Uzplaukt un novīst

• Tims Pannels, speciāli Forbes

Pagājušā gada oktobrī, kad plosījās mežu ugunsgrēki, vairāk nekā miljons cilvēku Ziemeļkalifornijā piedzīvoja īslaicīgus elektropadeves traucējumus. Atbildīgie dienesti speciāli atslēdza elektrību, lai samazinātu iespēju, ka stiprais vējš izraisa dzirksteļošanu un jaunus ugunsgrēkus. KR Sridhars šajos dūmos saoda iespēju. Viņa kompānija, biržā kotētā Bloom Energy, pārdod degvielas šūnas – tērauda kastes, kas ģenerē elektrību, izmantojot dabasgāzi. Šīs kastes, kuras uzņēmumā tiek sauktas par enerģijas serveriem, emitē praktiski tīru oglekļa dioksīda plūsmu (šī gāze izraisa siltumnīcas efektu), bet viņiem vajadzēja radīt to daudz mazākos apjomos nekā tradicionālajās spēkstacijās, turklāt neģenerējot lielu daudzumu vielu, kas veido smogu, piemēram, slāpekļa oksīdu un sēra oksīdus.

Vēl labāk – Bloom ierīces degvielu iegūst no pazemes cauruļvadiem, kurus neietekmēja pat viesuļvētra Diablo, kas apdraudēja Kalifornijas augstsprieguma tīkla kabeļus un izraisīja elektropadeves pārtraukumus. Sridhars to uzskata par nepieļaujamu mūsdienu sabiedrībā, nemaz nerunājot par Silīcija ieleju.

“Ikreiz, kad notiek kāda dabas katastrofa, elektrības cenas palielinās, jo kādam taču ir jāmaksā par izraisītajiem bojājumiem,” saka Sridhars. “Tas veicina pārmaiņas.” Bloom pelna no elektropadeves traucējumiem, uzrunājot potenciālos klientus ugunsgrēku riska zonās. Viņi var nodrošināties pret elektrības zudumiem, nopērkot pieslēgumu uzņēmuma mikrotīkliem,. Divdesmit seši no tiem, kas līdz šim uzbūvēti Kalifornijā, parūpējās par klientiem pērn elektrības piegādes pārtraukumu laikā.

Deviņpadsmit darbības gados Bloom visā pasaulē ir uzstādījis vairākus tūkstošus savu 15 tonnas smago kastu. Uzņēmuma klientu vidū ir arī tādi tehnoloģiju giganti kā Apple, AT&T un Paypal, kas nudien ir gatavi maksāt par elektropadeves garantiju 24/7 savos datu centros, kuru zaudējumi kļūmju gadījumā sasniedz 9000 dolāru minūtē. Daudz klientu Bloom ir tajos ASV štatos, kur ir augstākas elektrības cenas un lielas subsīdijas par tīras enerģijas ieguvi. Piemēram, Ņujorkā saimniecības preču lielveikalu tīkls Home Depot sāka izmantot Bloom risinājumu kā rezerves ģeneratorus, “nenoskaidrojot, vai tie ir ekonomiski pamatoti”, atzīst šā veikalu tīkla enerģētikas departamenta vadītājs ASV Kreigs Dārsijs. Bloom kastes nepārtraukti jau desmit gadu garumā darbojušās uzņēmumā Caltech, nodrošinot gandrīz 30 % no Pasadenas kompleksam nepieciešamās elektroenerģijas. “Stabils elektrotīkls zinātniekiem ir ļoti svarīgs,” saka Caltech direktors Džims Kouels. “Tagad ir iespēja pieslēgties elektrotīklam bez starpniekiem.”

Šis ir laiks, kad Bloom varētu spīdēt. “Pateicoties ieguves metožu paplašināšanai, dabasgāze ir kļuvusi pieejamāka,” saka Sridhars. Tomēr, par spīti solījumiem, viņa kastes, visticamāk, netransformēs Kalifornijas elektropadeves tīklu – vai jebkādu citu elektrotīklu. Iemesli ir dažādi, un viens no galvenajiem – Bloom tehnoloģija ir pārāk neekoloģiska un dārga.

Bloom nekad nav bijis pelnošs, neraugies uz vismaz 1,7 miljardu dolāru investīcijām. Daļa no tām tika piesaistīta, balstoties uz nepatiesiem apgalvojumiem. Drīzumā uzņēmums varētu noskriet no nodokļu atvieglojumu fāzes skrejceļa, un ļoti ticams, ka arī finansēšana apstāsies. Sridhars jau ir piesaistījis investīciju bankas Jefferies palīdzību vairāk nekā 300 miljonu dolāru lielā parāda restrukturizācijai; tā dzēšanas termiņš ir šā gada beigās. Akciju vērtība ir piedzīvojusi gandrīz 50 % kritumu kopš tā laika, kad Bloom sākotnējā publiskajā piedāvājumā 2018. gadā piesaistīja 282 miljonus dolāru. Tagad regulatori un pat vietējie politiķi cīnās ar šo uzņēmumu. Piemēram, Bērkli ir uzgriezusi muguru dabasgāzei, apgalvojot, ka tā nav pietiekami ekoloģiska. Santaklāras apgabalā nesen ar tiesas lēmumu apturēta Bloom iekārtu turpmāka uzstādīšana, ja vien tās netiks darbinātas ar ārkārtīgi dārgo biogāzi, kas izfiltrēta no kūtsmēsliem vai atkritumu poligoniem.

Pirms desmit gadiem Sridhars iztēlojās, ka ap šo laiku viņa degvielas šūnas tehnoloģija būs katrā mājā un maksās 3000 dolāru par iekārtu. Realitātē nevienā mājsaimniecībā Amerikā nav savas Bloom kastes – pat ne paša Sridhara 7,6 miljonus dolārus vērtajā mājoklī Vudsaidā. Tās lielākoties tiek izmantotas rūpniecības nozarē, un katras vienības izmaksas ir 1,2 miljoni dolāru. Bez subsīdijām tās ģenerētu elektrību par cenu 13,5 centi par kilovatstundu. Valsts elektrotīklā tā maksā desmit centus par kilovatstundu. Reāla atjaunojamā enerģija tagad ir daudz lētāka nekā Bloom. Bez subsīdijām saules un iekšzemes vēja enerģija maksā četrus centus par kWh, aprēķinājusi aktīvu pārvaldības kompānija Lazard.

Taču Sridharu (59) tas neattur. “Tas ir teicams izaugsmes temps,” viņš spriež, salīdzinot ar to, kāds bija sākumpunkts. Uzņēmējs ir audzis Indijā, kur elektrības pārtraukumi ir ierasta lieta, un mācījies Tehnoloģiju institūtā Indijas dienvidu štatā Tamilnādā. Tad viņš devās uz ASV, kur ieguva doktora grādu mehāniskajās inženierzinātnēs un strādāja Arizonas Universitātes kosmosa tehnoloģiju laboratorijā, būvējot skābekļa ģenerēšanas iekārtas NASA misijām uz Marsa. Kad 1999. gadā avarēja kosmosa kuģis Mars Polar Lander, šo projektu atcēla, tomēr viņš turpināja darboties pie tehnoloģijas attīstības, cenšoties panākt pretēju efektu – pārvērst metānu un skābekli par oglekļa dioksīdu un elektrību.

2001. gadā Sridhars bija viens no dibinātājiem kompānijai, kas vēlāk kļuva par Bloom, un satika Džonu Doeru – leģendāru miljardieri, riska kapitālistu, kurš savu bagātību nopelnīja, finansējot tādus informāciju tehnoloģiju uzņēmumus kā Amazon, Google un Sun Microsystems. Doera firma Kleiner Perkins ieguldīja Bloom 60 miljonus dolāru, un šai kompānijai vēl aizvien pieder 14 %, kaut arī pagājušajā gadā tika pārdota aptuveni puse tās Bloom akciju. Citu ilgtermiņa investoru vidū ir New Enterprise Associates, Kuveitas neatkarīgais labklājības fons un Kanādas un Jaunzēlandes pensiju fondi.

Līdz 2008. gadam Sridhars uzstādīja pirmās Bloom iekārtas Google, kur Doers ilgu laiku bija valdes loceklis. Problēmas bija jau no sākta gala. Sridhars atceras, ka sākumā iekārtas tika montētas ar rokām Mofetas lidlaukā Santaklāras provincē. Tagad gan tas notiek automatizēti uz ražošanas līnijas. Bijušais Bloom menedžeris apgalvo, ka šīs pirmās kastes bija jāuzrauga 24/7 un to iekšējie moduļi, kas sastāvēja no simtiem 4x4 collu lielu degvielas šūnu plašu, bija jāmaina vairākas reizes gadā, kas izmaksāja 225 000 dolāru par katru moduli. Vēl kāda šo Rūba Goldberga karikatūru cienīgo mašīnu problēma bija filtrācijas sistēmas – ar cieta katalītiķa blokiem piepildītas metāla tvertnes, kur no metāna gāzes tika atdalīts sērs un citi piesārņojumi. Tas pats menedžeris atceras, ka tehniķiem bija manuāli jāiztukšo šīs tvertnes, un viņi to darīja, vienkārši izsūcot vecos katalizatorus ar veikalā nopērkamiem darbarīkiem, tāpēc tuvējā apkārtnē izplatījās sapuvušu olu smaka. Bloom to visu sauc par baumām.

Tomēr, līdzīgi citiem tehnoloģiju uzņēmumiem, kas darbojās pēc principa fake it till you make it,  arī Doers un Sridhars blefoja, ka viss iet kā plānots. 2010. gadā televīzijas raidījumā 60 Minutes viņi dižojās, ka Bloom ir tīras, zaļas enerģijas nākotne. “Bloom kaste aizstās elektrotīklu – tā ir un tīrāka,” raidījuma vadītājai teica Doers. Preses konferencē, kas notika drīz pēc tam, Sridhars reportieriem apgalvoja – šī kaste var ražot elektrību, kuras izmaksas ir “9 līdz 10 centi par kilovatstundu”.

Tā nebija taisnība. Bloom gan uzsver, ka daļu enerģijas tiešām izdevies pārdot tik lēti, bet tikai pēc tam, kad uzņēmums tika dāsni subsidēts. Vispār tas strādā ar zaudējumiem. (Kleiner Perkins pārstāvis apgalvo, ka tā ir ierasta prakse – pārdot produkciju ar zaudējumiem, lai iegūtu tirgus daļu.) Tas apstiprina nesubsidētas elektroenerģijas izmaksas, kas, pēc aprēķiniem, ir 19 centi par kilovatstundu. Tagad, kad pagājuši desmit izpētes un attīstības gadi, turklāt arī dabasgāzes cena ir samazinājusies, uzņēmums vēl aizvien spēj ražot elektrību par 13,5 centiem par kWh, ietverot visas uzstādīšanas, apkalpošanas un uzpildes izmaksas. Subsīdijas federālo investīciju nodokļu formā Kalifornijā palīdz samazināt izmaksas par 1,5 centiem. Tas var būt pievilcīgi klientiem citos štatos, kur elektrība maksā vairāk. Bet vidējā cena valstī par mazumtirdzniecībā ir desmit centi, turklāt tā samazinās, saka Eds Hīrs no Hjūstonas Universitātes, kurš ir arī enerģētikas padomnieks nodokļu konsultāciju uzņēmumam BDO. “Lielākajā valsts daļā, kur Bloom konkurē ar reāliem atjaunojamajiem energoresursiem, piemēram, sauli un vēju, kuru cenas samazinājušās krietni straujāk, šī tehnoloģija ir nevērtīga,” viņš skaidro. “Pieliekot šim vienādojumam akumulatorus, iespējams panākt uzticamību par ievērojami zemāku cenu un bez oglekļa izmešiem.” Losandželosa ir noslēgusi līgumu uz 25 gadiem par akumulatoros uzglabātas saules elektroenerģijas iepirkšanu. Izmaksas – divi centi par kilovatstundu.

Bloom no šādas cenas ir ļoti tālu, kaut arī tehnoloģija attīstās. Pirmās kastes kalpoja mazāk nekā divus gadus, pirms tās bija jāmaina, bet šodien Bloom apgalvo, ka ierīču darbības mūžs ir gandrīz pieci gadi. Taču daudz iespaidīgāk būtu, ja viņi ar to varētu nopelnīt. Līdz šim uzņēmums strādājis ar vairāk nekā 2,7 miljardu dolāru zaudējumiem (un tie aizvien palielinās). Deviņu mēnešu laikā, līdz 2019. gada septembrim, Bloom zaudējumiem bija 195 miljoni dolāru,  pārdošanas apjoms – 688 miljoni.

Palīdzību zaudējumu segšanā Bloom saņēma no Delavēras iedzīvotājiem, kur enerģētikas uzņēmums Delmarva Power jau astoņus gadus darbojas 21 gadu ilga sadarbības projekta ietvaros. 2011. gadā Delavēras štata Ģenerālā asambleja nobalsoja par Bloom iekļaušanu atjaunojamās enerģijas ražotāju kvalifikācijā, kaut gan uzņēmuma iekārtas nedarbojas ar atjaunojamu degvielu. Par šo iedomāto ekoloģisko ieguvumu 300 000 Delmarva klientu šajā štatā maksās ikmēneša tarifus, kas ekvivalenti 16 centiem par kilovatstundu elketroenerģijas, kuru ražo kopumā 123 Bloom kastes. Delavēras štats piešķīris Bloom arī 12 miljonu dolāru grantos. Štata oficiālie dati liecina, ka 12 mēnešu laikā, līdz 2019. gada maijam, Delmarva par elektrību Bloom samaksāja 34 miljonus dolāru, ko tā novirzīja elektrotīklā tikai par deviņiem miljoniem. Turklāt 2012. gadā Sridhars apsolīja izveidot 900 darba vietu Delavēras rūpnīcā, tomēr līdz šim materializējušās tikai 340. Pēc Bloom teiktā, bija paredzēts, ka projekts sasniegs virkni ekonomiskās attīstības un enerģētikas politikas mērķu, un tika sagaidīts, ka tas maksās vairāk nekā vairumtirdzniecībā.

Labi, bet Bloom tehnoloģijas vismaz ir ekoloģiskākas nekā parastā spēkstacija, vai ne? Ne vienmēr. Kamēr kastes ir jaunas, tās darbojas ar optimālu efektivitāti, pārvēršot 65 % metāna degvielas elektrībā un radot 308 kilogramus oglekļa dioksīda izmešu uz megavatstundu. Salīdzinot ar ASV spēkstaciju vidējo rādītāju 2019. gada vidū – 415 kilogrami izmešu uz mWh (Kārnegija Melona institūta aprēķini), tas ir labāk. Tas ir arī labāk nekā dabasgāzes spēkstacijās, kas emitē 386 kilogramus, un daudz labāk nekā ogļu stacijās, kuru izmešu līmenis ir 635 kilogrami. Degvielas šūnām novecojot, elektromehāniskais process degradē to efektivitāti. Pēc Forbes aprēķiniem, dažas vecākāsm kastes Delavēras štatā saražo līdz pat 436 kilogramiem CO2 izmešu uz megavatstundu. Kalifornijā, kur vietējā PG&E stacija ģenerē elektroenerģiju ar 95 kilogramiem izmešu uz mWh, Bloom varētu zaudēt pievilcību.

Tad vēl ir bīstamo atkritumu problēma. Kad Bloom pieteicās darbības atļaujām Delavērā, uz jautājumu, vai sistēmas radīs jebkādus bīstamus blakusproduktus, uzņēmums atbildēja noliedzoši. 2014. gadā regulatori sāka uzdot vairāk jautājumu, un Bloom apgalvoja, ka tā filtrācijas sistēmas spēj uztvert lielu daudzumu tādu vielu kā arsēns, benzīns, sērs un svins. Savukārt uz jautājumu par to, kāpēc šīs vielas tiek izvestas no Delavēras apstrādei un sadedzināšanai visā valsts teritorijā, kas neatbilst noteikumiem, uzņēmuma pārstāvji atbildēja – viņiem šķitis, ka uz Bloom atkritumiem šie noteikumi neattiecas, jo tas neatver savas atkritumu tvertnes. ASV Vides aizsardzības aģentūra atbildēja, ka procedūra to neparedz, un 2015. gadā atgādināja Delavēras štatam uzraudzīt bīstamo atkritumu apsaimniekošanas likumu ievērošanu “ne mazāk strikti” kā federālo likumu, rūpējoties par atkritumu apsaimniekošanu visos to radīšanas un apstrādes posmos. Bloom joprojām uzstāja, ka nerada bīstamus atkritumus, un pēc EPA (Vides aizsardzības aģentūra) vadlīniju publicēšanas sāka atšķirīgi apstrādāt desulfurizācijas iekārtas. Tomēr aģentūra vēl aizvien cenšas piedzīt no Bloom soda naudu – miljonu dolāru.

Arī daži investori tika maldināti. 2012. gadā Vērtspapīru un biržu komisija uz laiku atstādināja Advanced Equities aģentūras dibinātājus Dvaitu Bedžeru un Kītu Daubenspeku pēc tam, kad viņi izmantoja nepatiesu informāciju un neievēroja atbilstības pārbaudes nosacījumus, palīdzot Bloom iegūt 150 miljonus dolāru. Starp citiem nepatiesajiem apgalvojumiem viens bija par Bloom pasūtījumiem trīs miljardu dolāru vērtībā no CIP un kādas pārtikas veikalu ķēdes, kā arī par to, ka Enerģētikas departaments ir izsniedzis uzņēmumam 300 miljonu dolāru aizdevumu. E-pasta vēstulēs, kas rakstītas Vērtspapīru un biržu komisijai, Bedžers apgalvo, ka viņa rīcībā ir prezentāciju kopijas, kuras tika rādītas Bloom valdei (ieskaitot Doeru un bijušo ASV valsts sekretāru Kolinu Pauelu), kas pierāda, ka Bloom ir melojis saviem investoriem. 2014. gadā brokeri vienojās par 16,7 miljoniem dolāru (lielākā daļa no summas garantijās – tiesībās iegādāties akcijas) gadījumā, ja Bloom tiks kotēts biržā. Pēc sākotnējā publiskā piedāvājuma akciju cena tā arī pietiekami nepieauga, lai Bedžers un Daubenspeks atpelnītu ieguldījumus. 2019. gadā viņi vērsās tiesā pret Sridharu par to, ka viņš ar maldiem panācis vienošanos ar viņiem. Bloom apgalvo, ka tiesvedībai nav pamata.

2018. gada 25. Jūlijā, Bloom sākotnējā publiskā piedāvājuma dienā, Sridhars maldināja MarketWatch reportierus par to, ka otrajā ceturksnī uzņēmums ir bijis pelnošs un ka tam attiecīgajā gadā bijusi pozitīva naudas plūsma un uzrādīta peļņa atbilstoši vispārpieņemtajiem grāmatvedības principiem, bet patiesībā uzņēmums turpināja zaudēt naudu. Nākamajā dienā Bloom publicēja labojumus, attaisnojoties, ka Sridhars “vienkārši pieļāva kļūdu”. Citi investori, kuri iegādājušies Bloom akcijas, arī sūdz Sridharu un Bloom tiesā par – cita starpā – vairāk nekā divu miljardu dolāru potenciālo zaudējumu slēpšanu, kas saistīti ar Bloom iekārtu apkalpošanu un nomaiņu, apgalvo Neits Andersons no Hindenburg Research. Bloom apstrīdēja Hindenburg ziņojumu; tiesvedības turpinās. Kā skaidro bijušais Bloom menedžeris, uzņēmums paļaujas uz peļņu no jaunu iekārtu pārdošanas, lai segtu pieaugošās apkalpošanas izmaksas vecajām kastēm: “Viņiem jāturpina pārdot vairāk, lai maksātu par iepriekš pārdoto iekārtu apkalpošanu.” Pēdējos mēnešos Bloom piesaistījis vairāk nekā 250 miljonus dolāru no Southern Company, lai Delavēras štatā varētu nomainīt vecās iekārtas. Šādu nomaiņas nepieciešamības vilni Bloom sagaida pirms 2023. gada, kad beigsies federālo investīciju nodokļu līdzekļi, kas veido līdz pat 30 % uzņēmumā investētā kapitāla. Līdz ar subsīdiju programmas beigām izsīks arī stabils finansējuma avots. Vairāku augstākā līmeņa vadītāju aiziešana un finanšu direktora drīzumā gaidāmā pensionēšanās vēl vairāk pastiprina bažas par to, ka uzņēmuma dienas ir skaitītas. Bijušais ASV senators Kellijs Aiots arī pameta Bloom valdi, bet viņa vietā amatā stājās bijušais General Electric vadītājs Džefs Immelts.

Ja šajā stāstā vajadzētu atrast arī kaut ko pozitīvu, tad tas ir fakts, ka pasaulē ir vietas, kur gaiss ir daudz piesārņotāks nekā Kalifornijā, un tur cilvēkus varētu interesēt Bloom produkcija. Japānā uzņēmums sadarbojas ar Softbank vairākos projektos, uzstādos Bloom kastes; Dienvidkorejā nesen tika uzbūvēts Power Tower, kurā salikti Bloom enerģijas serveri. Sadarbībā ar Samsung tiek veikta izpēte iespējām izmantot tās uz kuģiem.

Sridhars uzsver, ka Bloom cenas kritīsies, bet uzņēmums kļūs stiprāks. Viņu iedvesmo satelīta uzņemti pasaules attēli naktī; tie rotā Bloom biroja sienas. Spožās gaismas uz melnā fona atbilst lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju. “Pārējiem diviem miljardiem iedzīvotāju faktiski nav piekļuves elektrotīklam,” viņš saka. “Tas ir tas, kas man lika dibināt uzņēmumu un tagad turpināt darbu; tā ir sajūta, ka es izmainu pasauli.”