants noteic, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. pantā, var ierobežot likumā paredzētos gadījumus, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu. Ar godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu jāsaprot to publicēšana, pārraidīšana radio, TV vai to paziņošana vai izziņošana citā veidā, tostarp mutvārdos, nenoteiktam personu lokam vai individuālai personai (vispārējās jurisdikcijas tiesā tiek pieņemtas prasības par goda un cieņas aizskaršanu).

13. Saeimas deputāti pandēmijas laikā, varētu teikt, veica huligāniskas deputātu darbības, kas nereti atgādināja neētisku rīcību un pat goda un cieņas aizskaršanu. Šāds verbālais huligānisms, kas juridiski varētu tikt dēvēts arī par neētisku pārkāpumu, nereti ir uz robežas ar goda un cieņas aizskārumu valsts pārvaldē.

2021. gadā Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa rakstveida procesā gatavojās izskatīt izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces prasību pret Saeimas deputāti Eviju Papuli par goda un cieņas aizskaršanu. Aizskārums tika izteikts Saeimas sēdes laikā, kad deputāti diskutēja par attālinātajām mācībām Covid-19 laikā. Toreiz, vēl deputātes amatā esošā Muižniece teica: “Es saprotu to loģiku, kur var nebūt šī ietekme. Man arī gribas domāt, ka tās nebūs uz valsts budžetu, jo tās ir savstarpējas slodžu pārdalīšanas un tamlīdzīgi.” Uz to asi reaģēja, pie frakcijām nepiederošā deputāte Papule: “Stulbene, tu tak neko nesaproti! Kāda slodžu pārdale!” Šis process beidzās ar izlīgumu, par kuru puses turpmāk komentārus publiski nesniedza.

Nav šaubu par to, ka likumi ir domāti, lai noteiktu personu uzvedību, kas diktē konkrētu noteikumu ievērošanu. Ir pamats pieņemt, ka sauklis “Viens likums, viena taisnība” jau sen ir zudis, to aizstāj “Viens likums, divas taisnības”. Šāds pieņēmums ir pamatots ar to, ka, kaut arī likums ir viens, viena persona prevalē pār otru. Kas vienai personai atļauts, tas otrai aizliegts.

Nevainojamas reputācijas prasība ir ietverta pat normatīvajos aktos. Jābūt objektīviem kritērijiem, pēc kuriem reputācija tiek mērīta. Diemžēl plašas reputācijas interpretācijas iespējas paver ceļu manipulācijai. Varbūt ir pienācis laiks kaut ko mainīt, piemēram, algas, lai nebūtu vēlmes un kārdinājuma pārkāpt likumus un ietekmēt lēmumus. Vajadzētu arī nodrošināt atbilstošus, modernus un mūsdienīgus darba apstākļus, veicot padziļinātu un detalizētu darbinieku atlasi, kas saprot, ko nozīmē godīgums un objektivitāte. Iespējams, nepieciešama liela mēroga reforma. To visu var izdarīt, ja ir uzstādījums mainīt kaut ko uz labo pusi. Ir pienācis laiks restartam.