Vai kapitālais remonts kļūs par otru veiksmes stāstu?

Var uzskatīt, ka līdz ar lēmumu par Latvijas neiekļaušanu pelēkajā sarakstā ir beidzies tā dēvētais finanšu nozares kapitālais remonts, un sabiedrībai nu ir iespēja novērtēt rezultātus. Diskusija tagad ir svarīgāka nekā jebkad iepriekš, jo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (NILLTFN) jomā ir pieņemti lēmumi, kas tieši ietekmē gan parastos banku klientus un vietējos uzņēmējus, gan ārvalstu investorus. Ar neapbruņotu aci ir redzams, ka Latvija ir lielu ekonomisko izaicinājumu un pārmaiņu priekšvakarā.

Pēdējos pāris gados investorus pie mums ir pieņemts iedalīt pēc ģeogrāfiskā principa: vieni no ir rietumiem, citi – no austrumiem. Vismaz šāds iedalījums eksistē politiskajā domāšanā. Realitātē investori tiek iedalīti arī pēc dažādām riska nozarēm, ko bankas ir definējušas katra individuāli, piemēram, kravu pārvadājumi, tranzīts, finanšu jaunuzņēmumi u. c. Kādam šāds iedalījums varbūt nešķiet nekas ārkārtējs, bet uz to vajadzētu paraudzīties no Latvijas ekonomiku veidojošo nozaru, investīciju un uz banku pleciem uzliktās atbildības viedokļa.

Vērtējot no NILLTFN perspektīvas, bankām ir pienākums izsekot naudas kustībai – no preces pieprasījuma līdz preces nogādāšanai pie pasūtītāja. Komplicētos uzņēmējdarbības modeļos šiem posmiem izsekot ir grūti, un tas sarežģī banku iespējas pārliecināties par darījuma ekonomisko pamatotītu un likumību. Peļņa no klienta attiecībā pret potenciālo sodu, ko banka var saņemt, ja nav pamanījusi nelikumīgus darījumus, ir tik niecīga un kontrole ir tik laikietilpīga, ka bankām ir izdevīgāk vienkārši atteikt savu pakalpojumu šādiem uzņēmējiem.

Tāpat neviens investors pašlaik nevar būt drošs, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas procesā kādā brīdī netiks aizvērts viņa uzņēmuma konts vai pat iesaldēti līdzekļi. Kopš finanšu nozares kapitālā remonta sākuma ikviens kaut cik vērā ņemams uzņēmējs tiek uztverts ar aizdomām. Un pietiek jau ar aizdomām vien, lai kontu aizvērtu, bet tas daudzos gadījumos var nozīmēt uzņēmuma beigas.

Ņemot vērā banku piesardzību NILLTFN jomā, ārvalstu uzņēmējiem sākt biznesu mūsu valstī kļūst arvien sarežģītāk. Tā vietā, lai biznesu pilnībā veidotu Latvijā, ir zināmi gadījumi, kad uzņēmēji izvēlas to darīt, piemēram, Lietuvā un Vācijā. Ja uzņēmējs par sava biznesa centru izvēlas valsti, kurā ir jāmaksā divas vai pat trīs reizes lielākas algas un kur faktiski visas ar biznesu saistītās izmaksas ir lielākas, rodas jautājums, vai mūsu pieņemtie lēmumi finanšu sistēmas un biznesa vides sakārtošanā ir bijuši samērīgi.

Investori nav vajadzīgi bankām – tie vajadzīgi tautsaimniecībai. Banku bizness bez dažiem investoriem neapstāsies, bet valstī, kurā nav investīciju, apsīkst kreditēšana, nav attīstības projektu, neveidojas piegādes ķēdes, jaunas darba vietas, nodokļu ienākumi, samazinās budžeta kapacitāte un tiek ietekmēti daudzi citi procesi. Jau tagad redzams, ka kreditēšana Latvijā faktiski ir zemākā Eiropā. Nevaram lepoties arī ar ārvalstu investīciju piesaistes apmēriem.

Ikviens investors pirms biznesa sākšanas izvērtē likumdošanas un ekonomisko telpu mērķa tirgū, un lielie ārvalstu investori Baltijas valstis uztver kā vienu tirgu. Nav pamata domāt, ka tikai tādēļ, ka esam Latvija un ka mums ir cēli politiskie uzstādījumi, šeit nāks ārvalstu kapitāls. Ja investors redz, ka Latvijā atvērt kontu bankā ir sarežģītāk nekā tajā pašā bankā 300 kilometru attālumā esošajā Viļņā vai Tallinā, viņa izvēle ir skaidra.

Apsveicami, ka gribam sakārtot savu finanšu sistēmu, tomēr, pieņemot lēmumus, nedrīkst aizmirst, ka mēs konkurējam ar citām valstīm un uz iedomātās ideālās ekonomikas rēķina varam zaudēt savas pozīcijas, kamēr citas valstis – iegūt. Mums varbūt būs pasaulē tīrākā ekonomika, bet tā būs krietni mazāka nekā kaimiņiem, jo nav iespējama ekonomika bez ēnas daļas, tāpat kā nav iespējama ceļu satiksme bez pārkāpumiem. Pat Vācijas pelēkā ekonomika ir vērtējama par aptuveni 300 miljardiem eiro. Es, protams, negribu aicināt necīnīties pret ēnu ekonomiku, bet gan cīnīties tā, lai neciestu godīgie uzņēmēji un valsts ekonomika kopumā.

Šodien kapitāls nav piesaistīts vienai konkrētai valstij, ES ir iespējama pārrobežu reorganizācija. Piemēram, pārcelt biznesu no Latvijas uz Igauniju juridiski var trīs četros mēnešos (arī mēs esam konsultējuši Latvijas uzņēmumu šādā jautājumā). Nauda plūst brīvi, un jebkura ekonomika to var ļoti ātri pazaudēt. Turklāt kapitālam vienmēr seko arī smadzenes – augsti kvalificēts darbaspēks ar biznesa idejām. Līdz ar to pastāv nopietns risks, ka nauda un labas biznesa idejas var aizplūst no Latvijas ekonomikas un atrast vietu kaut kur citur ES.

Sešu gadu laikā politiskā retorika ir mainījusies no tā, ka nerezidentu nauda šeit ir pieņemama, uz to, ka no tās vajag atbrīvoties. Tā nav ne uzņēmēju un investoru, ne arī banku vaina – šādu situāciju var radīt tikai valsts izvēlētā politika. Atbildību par to būtu jāuzņemas politiķiem, bet vainoti tiek uzņēmēji, turklāt deklarējot, ka nerezidentu nauda mums neko nav devusi. Bet par šo nevēlamo naudu ir uzceltas viesnīcas, dzīvojamo namu projekti, par to ir algotas būvkompānijas, maksātas algas darbiniekiem, piegādātājiem, maksāti nodokļi. Vai arī no šīs naudas iegūtie nodokļi ir uzskatāmi par nevēlamiem? Nav šaubu, ka ir bijusi arī tāda nauda, kas tikai izskrējusi caur Latvijai, tomēr ne visa bija tāda. Nerezidentu noguldījumi bija mērāmi miljardos, līdz ar to atklāts ir jautājums – kas aizstās šo naudu mūsu valsts ekonomikā?

Latvijas ekonomiskā stratēģija ir neskaidra. Vienā brīdī izvēlamies vienu attīstības ceļu, tad kāds pasaka, ka tā nav labi, un mēs uzreiz lecam ārā no braucošas automašīnas un sākam skriet pretējā virzienā. Piemēram, nodokļu sistēmu ir pieņemts mainīt reizi pusotrā gadā. Ārvalstu kapitālam tā ir neprognozējama vide. Mēs atrodamies krustpunktā starp Skandināvijas, Krievijas un Rietumeiropas tirgiem, mums ir tieša piekļuve jūras un tranzīta ceļiem, bet mums ir zemākais IKP pieaugums Baltijā. Latvijai ir milzīgs potenciāls tieši ģeogrāfiskās atrašanās vietas un uzņēmīgo cilvēku dēļ, tomēr biznesa vides izaugsmē tas nav redzams.

No vienas puses, politiķi aicina uzņēmējus sākt kaut ko darīt, mudina bankas kreditēt biznesu un veicināt attīstības projektus. No otras puses, tajā pašā laikā mēs ceram, ka viss tā vienkārši notiks pats no sevis. Lai uzņēmējs sāktu rīkoties, viņam ir jājūt, ka viņš ir gaidīts un pasargāts, ka viņam te ir iespējas. Kaut arī ir izdarīts valstiski svarīgs un labs darbs – neesam pelēkajā sarakstā –, uzņēmēji tagad grib dzirdēt, ka tālāk šeit strādāt, veidot un attīstīt biznesu būs vieglāk. Diemžēl pēc valsts retorikas ir sajūta, ka kļūs vēl grūtāk. Būs jauni grozījumi likumos un jaunas prasības. Šāda rosīšanās jau pēc tam, kad nerezidentu nauda no Latvijas ir prom, liek domāt, ka problēma tagad ir mūsu pašu – rezidentu – nauda. Tieši Latvijas uzņēmēji bija tie, kuri kapitālā remonta laikā saņēma vissmagāko sitienu.

Ja visā pasaulē visi uzņēmēji darbotos kā svētie, tad mēs varētu pieņemt šādus pārmērīgus ar NILLTFN jomu saistītus lēmumus, tomēr patlaban, vērtējot paveikto, izskatās, ka mēs zaudējam konkurētspēju. Uzskats, ka Rietumos uzņēmēji ir kristāldzidri, ir naivs romantisms. Ja tādas banku klientu izpētes prasības, kādas ir Latvijā, tiktu vienlaikus ieviestas visur Eiropā, tad tie būtu visiem vienādi spēles noteikumi. Pašlaik mēs šajā ziņā esam pirmrindnieki, bet vai tiešām ir droši zināms, ka visi citi sekos Latvijas paraugam? Ja tā nebūs, mēs uz vairākiem gadiem būsim nonākuši atpalicējos no citām valstīm, kuras, redzot Latvijas veiksmes stāstu, nolems neieviest tik pārmērīgas prasības saviem uzņēmējiem. Ņemot vērā šo neskaidrību, atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu – vai kapitālais remonts ir mūsu otrais veiksmes stāsts – joprojām nevienam nav zināma. Svinībām pagaidām īsti nav pamata.