Kad vārdam ir pēcgarša

Tā ir likumsakarīga blakne, jo šī perioda diktētie noteikumi un ierobežojumi ir pārbaudījums ne tikai veselības aprūpes sistēmai, ekonomikai, komercdarbības videi un citām jomām, bet arī cilvēku emocionālajai noturībai. Sociālā un fiziskā distancēšanās, pārmaiņas ikdienā, nenoteiktība par nākotni un citi faktori izraisa sava veida stresa un vilšanās pandēmiju, kas dažādus cilvēkus ietekmē atšķirīgi.

Gan pandēmijas pirmajā vilnī, gan šobrīd ir pieaugusi interneta un ar to saistīto komunikācijas un informācijas kanālu un rīku izmantošana. Līdzās ērtībām, operatīvai saziņai, iespējai šķietami būt kopā šai tendencei ir savas negatīvās blakusparādības. Viena no tām ir arvien pieaugoša agresija, kas savu izpausmi rod privātajā sarakstē dažādās ziņapmaiņas vietnēs, piemēram, WhatsApp, kā arī sociālo tīklu un elektronisko mediju komentāru sadaļās. Publiski draudi amatpersonām, profesionālajai ētikai neatbilstoša komunikācija ar kolēģiem darba vidē, naidīgi komentāri internetā – tie ir tikai daži piemēri, kad vārdi tiek izmantoti, lai uzbruktu, aizskartu un ietekmētu. Turklāt ar šādiem izteikumiem mēdz pārsteigt arī tādi cilvēki, kuru sociālais statuss un loma šķietami to nepieļauj. Tas liecina, ka no stresa pandēmijas radītajiem satricinājumiem nav pasargāts neviens.

Brīžos, kad emocijas ver priekškaru vārda brīvības izpausmēm, nedrīkstam aizmirst, ka Latvijas Republikas Satversme un Latvijai saistošie starptautiskie tiesību akti aizsargā ne tikai vārda un uzskatu paušanas brīvību, bet arī ikvienas personas godu un cieņu. Līdz ar to kā būtisku pretspēku pieaugošās agresijas līdzsvarošanai nevaram nenovērtēt sabiedrības pašapziņu, tendenci apzināties nemantiskās vērtības un iestāties par to aizsardzību. Turklāt pozitīvi, ka, pateicoties nacionālo tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksei, nepārtraukti attīstās un pilnveidojas izpratne par personas goda un cieņas aizsardzības šķautnēm un iespējām.

Tagad atbildēt par iespējamo aizskārumu var nākties ne tikai publisko, bet arī anonīmo komentāru autoriem. Elektronisko sakaru likums un Civilprocesa likums paredz kārtību, kas ļauj aizskartajai personai noskaidrot šo komentētāju identificējošos datus, lai pēc tam vērstos pret atbildīgo personu civiltiesiskā kārtībā. Jau 2015. gadā ECT lietā Delfi AS v. Estonia atzina, ka interneta ziņu portāls ir atbildīgs par aizskarošiem, neslavu ceļošiem komentāriem.

Būtiski, ka mūsu Civillikuma 23521. pants paredz iespēju cīnīties ne tikai pret publisku (piemēram, medijos vai sociālajos tīklos notikušu) personas goda un cieņas aizskārumu. Atbilstoši Civillikuma 1635. pantam tiesības prasīt apmierinājumu no aizskārēja rada katra pati par sevi neatļauta darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā personai ir nodarīts kaitējums. Saistībā ar šo normu piemērošanu ir vērts pieminēt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr.SKC-159/2018, kuras pamatā bija aizskartās personas prasība atzīt par godu un cieņu aizskarošām īsziņas un uz aploksnēm rakstītus tekstus un piedzīt morālo kaitējumu. Šajā spriedumā tika atzīts, ka tas vien, ka darbība (īsziņu un vēstuļu nosūtīšana no vienas personas otrai) pati par sevi nav prettiesiska, nav pietiekams pamats izslēgt neatļautās darbības pastāvēšanu. Neatļautā darbība ir jāsaista arī ar tās mērķi, darītāja motīviem un citiem apstākļiem, kas var būtiski ietekmēt priekšstatu par darbību patieso dabu. Ja aizskaroša satura ziņu sūtītāja vienīgais nolūks ir kaitēt otra indivīda psiholoģiskajam vai fiziskajam stāvoklim, turklāt sūtījumu apjoms un intensitāte sasniedz noteiktu nopietnības pakāpi, tad tiesai ir jāvērtē, vai šādā situācijā nav saskatāma neatļauta darbība.

Šis, protams, ir tikai viens piemērs. Tomēr aiz katras šādas lietas stāv cilvēks, viņa personiskais stāsts un iemesli, kuru dēļ viņš ir izvēlējies novilkt robežu un stāties pretī visatļautībai, nesamērīgi aizskarošam viedoklim, vēstulei vai citai pret viņa personību vērstai rakstīta vārda izpausmei. Par šiem stāstiem ir jārunā. Tie skolo un var izrādīties padomdevēji brīdī, kad mums pašiem jāizvēlas starp runāt vai paklusēt un cīnīties vai necīnīties. Tāpēc šeit svarīgi ir atzīmēt, ka, sastopoties ar situācijām, kad aizskarts gods vai cieņa, ne vienmēr ir nepieciešams rīkoties vai reaģēt kādā noteiktā veidā. Reizēm pareizākais ir tieši nereaģēt. Juridiskajā praksē esmu sastapusies ar ne vienu vien situāciju, kad, izvērtējot pušu ieguvumus un zaudējumus, saprotam, ka efektīvā metode ir nereaģēt. Savukārt citos gadījumos, kad vārda brīvības izpausmes pēcgarša ir pārāk aizskaroša vai striktu tiesisko reakciju pieprasa juridiskas vai fiziskas personas reputācija, profesionālais gods, ģimenes locekļu vai citas svarīgas intereses, ir svarīgi apzināties un atbilstoši situācijai izmantot mūsu tiesiskajā telpā pastāvošās nemantisko vērtību aizsardzības iespējas.