Kratīšana un tās tiesiskais pamats

Šajās ziņās un paziņojumos gan netiek norādīts un paskaidrots, ka šis lielais kratīšanu skaits ir saistīts ar būtiskiem cilvēktiesību ierobežojumiem. Var secināt, ka izmeklēšanas iestādes savos publiskajos paziņojumos dižojas ar to, ka būtiski tika ierobežotas cilvēktiesības un konkrētajā kriminālprocesā to ir izdevies izdarīt ļoti ievērojamā apjomā. Rodas jautājums, cik pamatotas un cik attaisnotas ir šīs kratīšanas un vai būtiskais cilvēktiesību aizskārums bija objektīva nepieciešamība, vai arī rekordu sasniegšana un varas demonstrēšana?

Pārskatot vairākas publikācijas par veiktajām kratīšanām, grūti atrast izmeklēšanas iestāžu skaidrojumu par to, kas īsti ir kratīšana, kāda ir tās nozīme un tiesiskais pamats. Jāņem vērā arī tas, ka, iztiesājot krimināllietas tiesā, nav reti tādi gadījumi, kad kratīšanas laikā iegūtos pierādījumus nemaz nevar izmantot, jo pati kratīšana bijusi prettiesiska. Būtiski vērst uzmanību uz to, ka izmeklēšanas iestāžu publikācijas un paziņojumi par apjomīgiem cilvēktiesību aizskārumiem – veiktajām kratīšanām – nāk klajā brīdī, kad krimināllieta atrodas izmeklēšanas iestādes lietvedībā, taču sabiedrība netiek publiski informēta, kāds tad ir tiesu novērtējums šo veikto kratīšanu sakarā, iztiesājot lietu tiesā.

Lai sniegtu ieskatu par to, kas ir kratīšana, un par visbiežāk sastopamajām situācijām, aplūkosim kratīšanas terminu saskaņā ar likumu un judikatūru, kā arī izklāstīsim apsvērumus par dažādām situācijām un spriedumiem, kad šī izmeklēšanas darbība nav bijusi pamatota. Šāda informācija publikācijās ir izlasāma reti.

Lai noteiktu kratīšanas likumisko pamatu, vispirms ir svarīgi definēt, kas ir izmeklēšanas darbība – kratīšana. Kriminālprocesa likuma 138. panta pirmās daļas izpratnē izmeklēšanas darbības ir procesuālās darbības, kas vērstas uz ziņu iegūšanu vai jau iegūto ziņu pārbaudi konkrētajā kriminālprocesā. Jāņem vērā, ka izmeklēšanas darbības var veikt tikai pēc kriminālprocesa uzsākšanas, bet atsevišķos gadījumos konkrētas izmeklēšanas darbības nedrīkst veikt vispār. Izmeklēšanas darbību mērķis ir ziņu iegūšana vai jau iegūtu ziņu pārbaudīšana konkrētajā kriminālprocesā, un tās no kriminālprocesuālo darbību kopuma ir izdalītas atsevišķā grupā, jo tām ir vienāds procesuālais uzdevums.[1]

Kriminālprocesa likuma 179. panta pirmais punkts paredz, ka kratīšana ir izmeklēšanas darbība, kuras saturs ir telpas, apvidus teritorijas, transportlīdzekļa un atsevišķas personas piespiedu pārmeklēšana nolūkā atrast un izņemt izmeklējamo objektu, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka meklējamais objekts atrodas kratīšanas vietā. Savukārt Kriminālprocesa likuma 179. panta otrā daļa nosaka, ka kratīšanu izdara ar nolūku atrast kriminālprocesā nozīmīgus priekšmetus, dokumentus, līķus vai meklējamās personas. Kratīšana ir augstas pakāpes iejaukšanās personas dzīvē, līdz ar to tā ietekmē personas tiesības uz privāto dzīvi, īpašuma neaizskaramību un publiski nepieejamas vietas aizsardzību.[2] Jāatceras, ka tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ir garantētas arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā. [3]

Kratīšanu veic, ja izņemamo objektu ir nepieciešams meklēt un tas neatrodas publiski pieejamā vietā, kā arī gadījumos, ja persona atsakās labprātīgi izsniegt objektu, attiecībā uz kuru tiek veikta izņemšana saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 188. pantu. Procesa virzītājam (izmeklētājam),  pieņemot lēmumu par kratīšanu, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 180. pantu ir jāņem vērā faktu pamatotība, ar ko pamato kratīšanu. Ņemot vērā to, ka kratīšana iespējama ar izmeklēšanas tiesneša sankciju vai prokurora piekrišanu neatliekamības kārtībā, iemesliem veikt kratīšanu ir jābūt pamatotiem. Izmeklētājiem ir jāpamato kratīšanas nepieciešamība, kā arī jānorāda secinājumi, ko no šiem faktiem var izdarīt, to interešu nozīmīgums, kas tiek aizskartas kratīšanā un kratīšanas iespējamā rezultāta nozīmīgumu pierādīšanas procesā.[4]

Kratīšanas saturs ir telpas, apvidus teritorijas, transportlīdzekļa un personu piespiedu pārmeklēšana un kriminālprocesam nepieciešamo objektu izņemšana. Tieši piespiedu pārmeklēšanas nosacījums šo izmeklēšanas darbību nošķir no citām izmeklēšanas darbībām, kad arī tiek konstatēti un izņemti kriminālprocesam nepieciešamie pierādījumi. Šis apstāklis ir īpaši svarīgs, jo kratīšana ir nošķirama no citām izmeklēšanas darbībām, piemēram, no izņemšanas un apskates; to raksturo daudz būtiskāks cilvēktiesību aizskārums.

Tātad kratīšanas nolūks ir atrast un izņemt meklējamo objektu. Lai gan tas šķiet pašsaprotami, tomēr arvien biežāk nākas saskarties ar gadījumiem, kad kratīšana tiek veikta nevis tādēļ, lai atrastu meklējamo objektu, bet lai parakņātos pa personas mantām un atrastu kaut ko tādu, kam ar izmeklējamo kriminālprocesu nav nekāda sakara, bet kas rada dibinātu iemeslu personu pakļaut jau pavisam cita rakstura pārbaudēm, piemērot būtiskus ierobežojumus un pret personu izvirzīt arī absurdus apgalvojumus. Tāpēc rodas jautājums – vai šāda pieeja ir pareiza un pieļaujama?

Jāatzīst, ka dažos gadījumos ir pretrunīgi apstākļi – izmeklēšanas tiesnesis ir atļāvis veikt kratīšanu, bet, konkrēto krimināllietu iztiesājot tiesā, cits tiesnesis šo kratīšanu un tajā iegūtos pierādījumus atzīst par spēkā neesošiem. Kā izriet no Kriminālprocesa likuma, kratīšanu veic, lai atrastu konkrētajam kriminālprocesam nepieciešamos objektus – priekšmetus, dokumentus, līķus un meklējamas dzīvas personas. Kratīšanu nevar veikt ar mērķi, ka gan jau kaut kas noderīgs tur atradīsies. Kad tiek veikta kratīšana, meklējamajiem objektiem vai to lokam jābūt skaidram un saprotamam. Vēl vairāk – nav pieļaujama kratīšana, kas tiek veikta bez mērķa atrast konkretizētu objektu, to definējot ar jēdzienu un citus priekšmetus un lietas. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 180. un 182. pantu lēmumā par kratīšanas veikšanu ir jāprecizē norādes par meklējamo objektu, kā arī kratīšanas gaita un izņemto objektu apjoms.[5]

Kratīšanu var veikt tikai tādā gadījumā, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka meklējamais objekts atrodas konkrētajā kratīšanas vietā; tas ir obligāts priekšnoteikums. Te rodas jautājums, kas tad ir šis pietiekamais pamats uzskatīt, ka meklējamais objekts atrodas kādas personas mājā, transportlīdzeklī vai kur citur. Lemjot par kratīšanu, jāpārliecinās, ka lietas materiālos ir pieejamas ziņas par to, ka objekts vai objektu loks atrodas kratīšanai pakļautajā vietā. Ar nepamatotu pieņēmumu par iespējamo pierādījumu esamību konkrētajā vietā nepietiek, jo tādējādi rodas situācija, ka izmeklētājs rada subjektīvu šķietamību, kas tūlītēji rada reālu cilvēktiesību aizskārumu. Šajos apstākļos jāatceras, ka virknei amatpersonu, izmantojot savu dienesta stāvokli,  rodas reāla iespēja veikt kratīšanu gan personīgas atriebības dēļ, gan tāpēc, ka tiek lobētas, piemēram, kāda uzņēmēja intereses.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 180. panta pirmajai daļai kratīšanu izdara ar izmeklēšanas tiesneša vai tiesas lēmumu. Izmeklēšanas tiesnesis lēmumu pieņem, pamatojoties uz procesa virzītāja ierosinājumu un tam pievienotajiem materiāliem. Lai gan likumdevējs ir nepārprotami norādījis uz procesa virzītāja pienākumu pievienot ierosinājumam par kratīšanas izdarīšanu materiālus, tas tomēr nav paredzējis un konkretizējis šo materiālu uzskaitījumu. Turklāt vairākos izpētītajos gadījumos šis pievienoto materiālu kopums aprobežojas ar lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu. Ja lēmumam par kriminālprocesa uzsākšanu ir pievienots policijas darbinieka ziņojums, šķiet, nerodas šaubas par kratīšanas nepieciešamību, taču ikvienam ir saprotams, ka šādu dokumentu kopums raksturojams kā subjektīvs policijas darbinieka viedoklis – bez jebkādām objektivitātes pazīmēm. Šķiet tikai loģiski, ka procesa virzītājam pielikumā būtu jāpievieno dokumenti, kas pamato un apliecina ierosinājumā par kratīšanas izdarīšanu norādīto, ieskaitot ziņas par to, ka objekts – ar lielu ticamību – atrodas kratīšanai pakļautajā vietā. Tomēr prakse liecina par pretējo. To, kādus dokumentus pievienot ierosinājumam par kratīšanas izdarīšanu, procesa virzītājs izlemj subjektīvi. Subjektīvs vērtējums rada iemeslu veikt neskaitāmas kratīšanas bez objektīva pamatojuma izņemt lēmumā par kratīšanas izdarīšanu norādīto priekšmetu vai pierādījumu, tādējādi radot personai būtisku kaitējumu un tiesību aizskārumu.

Bieži ir arī gadījumi, kad kratīšanai pakļautā vieta ir personas faktiskā dzīvesvieta, taču šajos apstākļos jānovērtē tas, kā praksē tiek noteikta personas faktiskā dzīvesvieta. Jēdziens faktiskā dzīvesvieta rada objektīvu iemeslu dažādām spekulācijām, un vairākos gadījumos nav izlasāma šādas faktiskās dzīvesvietas noteikšanas motivācija.

Pētīto materiālu vidū ir kāds gadījums, kad 2021. gadā persona izteica sūdzību par lēmuma par kratīšanas izdarīšanu nepamatotību un prettiesiskumu. Šajā situācijā kratīšana tika veikta neatliekamā gadījumā, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 180. panta trešo daļu, kas nosaka, ka neatliekamos gadījumos, kad novilcināšanas gadījumā meklējamie priekšmeti vai dokumenti var tik iznīcināti, noslēpti vai sabojāti, vai arī meklējamā persona var aizbēgt, kratīšanu var izdarīt ar procesa virzītāja lēmumu; ja lēmumu pieņem izmeklētājs, tad kratīšanu veic ar prokurora piekrišanu. Šajā gadījumā prokurore, piekrītot izmeklētāja lēmumā norādītajam, nebija izvērtējusi kratīšanas pamatotību trešās personas īpašumā, jo šis trešās personas īpašums nebija aizdomās turētās personas faktiskā dzīvesvieta. Sūdzībā par lēmuma par kratīšanu pieņemšanu aizstāve norādīja – fakts, ka aizdomās turētā persona ir bijusi ciemos pie sava paziņas jeb trešās personas, nenozīmē, ka aizdomās turētā persona tur dzīvo. Šāds izmeklētāja secinājums vai subjektīvais vērtējums liek noprast, ka, personai dodoties ciemos pie citas personas, tās dzīvesvieta var tikt uzskatīta par pirmās personas faktisko dzīvesvietu tikai tāpēc, ka šī persona tur ir bijusi. Iepriekšminētie izmeklētāja pieņēmumi rada aizdomas par viņa objektivitāti un spēju pienācīgi pildīt savus tiešos pienākumus, jo noveda pie situācijas, ka kratīšana tika veikta pie trešās personas, tādā veidā iejaucoties šīs personas privātajā dzīvē, nesankcionēti iekļūstot un bojājot tās nekustamo īpašumu. Šādas darbības ir vērtējamas kā rupjš procesuāls pārkāpums, un tas personai dod visas tiesības vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.[6]

Turklāt šāds kārtējais gadījums, kurā kratīšana acīm redzami tiek veikta neatbilstošā vietā, dod iemeslu secināt, ka kratīšana ir prettiesiski iedomāta visatļautība.

Lai gan kratīšanu var veikt, izmeklējot jebkuru noziedzīgu nodarījumu, tomēr ir rūpīgi jāizvērtē, vai konkrētajos apstākļos šī procesuālā darbība tiešām ir nepieciešama un samērīga. Svarīgi ir izvērtēt, vai tas atbilst Kriminālprocesa likuma 1. pantā noteiktajam liegumam neattaisnoti iejaukties personas dzīvē. Arvien biežāk šīs robežas  neievēro un pārkāpj tieši izmeklētāji. Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija 8. pantā nosaka tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Dažkārt šķiet, ka šīs cilvēktiesības eksistē kaut kur tur Eiropā, nevis pie mums Latvijā. Jāatzīst, ka šādi apstākļi neveicina tiesisko izpratni par cilvēktiesībām, un kratīšanu izdarīšanas iespējamība, balstoties uz izmeklētāja subjektīviem motīviem, nav savienojama ar normatīvo aktu jēgu un būtību.

Saskaņā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta pirmo punktu ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību. Šā panta otrā daļa papildina iepriekšminēto, norādot, ka sabiedriskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts drošības, sabiedriskās kārtības vai valsts labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai morāli vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.

Kādā no pētītajām lietām lasāms, ka 2012. gada 2. novembra iesniegumā iesniedzējs izteica sūdzību ECT par Konvencijas 8. panta pārkāpumu, norādot, ka Valsts policijas darbinieki, veicot kratīšanu viņa dzīvesvietā, bija izņēmuši iesniedzējam piederošo datoru, kurā bija informācija par viņa klientiem, kuriem viņš kā zvērināts advokāts bija sniedzis juridisko palīdzību. ECT šo situāciju vispirms izvērtēja pēc būtības, atzīmējot, ka elektronisko datu, kas satur informāciju par advokāta un klienta attiecībām, iegūšana ir iejaukšanās tiesībās uz korespondences neaizskaramību. Svarīgi – ECT norādīja, ka korespondence starp advokātu un klientiem ir uzskatāma par privileģētu un ir ar paaugstinātu aizsardzību pret iejaukšanos. Izņemtajā datorā atradās arī cita informācija par iesniedzēja lietvedībā esošajām lietām un tiešsaistes vietņu apmeklējumu, līdz ar to ECT uzskata, ka ir notikusi iejaukšanās arī iesniedzēja tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību.

ECT norādīja, ka Konvencijas 8. pants neaizliedz valsts iestādēm veikt kratīšanas juridisko pakalpojumu sniedzēju birojos vai juristu un advokātu dzīvesvietās, taču šādos gadījumos ir būtiski nodrošināt efektīvus procesuālās aizsardzības mehānismus. ECT piebilda, ka gadījumā, kad notiek šāda iejaukšanās, ir nozīme turpmāk minētajiem elementiem: vai kratīšanas atļauju ir devis tiesnesis; vai tiesneša lēmumā ir identificētas pamatotas aizdomas konkrēti pret juridiskās palīdzības sniedzēju; vai tiesneša lēmuma tvērums ir pietiekami precīzi definēts un vai pašas kratīšanas laikā ir iespējams nodrošināt tādas procesuālās aizsardzības garantijas, kas ļautu saglabāt klienta un advokāta profesionālās darbības noslēpumu un novērst Valsts policijas darbinieku iespējamo patvaļu. Tiesa konkrētajā spriedumā norādīja, ka citu valstu praksē šādos gadījumos piedalās neatkarīgi novērtētāji, kas var identificēt materiālus, uz kuriem attiecināms advokāta un klienta profesionālais noslēpums un kuriem nav pierādījuma raksturs izmeklējamajā kriminālprocesā. Papildus ECT atzīmēja, ka ir arī iespējamas elektronisko ierīču disku kopijas, kuras aizzīmogo personas klātbūtnē un pēc tam nodod izmeklēšanas tiesnesim. Šādi tiek veikta satura filtrēšana un kontrole, kas palīdz novērst privileģētās un ar konkrēto kriminālprocesu nesaistītās informācijas noplūdi.

Ņemot vērā iepriekšminēto, ECT secināja, ka šajā gadījumā iesniedzējam nebija pieejami procesuālās aizsardzības mehānismi, kas nodrošinātu advokāta un klienta korespondences un citas privileģētās informācijas aizsardzību, kā arī uz nenoteiktu laiku iesniedzējam tika liegta pieeja visai viņa planšetdatorā esošajai privātajai informācijai, līdz ar to iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību nebija samērīga – tika pārkāpts Cilvēktiesību konvencijas 8. pants.[7]

Aprakstītā situācija pamato samērīguma nozīmi likumīgā mērķa sasniegšanā, un tiesas norādītais pamatojums atgādina, cik rūpīgi ir jāizvērtē tas, vai mērķis nav sasniedzams ar līdzekļiem, kas mazāk ietekmē personas dzīvi.

Kratīšanas laikā izņemamo objektu klāsts var būt plašs. Diemžēl gadījumos, kad kratīšanas laikā tiek izņemta nauda, praksē nākas saskarties ar situācijām, kad tiek konstatēta virkne policijas darbinieku pārkāpumu. Te var minēt piemēru, kad policijas darbinieki kratīšanas laikā faktiski izņēma naudu sešas reizes lielākā apjomā, nekā tas tika fiksēts kratīšanas protokolā. Kratīšanas laikā tika fiksēts, ka izņemta naudas summa 10 000 eiro apmērā. Kad tika veikta izņemtās naudas papildu apskate, atklājās, ka ir tikusi izņemta daudz lielāka summa – 55 900 eiro. Loģiski, ka šādu naudas summu nevar vienkārši neapmanīt un tā nevar pēkšņi uzrasties. Jāatgādina, ka apskate ir veicama saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 182. panta sesto daļu, kas nosaka, ka kratīšanas laikā izņem lēmumā minētos priekšmetus un dokumentus, kā arī citus priekšmetus un dokumentus, kuriem var būt nozīme lietā. Ja tiek atrastas lietas, kuru glabāšana ir aizliegta, kā arī lietas (priekšmeti, dokumenti), kuru raksturs, identifikācijas pazīmes vai uz lietām esošās pēdas liecina par to saistību ar citu noziedzīgu nodarījumu, tās izņem, norādot protokolā šādas rīcības iemeslus. Ņemot vērā šos nosacījumus Kriminālprocesa likumā, kratīšanas protokolā izņemtās naudas sakarā jābūt norādītiem rīcības iemesliem konkrētas naudas izņemšanai, ņemot vērā to, ka jau nākamajās dienās pēc kratīšanas veikšanas šī nauda tiek apskatīta. Tas, vai kratīšanas protokolā bija veikta šāda likumā noteiktā atzīme, aizstāvībai nebija zināms. Lietas apstākļi un dīvainā naudas apskate liecina par to, ka kratīšanas vietā apzināti un ļaunprātīgi tika piesavināta milzīga naudas summa, un brīdī, kad policijas darbinieku uzmanība neklātienē tika vērsta uz to, ka šie apstākļi netiks atstāti bez ievērības, tika meklēts cits risinājums, lai lielākā daļa no kopējās naudas tomēr atrastos pie kriminālprocesa.[8]

Kratīšanas laikā veikto darbību prettiesiskums un kratīšanas iemeslu subjektīva izdomāšana un iniciēšana neatbilst Kriminālprocesa likuma jēgai un būtībai, šie apstākļi nepārprotami liecina par prettiesisku rīcību  un dienesta pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu. Jānorāda, ka gadījumi ar kratīšanas laikā izņemtiem naudas līdzekļiem un šo naudas līdzekļu apjoma neatbilstošu norādīšanu kratīšanas protokolā kļūst arvien regulārāki, tāpēc nav  uzskatāms, ka tie ir atsevišķi īpašie gadījumi. Kratīšanai pakļautās personas šajos apstākļos apjūk un turpmākās izmeklēšanas laikā izvēlas nekonfliktēt ar izmeklētāju, lai gan objektīvi saprotams, ka kukuli paņem pats izmeklētājs jau pie pirmās tikšanās ar personu kratīšanas laikā.  Nākas saskarties ar dažādām situācijām, kurās ir konstatējami ievērojami procesuāli pārkāpumi, tāpēc būtu svarīgi saprast, kā šādas situācijas ir iespējams novērst vai nepieļaut. Arī kratīšanai pakļautajām personām būtu svarīgi zināt savas tiesības un nebaidīties izteikt iebildumus, pat ja tas rada bažas par atriebības iespējamību no izmeklētāja puses. Kratīšanas izdarīšanas kārtība ir reglamentēta Kriminālprocesa likuma 182., 183. un 184. pantā. Tajos noteikta kārtība, kādā izdarāma kratīšana, personas kratīšanas veids un kratīšana diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību telpās.

Būtiska loma kratīšanu pieļaušanā ir izmeklēšanas tiesnešiem, tāpēc izsakāms aicinājums kritiskāk vērtēt izmeklētāju ierosinājumus par kratīšanas izdarīšanu un daudz precīzāk veikt Kriminālprocesa likuma 40 .pantā noteikto pienākumu – kontrolēt cilvēktiesību ievērošanu kriminālprocesos.