Atjaunīgā enerģija un Latvijas izaugsme

Dažādu apsvērumu dēļ arī privātais sektors enerģijas ražošanā iesaistījās salīdzinoši kūtri, taču Krievijas izraisītais karš Ukrainā un inflācija katalizēja uzņēmējus rīkoties, lai nodrošinātu iespējas padarīt Latviju neatkarīgu no Krievijas gāzes un piedāvātu alternatīvu gan mājsaimniecībām, gan ražotnēm un citiem biznesiem nopirkt elektrību par pieņemamām cenām. Galu galā enerģētikas jomas izaugsme, inovācijas un stabilitāte ir Latvijas drošības un ekonomikas ilgtspējas stūrakmens.

Tomēr jāatzīst, ka Eiropas līmenī atjaunīgās enerģijas projektu ieviešana ir bijusi dienas kārtībā jau dažus gadus. Eiropas Savienības (ES) politika ir vērsta uz ilgtspējīgas globālās ekonomikas attīstību, tāpēc viens no tās mērķiem ir piespiest visas industrijas samazināt CO2 piesārņojumu atmosfērā, tā cīnoties ar globālo sasilšanu. Lai veicinātu šīs pārmaiņas, Eiropas Komisija piedāvā dažādas atbalsta programmas grantu un līdzfinansējuma formā gan komersantiem, gan mājsaimniecībām. Savukārt valsts ir ieinteresēta atbalstīt zaļās enerģijas projektus, veidojot motivējošu likumisko ietvaru, jo, ja līdz 2030. gadam valstiskā līmenī netiks samazināts CO2 piesārņojums, tad mums būs jāmaksā iespaidīgas soda naudas.

Bez elektroenerģijas likuma pilnveidošanas redzams arī, ka akciju sabiedrības Sadales tīkls (ST) un Augstsprieguma tīkls (AST) plāno modernizēt un paplašināt līnijas, līdz 2026. gadam kopā ieguldot 80 miljonus eiro no ES Atveseļošanās fonda finansējuma. 41,9 miljoni eiro tikšot ST, kas plāno arī aprīkot ar saules paneļiem līdz pat 700 transformatoru apakšstaciju.

Skatoties uz Latvijas situāciju, elektrības patēriņš gadu no gada pieaug, jo palielinās patērētāju pieprasījums pēc jaunām tehnoloģijām, dīzeļdegvielas un benzīna auto aizvieto ar elektroauto utt. Katru gadu arī pieaug ģenerētās enerģijas apjoms, tomēr, pēc AST datiem, 2022. gadā tikai trijos no 12 mēnešiem Latvijai pietika ar lokāli saražoto elektronerģiju un iztrūkums bija 1880,774 MWh. Patlaban populārākie atjaunīgās enerģijas veidi ir HES, termoelektrostacijas, biogāze, vēja elektrostacijas, koģenerācija un saules elektrostacijas. Visvairāk elektroenerģijas šā gada februārī (88 %; AST dati) Latvijā saražoja Daugavas HES palu iespaidā un termolektrostacijas, taču šo staciju saražotā enerģija ir svārstīga un nepietiekama. Tāpēc atjaunīgās enerģijas pieejamība un dažādība ir priekšrocība, kas sniedz stabilitāti.

Kā piemēru enerģijas avotu diversificēšanai var minēt, vēja elektrostacijas. Tās ir pierādījušas savu efektivitāti, kad tiek veidotas jūrā, kā tas ir izdarīts, piemēram, Dānijā. Tās saražo pietiekami daudz enerģijas, lai nodrošinātu elektrību vairākām piekrastes pilsētām. Baltijā lielākais projekts, kas pašlaik tiek attīstīts, ir ELWIND – Igaunijas un Latvijas starpvalstu vēja parks. Tā būvniecību plānots sākt 2028. gadā. Projekta mērķis ir veicināt Baltijas energoneatkarību no Krievijas un zemākas cenas elektrībai. Igaunijas un Latvijas kopējais elektroenerģijas patēriņš gadā ir aptuveni 16 TWh, un ELWIND spēs saražot apmēram vienu piektdaļu (3 TWh) no tā. Turklāt šāds vēja parks samazinātu CO2 emisijas par aptuveni trim miljoniem tonnu gadā, kas būtībā ir tikpat, cik rada transporta nozares Igaunijā un Latvijā kopā, skaitot ik gadu.

Savukārt saules enerģija pagaidām ir līdz galam nenovērtēts atjaunīgās enerģijas resurss Latvijā. Mums ir aptuveni 12 reižu vairāk vēja parku nekā saules parku (AST dati), kas šķiet interesanti, ņemot vērā, ka no idejas par vēja parku līdz tā uzbūvei paiet 6–8 gadi, kamēr lielu saules parku var uzprojektēt un izbūvēt (līdz ar finansējuma piesaisti) pusgada līdz divu gadu laikā. Iespējams, iemesls ir ne visiem zināmais fakts, ka Latviju patiesībā sasniedz diezgan daudz saules radiācijas, jo saules paneļiem vajag tikai gaismu, nevis karstumu, lai ražotu elektrību. Turklāt jaunās paaudzes paneļi saražo pat par 20–25 % vairāk elektrības nekā tikai dažus gadus vecāki modeļi, un tas dod lielisku finanšu atdevi gan uzņēmumiem, gan pašvaldībām un mājsaimniecībām.

Tagad situācija mainās un izskatās, ka saules parku attīstītāji apdzīs vēja parku attīstītājus (lai gan ideālā gadījumā, visticamāk, mums ir vajadzīgs hibrīdpasākums, kur abu veidu stacijas darbojas kopā). Pēc publiski izskanējušās informācijas, tuvāko gadu laikā Latvijas enerģētikā plānots investēt gandrīz 1,3 miljardus eiro saules parku izveidē. Lielākie attīstītāji, kas plāno ieguldīt būtiskas summas, ir Ignitis Group (700 miljoni eiro), Latvenergo (200 miljoni – saules un vēja parku izveidei), Green Genius (90 miljoni), Sunwise (56 miljoni) un Merito (50 miljoni eiro).

Arī mājsaimniecību līmenī lielāku vērienu iegūst saules paneļu uzstādīšana. Pērn tos uzlika teju desmit tūkstoši mājsaimniecību, kas ir sešas reizes vairāk nekā 2021. gadā. ST prognozē – ja temps saglabāsies, šogad saules paneļi būs 20 tūkstošiem mājsaimniecību, kopā ģenerējot aptuveni 180 MW.

Vēl viens būtisks aspekts tieši saules enerģijas staciju straujākai attīstībai ir tas, ka tās var būvēt gan uz zemes, gan uz ēku jumtiem, enerģiju var iegūt tūlīt pēc uzstādīšanas, turklāt tās palielina nekustamā īpašuma vērtību. “Latvijas bagātīgā saules radiācija, labvēlīgie klimatiskie apstākļi, plakanas zemes pieejamība un atbalstošā valdības politika padara to par lielisku vietu saules elektrostaciju būvēšanai. Investēt saules enerģijā ir gudrs lēmums, jo paneļu dzīves cikls ir 25–30 gadi un to apkope nav dārga,” uzsver Sunwise līdzdibinātājs Aleksandrs Berkmans; viņa uzņēmums jau uzbūvējis ap 200 MW lielas saules stacijas Ukrainā.

Trešais atjaunīgās enerģijas resurss, ko vēl nevar ražot lielā apjomā, bet kam ir milzīgs potenciāls, ir ūdeņradis. Ūdeņraža transportlīdzekļi ir vēl viena alternatīva ar fosilo kurināmo darbināmām automašīnām un autobusiem. Latvija šajā inovācijā ir pirmā valsts pasaulē, kas iekļāvusi savā sabiedriskā transporta sistēmā desmit ar ūdeņradi darbināmus trolejbusus, kā arī izbūvējusi pirmo ūdeņraža ražošanas, glabāšanas un uzpildes staciju Baltijā. Ūdeņraža dzinēja transportlīdzekļi var nobraukt garākas distances nekā ar dīzeli darbināmie, taču pagaidām tie vēl ir salīdzinoši dārgi. Tomēr ar laiku šis virziens var panākt uzrāvienu, jo Latvijas zinātnieki aktīvi strādā pie jauniem ūdeņraža dzinēja risinājumiem. Savukārt Vācija pagājušā gada decembrī palaida darbībā pirmo ar ūdeņradi darbināmo vilcienu.

Zināms arī, ka šā gada vasarā biedrība Zaļo un viedo tehnoloģiju klasteris kopā ar vēl 43 partneriem no deviņām valstīm sāks īstenot piecus gadus ilgu projektu Baltijas jūras pārrobežu ūdeņraža ieleja (BalticSeaH2), kopumā ieguldot 33 miljonus eiro ūdeņraža tehnoloģiju inovācijās, pētniecībā, prototipēšanā un tamlīdzīgi.

Tomēr lielākais izaicinājums un nākamais solis, ko gribētos redzēt enerģētikas inovāciju jomā, ir nevis tehnoloģijas, bet ekonomiski izdevīgs un dabai draudzīgs uzglabāšanas risinājums. Pašlaik uzglabāšanai tiek izmantoti litija jonu akumulatori, kas ir dārgi, tāpēc pārražoto enerģiju, kuru nevajag pašpatēriņam un nevar vai negrib nodot tālāk kopējā tīklā, nākas palaist gaisā, jo vienkārši neatmaksājas investēt baterijās. Ja tuvāko 3–5 gadu laikā tiks īstenoti visi iepriekšminētie energoattīstītāju plāni un tiks izgudrots lētāks risinājumu enerģijas uzglabāšanai, Latvija kļūs par energoneatkarīgu un bagātu valsti. Un pilnīgi iespējams, ka arī enerģijas eksports varēs kļūt par mūsu jājamzirdziņu.