Kā panākt cilvēku līdzsvarotu attīstību

Inženierzinātnes viennozīmīgi ir joma, kuru nepieciešams attīstīt, tomēr vienlaikus nedrīkstam plānošanu izglītības nozarē padarīt vienveidīgu. Izteikti uzsverot nepieciešamību pēc STEM speciālistiem, mēs nonākam pretrunā ar UNESCO Starptautiskās komisijas par izglītības attīstību tālākā nākotnē ziņojumu, kurā formulēta izglītības attīstības vīzija 2050. gadam. Gan šis ziņojums, gan OECD pētījumi uzsver, ka izglītībai jāpalīdz cilvēkiem tikt galā ne tikai ar profesionālajiem, bet arī sociālajiem uzdevumiem.

Inovācijas un spēja tās izmantot, lai sekmētu konkurētspēju, ir un būs viens no aktuālākajiem jautājumiem izglītības attīstības kontekstā. Tomēr nākotnē lielāks uzsvars tiek likts ne vien uz digitālo pratību, bet arī uz zinātnes un cilvēcības jeb humanitāro pratību. Izglītības centrā nav jābūt racionālajam prātam, bet gan sociālajām prasmēm – līdzjūtībai, rūpēm, empātijai, kas palīdzēs saglabāt sabiedrību kā veselumu un vairos kopējo labumu. UNESCO ziņojumā par nākotnes izglītību uzsvērtās galvenās tendences, kas jāņem vērā, ir līdztiesība un izglītības pieejamība, digitālo tehnoloģiju izmantošana, starpdisciplinaritāte, ekoloģija un klimata pārmaiņas, nodarbinātības izaicinājumi automatizācijas dēļ.

Analizējot šos trīs pratību veidus, jāuzsver, ka ar digitālo pratību domāta ne tikai tehnoloģiju izmantošana darbā, bet daudz plašāka izpratne. Mums jāapgūst ne tikai tas, kā pielietot digitālās prasmes profesionālajā jomā, bet arī tas, kā tās pielietot jēgpilni arī ārpus darba; kā, droši pasargājot sevi digitālajā vidē, atlasīt nepieciešamo saturu un izmantot to izglītībai un izklaidei. Runājot par zinātnisko pratību, jāapzinās, ka tā nav saistīta tikai ar zinātnisko darbību. Zinātniskums mūsdienās kļuvis par cilvēka ikdienas dzīves daļu – tas nozīmē arī kritiskās domāšanas attīstību, spēju atlasīt un analizēt informāciju un tamlīdzīgi.

Cilvēcības jeb humanitārajai pratībai vēlos pievērsties nedaudz plašāk, jo dzīvojam strauju pārmaiņu laikmetā, kad būtiski mainās mūsu pasaules uztvere un redzējums, tiek ietekmētas cilvēku vērtības un tradīcijas. Nepievēršot pienācīgu uzmanību šīm lietām šodien, nākotnē var rasties būtiskas problēmas. Informatīvā telpa kļūst aizvien piesātinātāka un nežēlīgāka, informācijas – tostarp arī viltus ziņu – apjoms strauji pieaug, tāpēc aizvien svarīgāka kļūst kritiskās domāšanas nozīme. Īpaši izaicinošs šis laiks var būt cilvēkiem, kuriem nav stabilas vērtību sistēmas. Cilvēcības jeb humanitārā pratības attīstība sniedz tik nepieciešamo pamatu, veidojot personības un sekmējot arī pilsoniskās sabiedrības attīstību.

Mūsdienās cilvēkam ir jāmācās visa mūža garumā, lai nezaudētu konkurētspēju un apgūtu modernas un darba tirgū pieprasītas zināšanas. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ izglītības pieejamība Latvijā un pasaulē nav līdzvērtīga. Ja runājam par Latviju, kritiska situācija ir tieši pieaugušo izglītībā, jo pieaugušajiem ir ierobežotas iespējas mācīties. Iemesli ir dažādi – no personīgajiem (bērni, slodze darbā, dzīvesvieta) līdz materiālajiem. Labas prakses piemērs, kas veicinājis pieaugušo izglītības piedāvājuma paplašināšanu un pieejamību, ir ESF projekts par nodarbināto apmācību. Šajā projektā augstskolas un citi izglītības pakalpojumu sniedzēji nodrošināja plašas apmācību iespējas ar minimālu paša izglītojamā līdzfinansējumu. Savukārt pandēmija veicināja digitālo tehnoloģiju attīstību un izmantošanu izglītībā, līdz ar to tika veicināta arī izglītības pieejamība. Nākotnē digitālo tehnoloģiju izmantošanai jākļūst par metodi, kā mēs varam nodrošināt svarīgo izglītības pamatmērķu sasniegšanu, vienlaikus veicinot digitālo pratību un jaunu pedagoģisko metodiku izveidi.

Darba tirgū arvien aktuālākas kļūst tā saucamās T-prasmes. Tas nav jauns fenomens, taču pašreizējos apstākļos, lielā mērā arī pandēmijas ietekmē, tā nozīme tikai pieaug. T-veida prasmes attiecas uz īpašībām, kas padara darbinieku vērtīgu. Vertikālo daļu veido profesionālās iemaņas, horizontālo jeb jumta daļu – kritiskā domāšana, spēja analizēt informāciju, komunikācijas prasmes, spēja pieņemt un atzīt citas kultūras. Pieprasījums pēc šīm prasmēm norāda uz starpdisciplinārās pieejas nepieciešamību izglītībā. Pēdējos gados vairākas augstskolas jau ir izveidojušas jaunas studiju programmas ar starpdisciplināru saturu.

Mākslīgā intelekta attīstība un automatizācija pakāpeniski noved pie tā, ka izzūd virkne profesiju un to vietā veidojas jaunas, tostarp tādas, par kurām mēs iepriekš pat nenojautām. Lai cik tas paradoksāli arī izklausītos, tieši mākslīgā intelekta attīstība paaugstina humanitāro aspektu nozīmi. Jo vairāk spēj izdarīt mašīnas, jo svarīgākas kļūst tās lietas, kas pa spēkam tikai cilvēkam. Tas nozīmē, ka arī izglītībai jābūt veidotai tā, lai attīstītu mūsos šī lietas. Mūsu bērniem nākotnē būs jākonkurē ar mākslīgo intelektu, kas racionālo un faktu zināšanu aspektos vienmēr būs spēcīgāks, tāpēc izglītībai jāstiprina bērnu sociālās vērtības.

Būtiska cilvēku priekšrocība, salīdzinājumā ar mākslīgo intelektu ir radošums. Visos izglītības līmeņos ir jāpalīdz atklāt katra bērna un jaunieša radošo pusi un to pilnveidot. Ir skaidrs, ka mūsdienās nav iespējams sagatavot cilvēku karjerai visa mūža garumā, bet izglītība var palīdzēt saprast, kā mācīties un attīstīties visu dzīvi, lai veidotu un pārveidotu karjeru, ja tas būtu nepieciešams. Nākotnes izglītības kontekstā jārunā par cilvēka konkurētspēju un prasmi pielāgoties visas dzīves garumā, un tieši humanitārā pratība un radošums var kalpot kā iedvesmas avots un motivācija, lai to spētu īstenot.

Eksperti uzsver, ka nākotnē izglītības pamatmērķim jābūt zināšanām un prasmēm, kas nepieciešamas cilvēces, planētas un sabiedrības izdzīvošanai. Jau tagad, redzot jauniešu gatavību iesaistīties klimata problēmu risināšanā, mēs varam pārliecināties par šīs prognozes patiesumu. Un tiešām – ko gan ir vērta mūsu izglītība, ja tā nespēj palīdzēt glābt planētu, uz kuras dzīvojam?

Pašlaik, liekot uzsvaru uz STEM jomu, mēs risinām vakardienas problēmas – skrienam pakaļ vilcienam, kas jau ir aizgājis, riskējot nokavēt arī nākamo. Jāpiezīmē, ka tā gan nav tikai Latvijas problēma, bet mums ir jāpārvar šis apburtais loks un jāsāk analizēt problēmas ilgtermiņā. Patlaban apgalvojums, ka humanitārā pratība un humanitārās zinātnes ir svarīgas, varētu nesaņemt vairākuma atbalstu, bet tā ir mūsu iespēja risināt nākotnes problēmas jau tagad, pirms tās ir samilzušas. Arī pandēmija skaidri apliecināja humanitārās pratības nozīmi.

Manuprāt, mums jādomā nevis kategorijās, kādu speciālistu ir daudz vai maz, bet par to, cik spējīgi esam un kurās jomās slēpjas mūsu lielākais potenciāls. Reizēm mēs kā sabiedrība pārlieku aizraujamies ar kādas jomas vai tēmas ekspluatāciju, aizmirstot par līdzsvarotu attīstību. Un par to ir jārūpējas izglītībai. Latvijas iedzīvotāju gēnos ir ierakstīts radošums un izteiktas cilvēciskās vērtības. Uz salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu mums ir daudz talantīgu mākslinieku, literātu, mūziķi, aktieru. Kāpēc gan mums neattīstīt tās jomas, kurās dabiski esam spēcīgi, tā vietā, lai par visām varītēm lauztos iekšā jomās, kas nav mūsu gēnos? Varbūt ir vērts attīstīt starpdisciplinārās jomas, kas ļautu veicināt mūsu stiprās puses, izmantojot tehnoloģijas un darbojoties saskaņā ar mūsdienu tendencēm un izaicinājumiem? Jau tagad eksperti arvien biežāk runā par STEAM jomu attīstību, integrējot mākslu, kas apvieno humanitārās zināšanas, ētiku, radošumu jeb to, ko mūsdienās sauc par HECI (humanity, ethics, creativity, imagination).

Neraugoties uz izvēlēto profesiju, mūsdienās pats grūtais ir saglabāt cilvēcību, un izglītībai ir jādara viss, lai palīdzētu mums pārvarēt šo izaicinājumu.