Enerģijas pārejas neparedzētās sekas: jauni attīstības viļņi

Spilgtākais radošās iznīcināšanas piemērs ir pastāvīgās pārmaiņas informācijas tehnoloģiju (IT) sektorā. Viena no jaunākajām šīs parādības izpausmēm ir straujais Zoom, Microsoft Teams un citu videokonferenču un sadarbības rīku izmantošanas pieaugums pandēmijas laikā. Grūti iedomāties, ka pirms gada par Zoom nezināja gandrīz neviens, bet tagad tas jau tiek lietots kā darbības vārds. Šādas paātrinošas pārmaiņas ir fenomenālas, tomēr tas, vai šādi rīki revolucionizē to, kā mēs darām lietas (kur strādājam, vai dodamies uz darbu utt.), nav galvenais jautājums. Galvenais ir tas, ka jaunu rīku ieviešana un izmantošana pietiekami lielās cilvēku grupās mudina tos pašus cilvēkus rast jaunus šo rīku pielietošanas veidus, kuriem tie sākotnēji nebūt nebija paredzēti. Tā notiek veco metožu un tehnoloģiju nomaiņa.

Šis apgalvojums ir patiess ne tikai attiecībā uz interneta vidi, bet arī uz ikvienu ekonomikas nozari, tomēr tā nozīmīgums enerģijas sektorā bieži paliek nepamanīts. Tā tam nevajadzētu būt.

Mūsdienu civilizācija ir tāda, kāda tā ir, pateicoties nemitīgajām inovācijām enerģētikas jomā. Un tā tas ir bijis kopš pašiem pirmsākumiem. Agrīnie rūpnieciskie procesi un industriālo pilsētu izaugsme neatlaidīgi palielināja pieprasījumu pēc malkas kurināmā. Kad izmaksas koksnes transportēšanai no arvien attālākām vietām kļuva arvien lielākas, tika meklēti citi risinājumi. Problēma kļuva tik akūta, ka Lielbritānijai piespiedu kārtā nācās pāriet no malkas kurināmā uz akmeņoglēm. Industriālā revolūcija un lielā mērā arī citas inovācijas, kas tai sekoja, bija iespējamas, pateicoties akmeņogļu pieejamībai.

Sākotnēji agrīnos industriālajos procesos akmeņogles tika izmantotas apkurei un tvaika dzinēju darbināšanai. Nākamā inovācija – koksa izgudrošana – ļāva lēti ražot dzelzi lielos apjomos. Ar laiku tika ieviesti procesi, lai no dzelzs lēti saražotu tēraudu, ko izmantoja vēl jaudīgāku ar tvaiku darbināmu mašīnu būvēšanai, un tā tālāk. Viss, kas bija vajadzīgs, lai šī visaptverošā revolūcija aizsāktos, bija salīdzinoši neliela krīze malkas kurināmā pieejamībā.

18. gadsimta beigās tika atklāts jauns enerģijas resurss – kašalotu eļļa. Briti un amerikāņi sāka aktīvi medīt kašalotus, jo to eļļu izmantoja gan publisku vietu apgaismojumam, gan kā smērvielu. Uz šo dzīvnieku skeletiem tika uzbūvēta vesela industrija, līdz kuras sabrukumam pagāja tikai aptuveni 100 gadu. Ienesīgās nodarbes un augstā pieprasījuma apburtais loks teju iznīcināja vaļu populāciju. Bet vienlaikus sākās arī pirmie naftas ieguves darbi, kas kļuva par vēl vienu ienesīgu biznesu, apmierinot cilvēces pieaugošo apetīti pēc enerģijas. Pateicoties inovācijām ķīmijas nozarē, kas ļāva ražot petroleju, kašalotu eļļas ieguve ilgtermiņā vairs nespēja konkurēt ar naftu. Pēc tam arī petroleju nomainīja jauns dominējošais enerģijas nesējs – elektroenerģija.

Vēsture sniedz vairākas mācības; minēšu tikai divas no tām:

- kad rodas nepieciešamība, zinātkāras personas atklāj jaunas iespējas, kā nodrošināt vajadzīgo;

- šo jauno iespēju atklāšanas sekas bieži ir plašas un neparedzamas, tās uztur radošās iznīcināšanas procesu.

Kā tas ietekmē investīcijas

Raugoties pagātnē, liekas loģiski, ka enerģijas resursa maiņa, kam nepieciešama pašreizējās ekonomikas infrastruktūras pārveidošana un kas ievieš inovatīvas tendences dažādās nozarēs, korelē ar ilgtermiņa biznesa cikla augšupejošo fāzi.

Pirmkārt, katrs jaunais enerģijas avots ne tikai ir jaudīgāks par iepriekšējo, bet ar laiku kļūst vēl efektīvāks, ražojot arvien vairāk enerģijas, lai nodrošinātu pieaugošo pieprasījumu pasaulē. Enerģijas plašā pieejamība bija dzinulis jaunu mašīnu attīstībai, automatizējot procesus un atbilstoši stimulējot lielāku enerģijas pieprasījumu. Jo lētāka kļūst enerģija, jo vairāk mēs vēlamies to patērēt.

Otrkārt, lai šāda veida pāreja notiktu, ir nepieciešamas ārkārtīgi apjomīgas investīcijas infrastruktūrā, lai spētu patērēt jaunā veida enerģiju. Tas likumsakarīgi ietekmē citus procesus – liela cilvēku skaita nodarbināšanu nepieciešamo tehnoloģiju attīstībā, infrastruktūras izbūvē un materiālu ieguvē – ar caurmērā pozitīvu ietekmi uz ekonomiku. Un, kad enerģētikā parādās iespēja nopelnīt, sāk ieplūst investīcijas. To apliecina arī Tuvo Austrumu piemērs.

1. attēls. Enerģijas avotu izmantošanas līknes pēdējo 200 gadu laikā

(PRIMĀRĀS ENERĢIJAS PIEDĀVĀJUMA DAĻA (procentos)

BIOLOĢISKAIS KURINĀMAIS (koksne, salmi)

AKMEŅOGLES

JĒLNAFTA

DABASGĀZE

KODOLENERĢIJA)

Avots: Vaclav Smil, Energy and Civilization: A History

Jaunu enerģijas avotu ieviešana vēsturiski ir prasījusi 50–75 gadus, jo pāreju no vienas energosistēmas uz citu kavē pašreizējās, iedibinātās sistēmas inertums. Tomēr jautājums par šo pārmaiņu iznākumu vienmēr sākas ar vārdu kad, nevis vai, jo jaunais enerģijas avots neizbēgami rada jaunu investīciju un ekonomiskās attīstības vilni. Ja tas ir efektīvāks veids, kā nodrošināt enerģijas pieprasījumu par zemāku cenu, tā izmantošana ir neizbēgama. Piemēram, akmeņogļu rūpniecības nozares norietu ilgtermiņā ir veicinājuši nevis vides aizsardzības apsvērumi, bet gan dabasgāzes, īpaši – efektīvu gāzes turbīnu izmantošana, kas ļauj saražot enerģiju daudz efektīvāk. Jā, vairākās valstīs politiķi apgalvo, ka izglābšot akmeņogļu rūpniecību, bet viņu pūles tikai paildzinās tās lejupslīdi.

Kur atrodamies mēs?

Godīgi sakot, mēs esam sastapušies ar nepieredzētu izaicinājumu. Mums ir jāizveido energosistēma, kas ilgtermiņā būtu savietojama ar civilizācijas izdzīvošanu pie augsta enerģijas patēriņa. Mums nedraud energoresursu izsīkšana, tomēr mums ir jārod atbilde uz jautājumu, kā apmierināt enerģijas pieprasījumu ilgtspējīgā veidā. Atbildot uz šo jautājumu, Parīzes klimata nolīgumā ir noteikti ambiciozi mērķi (globālās ekonomikas neto izmešu samazināšana līdz nulles līmenim). Eiropas Savienība tiecas sasniegt oglekļa neitralitāti līdz 2050. gadam. Ķīna ir paziņojusi par saviem plāniem sasniegt šo mērķi 2060. gadā.

Šo mērķu sasniegšanai būs nepieciešamas neiedomājami lielas naudas summas. Eiropas zaļā kursa kopējās izmaksas līdz 2050. gadam tiek lēstas septiņu triljonu eiro apmērā. Pagātnē jau ir pieredzētas apjomīgu infrastruktūras ieguldījumu programmu uzsākšana ekonomisko krīžu rezultātā, kad ir nepieciešamība pēc stimula pasākumiem iedzīvotāju nodarbinātības veicināšanai. Politiskajiem līderiem ir jāņem vērā, ka saskaņā ar dažādām aplēsēm globālie oglekļa emisiju samazināšanas pasākumi varētu līdz 2050. gadam radīt līdz pat 100 miljoniem darba vietu pasaules mērogā – ar divkāršu globālā kopprodukta apjomu. Ņemot vērā vēl arī to, ka aizņemties nekad nav bijis izdevīgāk – attīstītajās valstīs procentu likmes ir ļoti zemas vai pat negatīvas –, pašreizējā vide ir ļoti labvēlīga investīcijām.

Tajā pašā laikā bažas par ilgtspējību tikai pieņemas spēkā, ko apliecina arvien pieaugošā vērība ESG (environmental, social and corporate governance – vides, sabiedrības un korporatīvās pārvaldības) principiem gan no investoriem, gan uzņēmumiem, kas mēģina piesaistīt finansējumu. Arvien lielākā interese par zaļās enerģijas projektu finansēšanu šobrīd iet roku rokā ar naftas un gāzes ieguves apetītes samazinājumu, kā rezultātā paaugstinās vecās enerģijas izmaksas, un investori cenšas izvairīties no neapgūstamu aktīvu iegādes riska. Naftas uzņēmumi var strādāt ar peļņu vēl daudzus gadus, bet arī tie apzinās nepieciešamību pārveidoties un ir vieni no lielākajiem zaļās enerģijas investoriem. Šādas investīcijas pamato arvien pievilcīgākie ekonomiskie rādītāji.

Noteiktos reģionos atjaunojamie resursi jau spēj nodrošināt ievērojami zemākas elektrības izmaksas pretstatā novecojošajām siltumelektrostacijām. Attīstoties atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām, kā arī uzlabojoties apjomradītiem ietaupījumiem, attīstība nenoliedzami turpināsies.

2. attēls. Atjaunojamo resursu izmaksas salīdzinājumā ar Eiropas vidējo nākotnes enerģijas cenām (€/MWh)

2020 Nākotnes enerģijas cenas (ES)

Spānijas saules enerģija

Ziemeļvalstu vēja enerģija (uz zemes)

Ziemeļjūras vēja enerģija (jūrā)

Avots: Irena

Jā, akmeņogles kādu laiku vēl varētu palikt tirgū. Dabasgāze un nafta, visticamāk, izturēs ilgāk, bet, jauniem investoriem meklējot pievilcīgus nākotnes izaugsmes aktīvus un valdībām ieviešot šādu energoresursu izmantošanas veicināšanas politikas,  zemo oglekļa izmešu enerģijas avotu izmantošanas tempi tikai paātrināsies. Šo abu sektoru uzņēmumu akciju cenu dinamika parāda, ka pagrieziena punkts jau ir sasniegts.

3. attēls. Vecās enerģijas un zaļās enerģijas uzņēmumu akciju cenas

2019. g. 11. decembris: izziņots Eiropas zaļais kurss

Avots: Bloomberg

Pastāv vesela virkne izaicinājumu, kas vēl būs jāpārvar. Būs nepieciešami jauni risinājumi, lai padarītu energotīklus izturīgākus, uzlabotu ar vēja un saules enerģijas nepastāvīgumu saistīto svārstību pārvaldību. Būs nepieciešami uzlabojumi enerģijas bateriju tehnoloģijās, lai efektīvāk un ilgāk uzkrātu enerģiju. Būs jāizbūvē nepieciešamās atjaunojamās enerģijas tehnoloģiskās iekārtas, lai ne tikai samazinātu pašreizējo elektrības avotu oglekļa emisijas (piemēram, Eiropā nāksies palielināt atjaunojamo resursu īpatsvaru no pašreizējiem 35 % līdz 85–90 % 2050. gadā), bet arī saražotu pietiekami daudz zaļā ūdeņraža, kas nodrošinātu rūpnieciskus procesus ar lielu izmešu īpatsvaru, kurus nav iespējams elektrificēt (pēc dažām aplēsēm, tas atbilst pašreizējā elektrības pieprasījuma dubultošanai). Un šis saraksts nebūt nav izsmeļošs.

Līdzīgi kā globālā pandēmija ir mainījusi esošo kārtību un paātrinājusi pārmaiņas mūsu darba un saziņas procesos, pāreja uz atjaunojamo enerģiju pilnīgi noteikti ietekmēs mūsu pašreizējo enerģētikas infrastruktūru. Radošās iznīcināšanas cikls turpināsies, paverot jaunas investīciju iespējas visā atjaunojamās enerģijas vērtības ķēdē. Uzņēmumu, valdību un investoru interesēs ir sagatavoties šīm pārmaiņām. Galu galā nākotnes digitālajai pasaulei joprojām būs nepieciešams daudz enerģijas, lai tā spētu darboties.