Čempioni ar augstāko darbaspēka nodokļu slogu

Latvija ir izvirzījusi mērķi būt par Baltijas ekonomikas centru, kuru par savu mājvietu izvēlas arvien vairāk uzņēmumu un kas ļauj veiksmīgi attīstīties pašu uzņēmumiem. Un atslēga tam ir nodokļu reforma. Īpaši uzņēmējdarbības vides uzlabošanai ir būtiski daudz mērķtiecīgāk un ātrākos tempos turpināt mazināt darbaspēka nodokļus.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pagājušā gada apskats par darbaspēka nodokļu slogu attiecībā pret atalgojumu apliecina finanšu pasaulē labi zināmu faktu, proti, esam starp vadošajām valstīm Ziemeļeiropā ar augstāko nodokļu slogu 40,5 % apmērā, atpaliekot tikai no Zviedrijas un Somijas. Vidējais rādītājs OECD valstīs ir 34 procenti.

Lietuvā nodokļu slogs uz darbinieku ir 37 %, Igaunijā – 38 procenti. Tas nozīmē, ka mūsu kaimiņvalstis ir pievilcīgākas investoriem un arī darba ņēmējiem, kas saņem lielāku atalgojumu par darbu. Abās pārējās Baltijas valstīs ir arī augstāks atalgojums – šogad otrajā ceturksnī vidējā  bruto darba samaksa Lietuvā bija 1781 eiro par pilnas slodzes darbu, Igaunijā – 1693 eiro, Latvijā – 1362 eiro pirms nodokļu nomaksas (Centrālās statistikas pārvaldes dati).

 

Grant Thornton Baltic ietilpst vienā no lielākajiem pasaules finanšu konsultāciju kompāniju tīkliem, kas apkalpo klientus visos pasaules reģionos, tāpēc arī varam ikdienā izjust mūsu valsts nodokļu politikas priekšrocības vai trūkumus. Daži procentpunkti vairāk darbaspēka nodokļiem salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju ārvalstu investoriem ir signāls par izmaksu palielinājumu, kā rezultātā samazinās Latvijas konkurētspēja Baltijas līmenī. Un ne tikai – vienlaikus tas samazina Latvijā strādājošu uzņēmumu konkurētspēju starptautiskā mērogā un eksporta tirgos, jo darbaspēks un ar to saistītās izmaksas veido nozīmīgu uzņēmuma bilances daļu un būtiski ietekmē pakalpojuma vai produkta gala cenu.

Darbaspēka nodokļiem ir liela fiskālā ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem, un tas arī, visticamāk, ir galvenais iemesls, kāpēc jau gadiem notiek diskusijas par to būtisku samazināšanu, tomēr līdz drosmīgiem lēmumiem politikas veidotāji netiek. Saskaņā ar CSP datiem kopējās darbaspēka izmaksas valstī uz gandrīz 850 tūkstošiem darba vietu 2021. gadā veidoja 13,6 miljardus eiro.

Zemās minimālās algas dēļ ārvalstu investori Latviju maldīgi var uztvert kā zemi atalgota darbaspēka valsti Eiropas Savienībā, kas neatbilst reālajai situācijai. Akūtā darbaspēka trūkuma dēļ darba devēji ir palielinājuši atalgojuma likmes zemākās kvalifikācijas darbiniekiem, kā arī izmanto rekrutēšanas kompāniju pakalpojumus, piesaistot darbaspēku no citām valstīm, piemēram, no Ukrainas, Baltkrievijas un citām postpadomju valstīm. Līdz ar to minimālās algas likmes vairāk attiecas uz valsts un pašvaldību sektoru, kur amata atalgojums tiek piesaistīts minimālajai algai valstī, kā arī reģioniem, kur vēl joprojām saglabājas zems atalgojums, salīdzinot ar Rīgu un Pierīgu.

Ja vēlamies palielināt mūsu uzņēmēju eksporta potenciālu starptautiskā mērogā un Latvijas konkurētspēju ārvalstu kapitāla piesaistē, tad valstij būtu jāizvēlas, kuru ceļu iet – audzēt valsts labklājību uz šķietami lētā darbaspēka fona vai arī izvēlēties darbaspēka nodokļu sistēmu, kas ļautu konkurēt vismaz Igaunijas un Lietuvas līmenī, lai piesaistītu ārvalstu kapitāla kompānijas, kurām svarīga ir talantu piesaiste, piemēram, IT, tehnoloģiju, zinātnes un inovāciju jomā.

 

Konkurētspējas uzlabošanai vajadzīgi četri soļi. Pirmkārt, jāmaina princips, ka nodarbināt Latvijā darbinieku ir dārgi. Jaunajai valdībai kā viena no prioritātēm veicamo darbu sarakstā būtu jāizvirza turpināt samazināt darbaspēka nodokļu slogu (samazinājums pēdējos desmit gados ir aptuveni 2,7 procentpunkti). Samazinot to par pāris procentpunktiem, līdz Lietuvas līmenim, ieguvēji būtu visi – uzlabotos Latvijas konkurētspēja, pieaugtu ārvalstu investoru interese un pakārtoti palielinātos valsts budžeta ienākumi, efektīvāk tiktu risinātas zemā atalgojuma problēmas, mazinot ienākumu nevienlīdzību un nabadzības riskus, kā arī uzlabojot dzīves kvalitāti. Rīgas metropolē atalgojuma līmenis ir būtiski augstāks, bet reģionos minimālās algas saņēmēju īpatsvars vēl joprojām saglabājas augsts, piemēram, tādās nozarēs kā lauksaimniecība, tirdzniecība un tamlīdzīgi.

Otrkārt, līdz ar minimālās algas palielināšanu jāpalielina neapliekamais minimums. Latvija saistībā ar patlaban valstī noteikto minimālo algu 500 eiro ierindojas vienā no trim pēdējām vietām Eiropas Savienībā. Nesen Saeima trešajā lasījumā Darba likumā atbalstīja minimālās algas palielināšanu līdz 620 eiro no nākamā gada, kas ļaus kaut nedaudz pietuvoties citu Eiropas valstu līmenim. Vienlaikus ar šo soli ir jāatrod iespēja minimālajai algai pielīdzināt arī neapliekamo minimumu. Tas neuzliktu papildu slogu darba devējiem, tomēr valsts un pašvaldību budžetam būtu jārēķinās ar mazākiem ieņēmumiem un kompensējošo mehānismu meklēšanu.

Treškārt, jāizstrādā viegli administrējams nodokļu režīms saimnieciskās darbības veicējiem, individuālajiem komersantiem un mazajiem uzņēmumiem, piemēram, iedzīvinot tā saucamo saimnieciskās darbības ieņēmumu kontu. Konts paredzēts, lai mazais uzņēmējs no uzņēmuma apgrozījuma ieskaitītu valsts budžetā noteiktu procentu likmi bez grāmatvedības atskaišu iesniegšanas un administrēšanas.

Ceturtkārt, jāpārskata progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmju robežvērtības. Ja vēlamies piesaistīt ārvalstu kapitāla uzņēmumus, kas ražo augstas pievienotās vērtības nišas produkciju, atspēkot mītu par Latviju kā zemu atalgota darbaspēka valsti un nezaudēt mūsu pašu talantīgos un augsti kvalificētos speciālistus, tad jārada atbilstoša un konkurētspējīga darbaspēka nodokļu bāze.