Ceļā uz enerģētisko neatkarību nepieciešami drosmīgi lēmumi

Tas skaidri parāda, ka Latvijai beidzot ir jāsāk praktiski risināt to, kā panākt enerģētisko neatkarību un atteikties no fosilajos energoresursos balstītas enerģijas ražošanas, kur cenu svārstības nosaka ne tikai klimatiskie, bet arī politiskie apstākļi. Jā, tas ir gadu desmitiem veidots enerģētikas modelis, kurā ieguldīts daudz, tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka tas nav savietojams ar pasaules un arī mūsu valsts nākotnes attīstības vīziju. Tāpēc aktuāls ir jautājums, vai mēs kā valsts esam gatavi drosmīgiem lēmumiem, lai šādas krīzes mūs neskartu vēl smagāk nākamajos gados?

Lai arī tiek prognozēts, ka nākamā gada pavasarī dabasgāzes cenas varētu mazināties, joprojām pastāv dažādi ārēji faktori, kas to var ietekmēt – gan dabasgāzes nepieciešamība valstīs, kurās palielinājusies maksātspēja, gan bažas, vai būs iespējams dabasgāzi iepirkt mums nepieciešamā daudzumā. Dabasgāzes cena ir atkarīga arī no meteoroloģiskajiem apstākļiem. Kā zināms, karstā un sausā vasara ir veicinājusi ūdens apjoma samazināšanos, tāpēc enerģijas ražošana kļuvusi dārgāka. Turklāt nevienam nav noslēpums, ka gāze ir arī politiskās stratēģijas instruments, un pastāvīgais oglekļa emisiju kvotu cenu kāpums tikai paaugstina fosilo spēkstaciju ražošanas izmaksas.

Tas apliecina, ka energoneatkarība, kas balstās uz dabasgāzes resursa, ir vien ilūzija, jo ietekmēt varam ļoti maz. Jā, arī atjaunojamie resursi ir grūti prognozējami – vējš vienmēr nepūš, un saule mēdz slēpties aiz mākoņiem. Tomēr tie ir demokrātiski resursi, visiem pieejami, un tos ietekmē daudz mazāks faktoru kopums, ko var pārdomāti pārvaldīt, izmantojot gudrus risinājumus. Daudzas valstis to jau ir sekmīgi pierādījušas, bet tas, protams, nav bijis pāris gadu darbs. Tāpēc svarīgi ir savlaicīgi sākt darbu pie enerģētikas nozares transformācijas, kur pirmais solis būtu skaidri apzināties, kādēļ tas nepieciešams – mums pašiem, ne tikai Eiropai.

Vienlaikus nedrīkstam aizmirst, ka mums ir saistoši arī Eiropas Savienības mērķi, kas attiecas uz klimata neitralitātes veicināšanu. Viens no stūrakmeņiem ceļā uz to – atjaunojamās enerģijas ražošana. Līdzšinējā pieredze rāda, ka, par spīti centieniem, Latvija tā arī līdz šim nav spējusi veiksmīgi attīstīt tādus atjaunojamās enerģijas avotus kā saule vai vējš. Uzņēmēju centieni attīstīt nozari saskārušies ar daļēju sabiedrības pretestību, kas kavējusi radīt modernus un efektīvus vēja vai saules paneļu parkus.

Nepieciešama stratēģiska apņemšanās

Tepat netālu esošās Dānijas piemērs liecina, ka mērķtiecīgi valdības lēmumi var atvērt durvis un dot iespēju straujam zaļās enerģijas uzplaukumam, kas ir gan ceļš uz valsts enerģētisko neatkarību, gan uzņēmējdarbības vides konkurētspējas celšanu, kā arī klimata neitralitāti un vispārējās dzīves kvalitātes paaugstināšanu. Patlaban Dānijā aptuveni 50% no patērētās elektroenerģijas saražo vējš. Nākamo desmit gadu laikā plānots, ka šis rādītājs būs vairāk nekā 70%, bet tuvāko 30 gadu laikā Dānijas valdība cer uz atjaunojamo enerģiju pāriet pilnībā. Tas uzskatāmi parāda, ka valsts var strauji mainīt savas attīstības kursu zaļajā virzienā, pie tam vēl ļoti jaudīgi. Viss sākas ar domāšanas jeb pieejas maiņu un drosmi spert radikālus soļus – ne tikai nosakot jaunas prioritāte, bet tās arī pildot.

Mēs bieži raugāmies Skandināvijas kā labā piemēra virzienā. Uzskatu, ka ir pēdējais brīdis iedziļināties Dānijas pieredzē virzībā uz atjaunojamās enerģijas ieviešanu un enerģētiskās neatkarības attīstību, lai spertu līdzīgus soļus. Šī valsts savas attīstības prioritātes pārskatīja jau septiņdesmitajos gados, kad piedzīvoja nozīmīgu enerģētikas krīzi – tas deva nepieciešamo grūdienu, lai  strauji pieņemtu drosmīgus lēmumus un attīstītu zaļo enerģiju. Jautājums, cik krīzes mums būs jāpiedzīvo, lai saņemtos reālām pārmaiņām, nevis atslābtu, tiklīdz krīzes augstākais punkts ir pagājis. Tas, kas notiek šobrīd Latvijas un visa reģiona enerģētikas nozarē, ir skaidrs signāls, ka ir pēdējais laiks gūt svarīgas mācības.

Iespēja pašvaldībām celt savu konkurētspēju

Par Dānijas nosprausto pareizo attīstības virzienu un līdzšinējo veiksmīgo pieredzi varam pārliecināties galvaspilsētas Kopenhāgenas modernākajā rajonā Nordhāgenā. Tas ir rajons, kur īpaši tiek domāts par zaļās enerģijas izmantošanu. Tur zinātnieki un uzņēmēji meklē veidus, kā dzīvi padarīt videi draudzīgāku, kā veidot energoefektīvas ēkas, kā integrēt elektrotransportu ikdienā. Protams, saules paneļiem un vēja ģeneratoriem tur ir milzīga nozīme. Raugoties uz šo piemēru, gribas ticēt, ka arī Latvijā ir pilsētas un pašvaldības, kuras varētu uzņemties līderību zaļās enerģijas apgūšanā un tādējādi celt savu konkurētspēju, atstāt pozitīvu ietekmi uz elektroenerģijas cenām saviem iedzīvotājiem un attīstīt arī tautsaimniecību kopumā.

Ne tikai Dānija, bet arī mūsu tuvākie kaimiņi – Lietuva un Igaunija – aktīvi strādā pie nopietnu investīciju piesaistes vēja elektrostaciju izbūvei. Savukārt Latvija pēdējos desmit gados šajā jautājumā nav pavirzījusies uz priekšu. Latvijā patlaban vēja staciju uzstādītā jauda ir tuvu 80MW un nav mainījusies kopš 2012. gada. Igaunijā šī brīža vēja enerģijas kapacitāte ir 309 MW. Tapšanas procesā ir arī vairāki jauni vēja parki - Raunistal vēja parks ar jaudu 20 MW un Purtse vēja parks ar jaudu 18-20 MV uzsāks darbību 2023. gadā, Sopi vēja parks ar jaudu 160 MW – 2024. gadā. Savukārt Lietuvā šī brīža kapacitāte ir 540 MW, jau iesākti projekti vairāk nekā 10 pašvaldībās, kuru kopējā jauda būs 800 MW, un tuvākajos 3-4 gados tiks radīti seši vēja parki ar kopējo jaudu vēl 308 MW apjomā.

Skaidrs, ka atjaunojamās enerģijas projekti, piemēram, vēja parku būvniecība, vienmēr raisīs plašas diskusijas sabiedrībā par to novietojumu un dažādiem praktiskajiem aspektiem. Iespējams, tieši bailes no asākas diskusijas ir tas, kas mūsu lēmumu pieņēmējus attur no aktīvākas atjaunojamās enerģijas apgūšanas, jo šai tēmai Latvijā vienmēr ir bijusi spēcīga populistiska bagāža. Tā rezultātā mūsu valsts un pašvaldību pārstāvji izvēlas komforta zonas pieeju – veidot tūlītēju ieguvumu bez radikālām izmaiņām un apņēmības būt celmlaužiem, kuri virza jaunus risinājumus ar lielāku ieguvumu ilgtermiņā.

Latvijā pietrūkst skaidri nospraustu prioritāšu enerģētikas attīstībā un integrētas sadarbības to īstenošanā praksē. Arī Dānijas pieredze ir pierādījusi, ka stabilai zaļās enerģijas attīstībai nepieciešams trīs kāju jeb ķebļa princips, kur stratēģiskās apņemšanās dzīvē ievieš cieša sadarbība starp vietējo sabiedrību un pašvaldību, investoriem, kā arī valsti. Tāpat kā dzīvē – trīs atbalsta punkti nodrošina visstabilāko konstrukciju. Tā arī šajā gadījumā, ja katra puse mērķtiecīgi virzās uz kopēji nosprausto mērķi, tad tās viena otru atbalsta un, pat ja kādā brīdī rodas turbulence, virzība neapstājas.

Savukārt mūsu sabiedrībā joprojām vērojama šķelšanās uzskatos un vēlmēs, valsts pārstāvjiem pietrūkst drosmes un izpratnes, bet investoriem, to visu redzot, zūd motivācija. Arī normatīvā bāze līdz šim nav bijusi labvēlīga investīcijām, kaut arī no atjaunīgās enerģijas spēkstacijām iegūtu visi, un tā būtu investīcija nākamo paaudžu dzīves kvalitātē.

Ticu, ka atslēgas vārds attīstībai zaļā kursa virzienā ir “drosme” – drosme pieņemt stratēģiskus un ambiciozus lēmumus. Kā rāda Dānijas pieredze, tieši tas ir galvenais pagrieziena punkts, lai nākotni padarītu par šodienu. Aicinātu valsti nebaidīties izvirzīt augstākus mērķus. Kāpēc iztikt ar energoneatkarību, ja varam domāt par enerģijas eksportētāja statusu? Ambīcijas virza izaugsmi, un bez drosmīgiem lēmumiem mēs varam palikt enerģētikas vakardienā.