Kompetencei un gribai nav dzimuma

Taču tas, ka es atsakos pieņemt kādu īpašu sievietes-vadītājas lomu, nenozīmē, ka es esmu akla un neredzu, ka sieviešu līdztiesība un sieviešu loma arī Latvijā ir sarežģīts jautājums. Rietumu ekonomikās sievietes retāk ieņem vadošus amatus un saņem mazāku atalgojumu, turklāt ir pieņemts, ka viņām jāvelta laiks arī mājas darbiem. Tas ir fakts.

Šķēršļi sieviešu pilnīgai līdztiesībai joprojām ir gan institucionāli, gan, iespējams, pat lielākā mērā – sociāli. Lai sievietes pilnīgi īstenotu savu potenciālu dzīvē, mums ir vajadzīgas divas lietas – apstākļi un griba. Man bija abi. Šis savienojums mums dod pilnu brīvību iet savu individuālu pilnvērtīgas profesionālās un personīgās dzīves ceļu. Taču tas, kā mēs pie šī savienojuma nonākam, nekad nav vienkārši.

 Domāju, ka stāsts par dzimumu līdztiesību vienmēr ir dinamiski rotējis ap šiem diviem lielumiem – apstākļiem un gribu. Brīžiem viena ir bijis vairāk, brīžiem otra. Parasti nav bijis apstākļu, reizēm arī labvēlīgās situācijās trūcis gribas. Patlaban mēs vēsturiski esam unikālā situācijā, kad varam panākt abus, proti, nodrošināt gan apstākļus sieviešu izaugsmei, gan audzināt gribu, ko nevelk pie zemes aizspriedumi.

Padomju gados, kad auga mani un daudzu lasītāju vecāki, bija sava īpatnēja izpratne par sievietes lomu. Vēl no kinofilmām par komunisma celšanu atceramies, ka padomju naratīvā vienmēr bija spēcīgās sievietes tēls – vai viņa bija slaucēja, zinātniece vai rūpnīcas direktore. Tas pats naratīvs bija propagandas plakātos. Padomju gados mājsaimnieču nebija un sieviete bija arī profesionāla vienība. Taču nevajag idealizēt – tikpat labi šī pati padomju zinātniece gāja mājās, lai papildus darbam audzinātu bērnus un gatavotu ēst vīram, kurš sēdēja pie televizora un viņai nekādā veidā nepalīdzēja.

Padomju gados bija līderes-sievietes, taču jāatceras, ka, piemēram, visvarenajā politbirojā bija gandrīz tikai vīrieši – viņi lēma. Sievietēm parasti bija otrā plāna loma. Īsumā – apstākļi un griba bija, taču ar noteiktām, ļoti skaidri novilktām robežām. Tomēr domāju, ka postpadomju telpā bija iesakņojusies uztvere par sievieti kā profesionāli, ja ne līderi – vismaz iespējamības līmenī.

Vai Latvijas neatkarības atgūšana un tirgus ekonomika sieviešu līdztiesību sabiedrībā patiesībā neatmeta atpakaļ, radot ilūziju par it kā ideālo Rietumu ģimenes modeli no Holivudas filmām, kur visi dzīvo piepilsētas mājā ar divām automašīnām garāžā un kur sieva ir mājsaimniece, proti, bērnu audzinātāja, un – uzturama? Pēkšņi arī Latviju pārpludināja milzīgs daudzums sieviešu mediju, kur tika apdziedāts sievišķais trauslums, sievietes īstā būtība un simts veidi, kā izpatikt savam vīrietim. Un varbūt daļa sieviešu patiesi izvēlējās subordinētu lomu un pamatoja to ar tradīciju un mājas pavardu, jo tā patiesībā ir vieglāk, ērtāk un drošāk.

 Šis ģimenes modelis ir ilūzija, un tagad drīzāk valda pretēja straume – apziņa, ka mājsaimnieces loma nozīmē finansiālu atkarību. Neatkarības agrīnie gadi mums atnesa apstākļus izaugsmei, bet vai tie neatņēma gribu? Domāju, ka tagad arī šis laiks ir pagājis un esam jaunā izaugsmes posmā ar vēl nepieredzētiem līdztiesības apstākļiem un spēcīgu motivāciju sieviešu un meiteņu vidū.

Šajā vēsturiskajā kontekstā augu arī es. Es katru dienu redzēju strādājošus, gudrus vecākus un skolā izvēlējos likt uzsvaru uz eksaktajām zinātnēm, lai gan no manis tika sagaidīti arī mājturības panākumi. Es savu vadītājas ceļu atradu mērķtiecīgi un šķēršļus nejutu – laika gaitā daudzi ietekmīgi, raksturā spēcīgi vīrieši mani ir novērtējuši kā līdzīgu, un mūsu dienaskārtībā nav jautājuma par dzimumu. Man bija apstākļi, un man bija griba.

Tomēr nevajag trivializēt. Arī tagad ne visām sievietēm ir pieejami apstākļi savai brīvībai, un griba pati no sevis nerodas – to audzina, un tā veidojas. Reizēm pat stiprākā griba salūst apstākļu ietekmē. Mums visiem ir jāskatās, kā veidot šos abus lielumus, lai biznesā un sabiedrībā būtu vairāk līderu-sieviešu. Pirmkārt, jānovērš institucionālie un sociālie šķēršļi, kur tādi vēl palikuši, piemēram, ir bīstami runāt par izteiktām vīriešu profesijām vai lomu dalījumu, un jāskatās, kāda ir it kā labi domātu ģimenes politiku ietekme uz sieviešu lomu profesionālajā telpā.

Taču pats galvenais – bez kompromisiem sabiedrībai ir jāpieņem un jāieaudzina, ka meitenēm nav robežu un visu nosaka apņēmība un drosme, kurām noteikti ir jābūt. Izvēle ir mūsu dzīves lielākā privilēģija un arī atbildība. Mūsu uzdevums ir to izdarīt brīvi. Un, ja esam to izdarījušas pilnīgi brīvi, neskatoties uz to, ko par to teiks vai tā taču ir tradīcija, mēs varam un drīkstam būt jebkādas. Tu vari vadīt banku un vienlaikus audzēt orhidejas, gatavot ēst mājās un strādāt pie jaunas vakcīnas. Mūsu dzīves lomas kļūst arvien neatkarīgākas, bagātākas un dinamiskākas.