Vai iespējams paredzēt krīzi un tai sagatavoties?

Kopš iepriekšējās globālās lejupslīdes jeb recesijas nu jau pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Rodas jautājums – vai tuvākajā laikā gaidāma jauna ekonomikas krīze? Precīzi atbildēt nav vienkārši, tomēr varam apskatīt iespējamos krīzes cēloņus.

Atcerēsimies – iepriekšējo ievērojamo un straujo Latvijas tautsaimniecības lejupslīdi izraisīja ekonomikas pārkaršana, kam papildu stimulu deva trešās lielākās komercbankas krahs. Manuprāt, 2008. gada krīzi veicināja arī iedzīvotāju paradumi, proti, mājsaimniecību tēriņi, parādi, uzkrājumi un tamlīdzīgi. Pirmskrīzes gados Latvijas komercbankas realizēja iedzīvotāju agresīvu kreditēšanas stratēģiju, tāpēc strauju augšupeju piedzīvoja būvniecības, mazumtirdzniecības un ar tiem saistīti sektori, uzpūtās nekustamā īpašuma burbulis. Kopējais aizņēmumu apjoms pat trīs reizes pārsniedza noguldījumus bankās. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc liela sabiedrības daļa tik ļoti smagi izjuta krīzes un pat ekonomikas atkopšanās periodu.

Patlaban situācija ir pavisam citāda. Kopējie iedzīvotāju uzkrājumi 2008. gadā bija 4,4 miljardi eiro, bet tagad šī summa ir gandrīz dubultojusies un pārsniedz 7,2 miljardus eiro. Savukārt iedzīvotājiem izsniegto kredītu apjoms ir ievērojami samazinājies, un šobrīd noguldījumi bankās pārsniedz piešķirtos kredītus. Kredītu kvalitāte ir saglabājusies ļoti labā līmenī – tas nozīmē, ka pašreizējo kredītu atmaksa turpinās samazināt kopējo kredītu apjomu, ja vien bankas nepalielinās jaunu kredītu izsniegšanu. Tagad Latvijas iedzīvotāji izskatās daudz labāk sagatavojušies iespējamas krīzes gadījumam.

Uzkrājumi jāveido efektīvāk

Iedzīvotāji turpina uzkrāt – ne tikai banku noguldījumos, bet arī citos brīvprātīgajos aktīvos: finanšu instrumentos, uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā, pensiju fondos u. c. Turklāt ir vērojams liels potenciāls uzkrājumus veidot daudz efektīvāk, lielāko daļu novirzot finanšu instrumentos.

Finanšu tirgiem piesaistītajos instrumentos Latvijas iedzīvotāji iegulda salīdzinoši nelielu daļu savu uzkrājumu. Vācijā šādi ieguldījumi ir ap 46 %, Zviedrijā pat vairāk nekā 60 % no kopējiem mājsaimniecību aktīviem, bet Latvijā – tikai desmit procentu. Tas nozīmē, ka pārliecinoši lielākā daļa uzkrājumu tiek veidota zema riska noguldījumos bankās, praktiski bez ienesības, un tie ir pakļauti vērtības samazinājumam inflācijas ietekmē. Lai arī inflācija Latvijā un citviet Eiropā pēdējos gados ir bijusi diezgan stabila – mūsu valstī pērn tā bija 2,8 % –, visai ticama ir iespēja, ka nākamajos gados tā var ievērojami pieaugt.

Pagaidām inflācijas paātrināšanos kavē salīdzinoši vājā kreditēšana visā Eiropā, kas ir ierobežota galvenokārt banku kapitāla prasību dēļ. Šīs prasības kļūst arvien stingrākas un ļoti bieži mainās, saglabājot nenoteiktību banku kreditēšanas stratēģiju realizācijā. Eiropas Centrālā banka pēdējos gados īstenojusi ekonomiku stimulējošu politiku, kā rezultātā ir “sadrukāts” liels daudzums naudas. Patlaban šie naudas līdzekļi vājās kreditēšanas dēļ ir iegrožoti finanšu sektorā, taču gadījumā, ja Eiropas bankas sāktu masīvu kreditēšanu, “sadrukātā” nauda ieplūstu reālajā ekonomikā un inflācija reģionā krasi pieaugtu. Tas nozīmētu, ka Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu vērtība kristos un nodrošinājums pret iespējamo krīzi samazinātos.

Krīzes pazīmes var būt dažādas

Viens no indikatoriem, kas var liecināt par ekonomikas attīstības cikla virsotnes sasniegšanu, ir darba samaksas pieauguma tempa samazināšanās. Statistika liecina, ka darba samaksa Latvijā ir augusi astoņus gadus pēc kārtas. 2017. gadā vidējā bruto darba samaksa pieauga par 7,9 %, 2018. gadā – par 8,4 %, 2019. gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar otro, pieauguma tempi palielinājās no 6 % līdz  8,3 % pret iepriekšējā gada attiecīgo ceturksni. Manuprāt, šeit identificēt krīzes pazīmi pagaidām nevar. Lai nu kā, pozitīva tendence ir tā, ka, neraugoties uz strauju darba samaksas pieaugumu, Latvijas iedzīvotāju patēriņa pieaugums saglabājas stabils un zemāks nekā samaksas pieaugums. Daļa samaksas pieauguma acīmredzot tiek novirzīta uzkrājumu veidošanai.

Par apsteidzošiem ekonomikas attīstības indikatoriem pieņemts uzskatīt arī noskaņojuma indeksus. To ir daudz un pieejami dažādos griezumos. Piemēram, Eiropas biznesa un patērētāju noskaņojums pēdējā gada laikā ir samazinājies. Īpaši drūms noskaņojums bijis Eiropas ražotājiem, optimistiskāks skatījums uz ekonomiku ir pakalpojumu sniedzējiem. Līdzīgs noskaņojums ir arī Latvijas uzņēmējiem, taču jāatzīst, ka atšķirībā no Eiropas vietējo uzņēmēju optimisms 2017. gadā nebija tik izteikts, līdz ar to noskaņojuma kritums nav tik straujš. Patērētāju (iedzīvotāju) noskaņojuma izmaiņas nav tik izteiktas – salīdzinot ar 2018. gadu, tas nav būtiski mainījies. Jāsecina, ka noskaņojuma indeksi Eiropā un Latvijā signalizē drīzāk par ekonomikas stagnāciju, nevis iespējamu strauju lejupslīdi. 

Gūtās mācības noderēs

Mēs varētu apskatīt daudz un dažādus rādītājus, lai mēģinātu identificēt krīzes pazīmes un prognozētu tās iestāšanās laiku, tomēr jāapzinās, ka katra krīze ir unikāla un faktori, kas izraisījuši un veicinājuši katru lejupslīdes periodu, ir bijuši atšķirīgi. Esmu pārliecināts, ka arī nākamā globālās ekonomikas lejupslīde nebūs izņēmums. Manuprāt, pasaules politiskie notikumi pēdējos gados diezgan skaidri norāda uz to, ka nākamā ekonomiskā krīze var tikt izraisīta atsevišķu ģeopolitisku notikumu rezultātā. Nenoteiktība ap tā saucamajiem tarifu kariem, breksitu, dažu Eiropas valstu iekšpolitiskajiem notikumiem, kā arī aktuālajiem un potenciālajiem militārajiem konfliktiem noteiktos reģionos saglabājas ļoti augstā līmenī.   

Kopumā jāsecina, ka Latvijas iedzīvotāju paradumi – visticamāk, vadoties pēc iepriekšējās krīzes rūgtajām mācībām, – ir mērķēti tā, lai sagatavotos iespējamām krīzēm nākotnē. Tas, protams, ir ļoti lietderīgi. Jāsaprot, ka pat visdziļākajā ekonomikas iedobuma periodā katras atsevišķas mājsaimniecības vai uzņēmuma individuālā pieredze būs atkarīga no spējas neatkarīgi pārciest šo periodu. Un tam nepieciešami uzkrājumi, nepieciešama spēja ātri un efektīvi pārstrukturēt izdevumus un vēlamākajā scenārijā – arī ienākumus, kas gan parasti ir grūtāk.