Maksātnespējīgā banķieru domāšana

Pilnīgs intelektuāls bankrots lielākās daļas mūsdienu politikas veidotāju vidū visā krāšņumā uzmirdzēja pēc Eiropas Centrālās bankas vadītāja Mario Dragi negaidītā paziņojuma, ka ECB izsludina kārtējo lēto banku aizdevumu raundu šā gada septembrī, lai palīdzētu bankām stimulēt kontinenta klibojošās ekonomikas.

Neraugoties uz gadu desmitiem ilgi saņemtajiem datiem par centrālo banku nožēlojamajiem centieniem vadīt ekonomiskās norises līdzīgi tam, kā termostats regulē temperatūru telpā, politiskie un ekonomiskie līderi joprojām uzskata šo fantāziju par realitāti. Līdzšinējās uzdzīves nodarītais posts nav aprakstāms. Ja centrālās bankas un to politiskie diriģenti būtu meklējuši iespēju attīstīt stabilas valūtas – un ASV dolārs būtu saglabājis savu piesaisti zeltam –, pasaules materiālā labklājība šodien būtu divreiz augstāka, nekā tā ir patlaban.

Centrālie baņķieri, tāpat kā vairākums ekonomistu, nespēj aptvert pamata patiesību – nauda nav labklājība. Banknošu drukāšana pati par sevi nerada labklājību. Tā tikai nozīmē, ka šos papīra gabaliņus var izmantot preču vai pakalpojumu iegādei, ko ir radījis kāds cits. Pārdevējs pieņem šos papīrīšus, jo var tos izmantot tālāk, lai iegādātos sev tīkamas lietas, citas preces un pakalpojumus, ko atkal radījis kāds cits.

Nauda nav līdzeklis maksāšanai par kaut ko konkrētu, piemēram, par mēteli, bet par pilnīgi jebko, kas vien tiek tirgots. Tā ļauj jums apmainīt jūsu darbu vai preces pret citām lietām, ko vēlaties vai kuras jums ir nepieciešamas. Nauda būtībā ir čeks par noteiktu preču un pakalpojumu vērtību, ko ražojam un varam pārdot.

Tieši tāpēc naudas viltošana ir pretlikumīga. Ja jūs izdrukājat simtdolāru naudaszīmi un izmantojat to kādas preces iegādei, jūs patiesībā zogat šo priekšmetu, jo šis neīstais Franklins (Bendžamins Franklins attēlots uz simtdolāru banknotes) neradās preces saražošanas rezultātā. Kad valdības sāk drukāt vairāk naudas, rodas inflācija, kas darbojas kā tāds uzbāzīgs, zaglīgs nodoklis.

Tas viss notiek tāpēc, ka lielākā daļa mūsdienās īstenotās monetārās politikas atstāj ievērojami graujošāku iespaidu nekā liellopu uzpūšanās, kas satrauc aizvien vairāk  politiķu-panikas cēlāju. Centrālās bankas un valstu valdības nerada resursus – tās sagrābj resursus no pārējiem sava pašlabuma vārdā. Ir absurdi domāt, ka nākamais veltīgais ECB banku stimulēšanas pasākums novedīs Eiropu pie ilgtspējīgas izaugsmes.

Palūkosimies vēsturē. Kas izraisīja lielo attīstības sprādzienu Eiropā pēc Otrā pasaules kara, visvairāk tieši Vācijā un arī Japānā? Tā bija stabila nauda un saprātīgas nodokļu likmes. Savukārt Lielbritānija atpalika, cenšoties pavilkt hroniski vājās mārciņas smagumu un paceļot nodokļus līdz debesīm. Tas turpinājās līdz Mārgaretas Tečeres nākšanai pie varas.

Septiņdesmitajos gados Federālo rezervju sistēma vairākkārt mēģināja stimulēt ASV ekonomiku ar tā saukto brīvo naudu, kas izraisīja šausmīgu inflāciju un ilgus stagnācijas gadus. 2000. gadu sākumā, ASV Valsts kases departamenta skubināta, mūsu centrālā banka pavājināja dolāru, kas mums atnesa 2008.–2009. gada postu. Pēc nekavējošas panikas 2008. gada rudenī Federālo rezervju sistēma uzsāka kvantitatīvo mīkstināšanu, pieckāršojot savu Valsts kases obligāciju un hipotekāro pakešu portfeli. Iznākums – sliktākā ekonomiskā atgūšanās no straujas lejupslīdes Amerikas vēsturē.

Lieta tāda, ka kvantitatīvās mīkstināšanas laikā Federālo rezervju sistēma no privātā sektora būtībā izņēma vērtspapīrus četru triljonu dolāru vērtībā. Tas apvienojumā ar regulējumiem, kas kredītus maziem un jauniem uzņēmumiem padarīja ārkārtīgi dārgus, izjauca kredītu tirgu un smacēja ekonomiku. Te tev nu bija stimuls!

Te būtu jāapgāž daži mīti.

• Ekonomika nepārkarst. Federālo Rezervju sistēmai nevajadzētu censties ierobežot ekonomiku, kad tā strauji attīstās. Vienīgais gadījums, kad labklājībai būtu jāizraisa aizdomas, – kad tā ir mākslīgi uzbūvēta, padarot dolāru lētāku. Tā jau noticis ne reizi vien – septiņdesmitajos gados un laika posmā pirms 2008.–2009. gada satricinājuma. Pārējā laikā tirgus jāliek mierā. Tas pats ātri vien izlīdzina jebkādas pārmērības.

• Cenu kontrole pār naudas aizņemšanās izmaksām nedarbojas. Pat konservatīvie, kā izskatās, ir noticējuši maldiem, ka centrālajām bankām vajadzētu censties fiksēt aizņemšanās maksu. Lielākā daļa ekonomistu zina, ka īres maksas pārvaldība kropļo tirgu. Šajā gadījumā tā ir īre, kas tiek maksāta, lai aizņemtos naudu. Centrālās bankas tikai plāno tā vietā, lai ļautu tirgum darboties.

• Monetārā politika nevar pārvarēt nemonetāros strukturālos šķēršļus ceļā uz ekonomisko progresu. Lielākā daļa šo ierobežojumu ir augstas nodokļu likmes un pārlieku daudz regulējumu.