Karstie punkti, kas var aizdedzināt ASV

Divas lielās krīzes ir iespējamais konflikts starp Turciju un Grieķiju – domstarpības starp šim valstīm aizsākās jau pirms daudziem simtiem gadu –, kā arī satricinājumi par zemu novērtētajā Baltkrievijā, par kuru netiek pietiekami ziņots un kas reiz bija Padomju Savienības sastāvā, bet 1991. gadā līdz ar padomju impērijas sabrukumu atguva neatkarību.

Starp Turciju un Grieķiju valda pretrunas par tiesībām iegūt naftu un gāzi Vidusjūras austrumos. Grieķija, kurai šajā teritorijā ir daudz salu, apgalvo, ka tai ir tiesības uz konkrētām jūras teritorijām, kurās atrodas potenciāli ražīgākās atradnes. Turcija apstrīd šādus apgalvojumus un nesen nosūtīja seismiskās izpētes ekspedīciju, ko apsargā kara kuģi, lai veiktu pētījumus. Abas valstis ir pastiprinājušas arī savus jūras un gaisa spēkus, lai uzsvērtu savu nodomu ticamību.

Turcijas smagsvars Redžeps Tajips Erdogans paziņoja: “Turcija turpinās īstenot pārliecinātu un aktīvu politiku attiecībā uz Vidusjūras austrumu teritorijām. [..] Grieķi vai nu sapratīs politisku un diplomātisku valodu, vai arī gūs sāpīgu pieredzi.” Erdogans arī izteica nicinošas piezīmes, piemēram, runājot par Grieķijas “pussabrukušo” karaspēku. Eiropas Savienība, īpaši Francija, kā arī Ēģipte un Apvienotie Arābu Emirāti atbalsta Grieķiju.

Ne Grieķija, ne Turcija nevēlas karu, bet konfliktu varētu izraisīt pat kāds neliels starpgadījums. 1996. gadā starp šīm valstīm gandrīz izcēlās bruņots konflikts par divām neapdzīvotām salām, bet toreiz uzvarēja diplomātija. 1974. gadā, kad Grieķija paziņoja, ka tā apvienosies ar Kipru, kurā dzīvo ievērojams daudzums turku, Turcija iebruka salā, anektējot aptuveni trešo daļu un galu galā pasludinot to par jaunu valsti – Ziemeļkipras Turku Republiku. Turcija paziņoja, ka nekādas Kipras vienošanās nav spēkā, ja Turcijas satelītvalsts nav devusi savu piekrišanu. Par laimi, abas puses ir vienojušās sēsties pie pārrunu galda, tomēr spriedzes līmenis aizvien ir augsts.

Gan Turcija, gan Grieķija ir NATO dalībvalstis, un bruņots konflikts starp tām izraisītu katastrofālas sekas alianses nākotnei, kas savukārt ļoti priecētu Krieviju. Būtu arī citas nevēlamas sekas, piemēram, Turcija varētu aizsūtīt uz Grieķiju Sīrijas bēgļus – to Turcijā ir četri miljoni miljoni –, un tādējādi viņi nonāktu arī pārējā Eiropā. Pirms dažiem gadiem tas jau tika izdarīts.

ASV vēl tikai grasās aktīvi iesaistīties šajā situācijā, pagaidām atstājot to ES diplomātu, īpaši Vācijas, kā arī NATO amatpersonu ziņā. Taču, ņemot vērā augstās likmes, tas var mainīties.

Vēl kāda krīze ir aptvērusi Baltkrieviju, kas jau 26 gadus atrodas diktatora Aleksandra Lukašenko dzelžainajā tvērienā. Augustā notikušo vēlēšanu rezultāti, kā jau to varēja paredzēt, tika falsificēti. Tomēr cilvēku pacietības mērs bija pilns, un ielās izgāja tik daudzi, ka zem viņu spiediena Lukašenko diktatūra tagad brūk.

Bīstamība slēpjas tajā, ka Vladimirs Putins nevēlas, lai tiešā Krievijas robežas tuvumā būtu patiesa demokrātija. Slepus viņš, visticamāk, jau tagad sūta specvienību kaujiniekus palīdzēt Lukašenko noturēties amatā – vai palīdzēt panākt viņa pēcteča jeb marionetes nākšanu pie varas.

Nelielā Baltkrievijas kaimiņvalsts Lietuva atjaunoja neatkarību no PSRS 1991. gadā. Atšķirībā no Krievijas un Baltkrievijas Lietuvā plaukst demokrātija, tā ir arī ES un NATO dalībvalsts. Atbilstoši NATO – alianses, kurai bija vadošā loma Padomju Savienības uzveikšanā aukstā kara laikā – pamatprincipam uzbrukums vienai dalībvalstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visai organizācijai. Šis noteikums ir ietverts NATO līguma piektajā pantā, un tieši tas ir padarījis NATO tik spēcīgu.

Putins ir skaidri paudis savu negatīvo nostāju pret NATO. Viņš lieliski saprot, ka NATO graušana var būt trieciens ASV, turklāt tas arī var padarīt Eiropu pakļāvīgāku Krievijas vēlmēm.

Lūk kas var notikt. Ja Putins iejauksies Baltkrievijā ar kādu blēdīgu ieganstu, viņam var rasties vilinājums pārvietot savu karaspēku arī uz Lietuvu – protams, ne jau pilnībā to okupējot, bet gan sagrābjot kādu teritoriju; atkal ar viltus pamatojumu.

Ko tādā gadījumā darītu NATO un ASV? Vai atbilde būtu šāda – Krievija sola, ka aizies, mēs pakratīsim ar pirkstu, nosodīsim valsti un ar to arī izbeigsim strīdu? Tomēr, ja mēs neko nedarīsim, Putins gūs milzīgu uzvaru, un ASV zaudējumi būs lielāki, nekā zaudējot Vjetnamas karu.

Kāds gudrs Krievijas eksperts Leons Ārons brīdina: “Iebrukums var kļūt par ļoti īsu operāciju. Iespējams, tikai daži kilometri citas valsts teritorijā [..] ar mērķi parādīt, ka Krievijai tas ir izdevies bez sekām. Kremļa ģeopolitiskais ieguvums būtu milzīgs. NATO līguma piektais pants, kas ir kolektīvās aizsardzības stūrakmens, tiktu pielīdzināts fantastikai. Līdz ar to varētu sākties alianses sabrukums, bet valstis centīsies panākt individuālas vienošanās ar Maskavu.