Vai indeksu fondi pārņem pasauli?

Nosaukums ir sarežģīts, bet svarīgāka ir šī piedāvājuma būtība – pasīvi sekot tirgus indeksiem un neveikt nekādas aktīvas darbības.

Pārskatot vietni manapensija.lv, kur apkopota informācija par notiekošo valsts pensiju sistēmā, var atrast pensiju plānus, kas ieguldīja indeksu fondos vēl tālajā 2003. gadā. Tad kāpēc pēdējos gados pensiju plāni, kas iegulda indeksu fondos, ir kļuvuši tik aktuāli? Iemesli ir vairāki, un starp tiem ir globālas tendences finanšu tirgos, jaunu, aktīvu tirgus dalībnieku parādīšanās, kā arī fokuss uz pārvaldīšanas izmaksām, kas pēc Latvijas Bankas rosinātajām pārmaiņām ir ievērojami samazinājušās tieši pēdējos trīs gados.

Būtiskākā atšķirība no 2003. gada ir tāda, ka šie jaunie indeksu plāni iegulda tikai indeksu fondos un tiek pārvaldīti pasīvi, proti, plāna pārvaldnieks strikti ievēro sākotnējo stratēģiju un uztur nemainīgu aktīvu sadalījumu. Salīdzinājumam – aktīvie pārvaldnieki variē ar kopējo portfeļa riska līmeni un vērtspapīru izvēli, lai panāktu vēlamo portfeļa konfigurāciju tā brīža viedoklim par finanšu tirgos sagaidāmo. Praktiski tas nozīmē, ka, apkalpojot indeksu plānā ienākošās un izejošās naudas plūsmas, darījumi tiek veikti ar mērķi uzturēt aktīvu sadalījumu noteiktā līmenī, piemēram 50 % akciju, bet 50 % parādzīmju indeksu fondos.

Indeksu fondi, manuprāt, ir lielisks izgudrojums. Pasaulē tie ir zināmi kopš 1975. gada, un to popularitāte joprojām palielinās. Tie sniedz iespēju ar vienu darījumu savā ieguldījumu portfelī iekļaut, piemēram, pasaules akciju indeksa uzņēmumu akcijas vai kādas konkrētas valsts parādzīmes, tādējādi ērtā veidā nodrošinot sev ienesīgumu, ko spēj uzrādīt pasaules finanšu tirgi. Tiem ir zemas izmaksas, tāpēc tie ir populāri gan tā saukto aktīvo pārvaldnieku, gan indeksu pensiju plānu portfeļos.

Pēdējā laikā starp tirgus dalībniekiem abās bāra pusēs var novērot pieaugošu pārliecību, ka aktīvajiem pārvaldniekiem nav izredžu sacensībā ar indeksu fondiem. Laiks rādīs, vai tā tiešām ir, bet vēlos uzsvērt pāris lietu, ko, manuprāt, ir vērts apsvērt pirms virzīt savus uzkrājumus vienā vai otrā virzienā.

Pētījumi, kas apliecina indeksu fondu efektivitāti salīdzinājumā ar aktīvajiem fondiem, ļoti izteiktā proporcijā fokusējas uz konkrētas valsts vai reģiona akciju fondiem, t. i., vai aktīvie pārvaldnieki, kas mēģina atlasīt 30 akcijas no 500 S&P500 indeksā ietvertajām spēs ar savu izvēli pārspēt S&P500 indeksu. Līdzīgi pētījumi ir pieejami arī par parādzīmēm. Rezultāti svārstās atkarībā no izvēlētā laika horizonta un tirgus, bet secinājumi ir diezgan nelabvēlīgi aktīvajiem pārvaldniekiem. Teorijā šis rezultāts balstās uz šādu sakarību – ja kāds ir veiksmīgs akciju atlasē un spēj pārspēt indeksu, tad kādam citam ir jātur īpašumā akcijas, kas zaudē indeksam. Attiecīgi viss aktīvo investoru kopums, turot indeksā ietilpstošās akcijas, labākajā gadījumā nodrošinās indeksa nodrošināto ienesīgumu, jo kopējā summa nevar būt lielāka par pašu indeksu. (Pasīvie investori, kas iegulda indeksu fondos, šo iznākumu neietekmē, jo viņi proporcionāli iegulda visās indeksā ietilpstošajās akcijās.)

Nākamajā solī investora, kurš tic aktīvajai pārvaldīšanai, uzdevums ir izvēlēties labākos pārvaldniekus, kas sistemātiski spēj pārspēt tirgus indeksu, nodrošinot lielāku pieaugumu ilgtermiņā. Ja atgriežamies pie pensiju plāniem, aktīvajiem pensiju plāniem situācija, iespējams, nav tik bēdīga kā iepriekš aprakstītajiem akciju fondu pārvaldniekiem, kas mēģina pārspēt S&P500 indeksu, izvēloties atsevišķu uzņēmumu akcijas. Aktīvie pensiju plānu pārvaldnieki var variēt ar vismaz divām lietām – kopējo riska līmeni portfelī un atsevišķu vērtspapīru atlasi. Līdz ar to šeit nelabvēlīgie apstākļi, ka daļu summa nevar būt lielāka par kopējo tirgu, īsti nestrādā, jo pensiju plāna pārvaldnieks nav ierobežots darboties šīs vienas aktīvu klases vai tirgus ietvaros, par ko runā šie visi pētījumi un atsevišķi tirgus dalībnieki Latvijā. Plāna pārvaldnieks jebkurā brīdī var no akcijām pāriet uz parādzīmēm vai naudu, tādējādi būtiski ietekmējot plāna kopējo riska līmeni un tā ienesīgumu attiecībā pret kopējo tirgu.

Otra lieta, ko var novērot (bez akadēmiskiem pierādījumiem) – ka aktīvi pārvaldīti pensiju plāni bieži atpaliek no salīdzinošas stratēģijas indeksu groza, jo caurmērā noteiktā periodā portfelī uztur mazāku risku nekā šāds indeksu grozs. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, mūsu likumdošana, manuprāt, nedaudz nepareizi nosaka, ka kopā ar akciju risku ir jāuzskaita visi ieguldījumi, kas nav parādzīmes. Tātad ieguldījumi nekustamā īpašuma vai izaugsmes kapitāla tirgū apēdīs šo potenciālo akciju riskam atvēlēto vietu, kaut arī šo ieguldījumu risks ir atšķirīgs. Otrkārt, tīri cilvēcīgi gandrīz jebkurā periodā var saskatīt riskus, kas var negatīvi ietekmēt nākotnes ienesīgumu. Balstoties uz šo risku apzināšanu, portfelī tiek uzturēta riska rezerve. Tāpēc, salīdzinot plānu rezultātus, būtiski ir ņemt vērā šo kopējo riska līmeni, jo bieži vien tas mēdz būt atšķirīgs, kā arī ieguldījumu dažādību, kas var ietekmēt rezultātu krīzes situācijā.

Var rasties jautājums – kāpēc satraukties par risku, ja beigu beigās visu izšķir ienesīgums jeb kapitāla pieaugums. Tad jāatceras, ka dažādā vecumā ar dažādu ilgumu līdz pensijai ir jāizvēlas atšķirīgs riska līmenis, proti, jo tuvāk pensijas vecumam, jo konservatīvāka ieguldījumu stratēģija. Turklāt ir viegli aizmirst par patiešām negatīvu tirgus kustību pēc nu jau teju divpadsmit gadu ilguša pieauguma. Covid-19 krīzi pagājušā gada martā īsti nevar skaitīt, jo tā bija pārāk īsa, lai atgādinātu par nopietnāku lejupslīdi.

Pasaulē un Latvijā var novērot, ka zināmā mērā zūd novilktās līnijas starp aktīviem pārvaldniekiem un indeksu produktu piedāvātājiem. No vienas puses, tādas slavenas indeksu fondu firmas kā Blackrock (iShares) vai Vanguard būtisku daļu savu aktīvu pārvalda aktīvi, bet, no otras puses, tradicionāli aktīvie pārvaldnieki piedāvā uz pasīvās pārvaldīšanas principiem balstītus produktus. Uzskatu, ka arī Latvijā industrija dodas pareizajā virzienā, jo nav tik būtiska pārvaldīšanas stila definīcija, bet svarīgi ir, kā konkrētais risinājums spēj palīdzēt sasniegt klienta – ieguldītāja – mērķi.

Tāpēc, piemēram, indeksu produktu gadījumā, kas pēc idejas un struktūras ir ļoti pievilcīgi risinājumi, ir būtiski, lai izpildās nosacījumi ieguldītāja pusē, kas viņam ļautu gūt šo paredzamo labumu no pasīvās pārvaldīšanas. Lai šis labums nepaliktu tikai teorētisks, ieguldītājam, pirmkārt, ir būtiski izvēlēties investīciju horizontam atbilstošu stratēģiju; otrkārt, jāapbruņojas ar drosmi un disciplīnu nemainīt šo stratēģiju tirgus krīzes brīdī, proti, zinot, ka ieguldījumi netiek aktīvi pārvaldīti, ir jāļaujas pilnam tirgus svārstību spektram – gan uz augšu, gan uz leju. Ja ir aizdomas, ka šo lejupejošo fāzi (ņemot vērā vēsturiskās ieguldījumu vērtības svārstības) neizdosies izturēt, visticamāk, ir jāizvēlas konservatīvāka vai aktīvi pārvaldīta stratēģija, kas (gan bez garantijas) var nodrošināt zemākas svārstības.

Šogad vairāki indeksu produktu risinājumi ir parādījušies arī pensiju trešajā līmenī. Manuprāt, tas veiksmīgi demonstrē, ka aktīvu pārvaldnieki nav stūrgalvīgi ieķērušies vecos uzskatos, bet meklē iespējas ieguldītājiem piedāvāt arvien labākus risinājumus.

Būs ļoti interesanti vērot tirgus tālāku attīstību. Viena no tendencēm Skandināvijā ir runāt par ieguldījumu mērķi, angliski – purpose, kas labi raksturo šo aspektu. Tāpat uzmanība virzās prom no izmaksām, jo ir tikai noteikts līmenis, līdz kuram tās var samazināt, bet ieguldījumu mērķis kļūst arvien aktuālāks – lai mana kā ieguldītāja nauda ne tikai strādātu manis paša labā, bet arī nestu labumu sabiedrībai vai cilvēcei kopumā. Populāras tēmas pašlaik ir ilgtspējīgi jeb uz ESG kritērijiem balstīti ieguldījumi, lai finansējums arvien mazāk tiktu virzīts tiem biznesiem, kas nepalīdz samazināt klimata pārmaiņas vai citādi neievēro normas, kuras palīdz sabiedrībai kopumā. Vienmēr svarīgi būs pensiju plānu ieguldījumi vietējā ekonomikā, lai radītu jaunas darba vietas vai kā citādi nestu labumu vietējai sabiedrībai. Būtiski ir atzīmēt, ka indeksu produkti Baltijas kontekstā nekādu pienesumu nedod, ja neskaita pašu pārvaldnieku radītās darba vietas un samaksātos nodokļus, jo trūkst indeksu instrumentu, kā ieguldīt Latvijā.

Nobeigumā vēlos vēlreiz uzsvērt, ka būtiski ir izvēlēties ieguldījumu stratēģiju, kas vislabāk palīdz sasniegt ieguldītāja mērķus, nevis akli sekot vienai vai otrai filozofijai, ko ietekmē skaļāki vai klusāki saukļi, kurus, iespējams, motivē to autoru biznesa intereses. Tas nav vienkārši, bet ieguldītājiem ir jāveic mājasdarbs un jāmēģina izprast pieejamo alternatīvu iezīmes un piemērotība savām interesēm.