Jaunie sodi par negodīgu komercpraksi – vai godīgi un paredzami?

Tas nozīmē, ka komersantiem aizvien rūpīgāk jāvērtē savi riski, ņemot vērā pieaugošo soda apmēru. Tā kā regulējums nodalīs vietējas nozīmes pārkāpumus, visticamāk, praksē būs strīds par to, vai pārkāpums atbilst šīm pazīmēm, kā arī teorētiski ir iespējama tiesvedība Satversmes tiesā par to, ka komersanti, kas sniedz vienādu pakalpojumu, bet viens vietējā līmenī, otrs – pārrobežu ietvaros, ir ar atšķirīgām sankcijām.

 

Likuma tvērums

Kā norādīts Likuma 2. pantā, paša Likuma mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, aizliedzot komercprakses īstenotājiem izmantot negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem. Norādāms, ka paši Likuma noteikumi attiecas uz komercpraksi, kas tiek īstenota attiecībā uz patērētāju pirms līguma noslēgšanas, līguma slēgšanas laikā, kā arī pēc līguma noslēgšanas.

Par negodīgu komercpraksi uzskata komercpraksi, kas neatbilst profesionālajai rūpībai un būtiski negatīvi ietekmē vai var būtiski negatīvi ietekmēt tāda vidusmēra patērētāja vai tādas patērētāju grupas vidusmēra pārstāvja ekonomisko rīcību attiecībā uz preci vai pakalpojumu, kam šī komercprakse adresēta vai ko tā skar (4.panta otrās daļas 1.punkts), komercpraksi, kas ir maldinoša (4.panta otrās daļas 2.punkts) un agresīva (4.panta otrās daļas 3.punkts). Atbilstoši Likuma 6. pantam, Komercpraksi uzskata par profesionālajai rūpībai neatbilstošu, ja tā netiek veikta ar tāda līmeņa prasmi un rūpību, ko patērētājs var pamatoti sagaidīt un kas atbilst attiecīgajā saimnieciskās vai profesionālās darbības jomā vispāratzītai godīgai tirgus praksei un labas ticības principam.

Šajā aspektā gan svarīgi vērst uzmanību uz Augstākās tiesas atziņu, ka ikviena strīda par negodīgu komercpraksi gadījumā jēdziena „negodīga komercprakse” saturs ir piepildāms ar konkrēto situāciju raksturojošiem individuālajiem apstākļiem.[1] Tādēļ katrs gadījums ir individuāls un ir vērtējams atsevišķi. Līdz ar to komersantiem pastāv nozīmīgs prognozējamības risks, vai un kura rīcība tiks kvalificēta kā negodīga komercprakse.

 

Grozījumu būtība

Likuma grozījumi izstrādāti, lai pārņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/2161 (2019. gada 27. novembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu, ar mērķi veicināt augstāku patērētāju tiesību aizsardzību.[2]

Kā galveno novitāti Likuma grozījumos jāmin uzraudzības iestādei (Patērētāju tiesību aizsardzības centrs vai Veselības inspekcija) piešķirtās tiesības par negodīgu komercpraksi uzlikt soda naudu līdz četriem procentiem no uzņēmuma gada apgrozījuma. Svarīgi uzsvērt, ka likumdevējs ir noteicis, ka maksimālais piemērojamais sods par negodīgas komercprakses īstenošanu Latvija nevarēs pārsniegt 300 000 eiro, savukārt pārrobežu komercprakses gadījumā šāda limita nav. Tādejādi ar grozījumiem Likumā tiek ieviesti divi atšķirīgi maksimālie naudas sodi nacionālajiem un pārrobežu pārkāpumiem.

Iepriekšējā Likuma redakcijā tika paredzēts, ka uzraudzības iestāde ir tiesīga uzlikt komercprakses īstenotājam soda naudu līdz 10 procentiem no tā pēdējā finanšu gada neto apgrozījuma, bet ne vairāk kā 100 000 eiro.

Likuma grozījumu tapšanas laikā raisījās dažādas diskusijas par plānoto grozījumu saturu. Piemēram, kamēr Latvijas Darba devēju konfederācija likumprojektam saturiski piekrita,[3] Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija iebilda piedāvātajam regulējumam, jo asociācijas ieskatā sods 300 000 eiro apmērā nespēs atturēt komersantus ar lielu apgrozījumu no likumpārkāpuma, ja pats pārkāpums sola peļņu, kura ir daudzkārt lielāka par maksimālo sodu.[4] Savukārt Tieslietu ministrija iezīmēja to, ka likumprojekts neattaisnoti paredz atšķirīgu attieksmi vienādās situācijās, kā arī piedāvātie sodi nebūs efektīvs risinājums pat likumprojekta anotācijā minētajos gadījumos, kad patērētājiem bija radīti zaudējumi viena, divu vai piecu miljonu apmērā.[5] Šajā kontekstā nozīmīgi būtu pieminēt Tieslietu ministrijas parlamentārās sekretāres Laumas Paegļkalnas runu 2023. gada 9. februāra sēdē, kurā parlamentārā sekretāre sniedza praktisku piemēru, kas ilustrē veikto grozījumu problemātiku:

“Diviem uzņēmumiem tirgus ir tikai Latvijā. Pirmajam ir mērķis vidējā termiņā eksportēt, tas investē savu produktu drošībā un kvalitātē. Otrs uzņēmējs to nedara. Pirmais uzņēmums ir spiests pacelt cenu savam produktam, lai mazinātu iespējamo soda risku, nākotnē arī eksportējot. Otrajam soda risks ir pieņemams, jo neplāno eksportēt. Pirmais uzņēmums noteikti nonāk sliktākā situācijā par otro, jo otrajam paliek vairāk naudas, un tas var nolaist cenu. Tādējādi netiek veicināta eksportspējīga uzņēmējdarbība, valsts netieši dod priekšroku uzņēmējdarbībai, kas neinvestēs patērētājiem draudzīgos produktos. Latvijas konkurētspēja nebūtu jāstiprina ar negodīgas komercprakses tolerēšanu.”[6]

Līdz ar to šajā jautājumā nākotnē nevar izslēgt arī tiesvedību Satversmes tiesā, ja kāds komersants uzskatītu, ka Likums ir labvēlīgāks pret citu komersantu attiecībā uz sodu griestiem.

 

Piemērošanas prakse

Uzraudzības iestāde Likuma izpratnē ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk – PTAC) un Veselības inspekcija. Analizējot līdzšinējo sodu piemērošanas praksi, secināms, ka lielākā soda naudas summa, ar kādu PTAC ir sodījis komersantu par Patērētāju tiesību aizsardzības likuma pārkāpumu, ir 90 000 eiro. Pēc grozījumu spēkā stāšanās jāpieņem, ka šīs summas varētu pieaugt.

PTAC ir skaidrojis, ka soda naudas piemērošana nepieciešama tikai kā galējs līdzeklis, kas pielietojams gadījumos, kad ir izdarīts būtisks pārkāpums, nodarīts kaitējums patērētājiem, pārkāpuma ietekme nav novēršama.[7] Tāpat arī būtisks soda naudas piemērošanas mērķis ir veicināt godīgu komercpraksi nākotnē un tādu uzņēmējdarbības vidi, kur pārkāpumi netiek izdarīti.[8]

Tāpat arī norādāms, ka patērētājam pašam individuāli līdz ar lēmuma pieņemšanu rodas tiesības vērsties pret komersantu ar aicinājumu veikt pārrēķinu un pārmaksātās summas atgriešanu. Līdz šim patērētāji to aktīvi neizmantoja, jo mazu summu dēļ tas nav izdevīgi. Tomēr komersantiem jāņem vērā, ka šī situācija drīz mainīsies un tai jāsāk gatavoties jau šobrīd. Proti, šī raksta tapšanas brīdī tiek iniciēti grozījumi Civilprocesa likumā un Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.[9] Ar grozījumiem plānots ieviest ES direktīvas noteikumus[10], lai kolektīvās prasības būtu pieejamas patērētāju tiesību aizskārumu gadījumos. Kolektīvā prasība nozīmē, ka vairāki patērētāji apvienojas, lai savu prasījumu izteiktu vienā prasībā vienā lietā..[11] Provizoriski plānots, ka minētie grozījumi varētu stāties spēkā 2023. gada 25. jūnijā.[12] Citu valstu (piemēram, Polijas) rāda, ka kolektīvās prasības var būt arī veids, kā komersantiem radīt būtiskus izaicinājumus viņu ikdienas darbībā, tostarp, ar konkurentu finansējumu un apzinātām kampaņām.