Vīrs, kurš deva pārāk daudz

Laikā kad 46 gadus vecais Zappo vadītājs Pārksitijā Jūtas štatā nopirka rančo, Tonija Sje (Tony Hsieh) ģimene jau bija viņu pametusi. Pēc maniakālas epizodes un tai sekojošās uzturēšanās slimnīcā 2020. gada jūnijā viņa vecāki un divi brāļi, Deivs un Endijs,  ieradās pilsētā. Tomēr Tonijs ar viņiem pavadīja ļoti maz laika un lūdza draugus parūpēties, lai viņš ar radiem nekad nepaliktu viens.

Brīžos, kurus viņš pavadīja ar ģimeni, Sje tomēr nepieļāva nekādu tuvināšanos. Kādā epizodē ar māti viņš tai teica, ka būtu atvērts pret viņu, ja vien viņa uzvestos kā draugs. Ja viņa uzvestos kā ģimenes locekle, viņš no mātes informāciju slēptu. Kad Džūdija pateica, ka viņam vajag apmeklēt terapeitu, viņš attrauca, ka tā arī darīs, bet tikai tad, ja māte tikpat ilgu laiku, cik viņš pavadīs pie terapeite, gulēs ledus vannā. Kad viņa atgriezās pie šī jautājuma vēlreiz, norādot uz viņa problēmām ar uzmanības trūkumu, Tonijs dusmās pameta māju.

Kad pienāca laiks ģimenei doties prom, Endijs ilgi domāju, vai tiešām aizbraukt. Kaut gan gadu gaitā viņi bija attālinājušies, iepriekš nekad neredzēto cilvēku bariņš, kas grozījās ap Toniju, lika viņam pārdomāt, vai nevajadzētu palikt Pārksitijā un pieskatīt brāli. Pēc desmit dienām viņš atgriezās un ātri vien saprata, ka nonācis vidē, kurā cilvēki, piedāvājot nesakarīgus projektus un dzīvojot mājā, kuru viņi nekad nevarētu atļauties, sacentās par Tonija naudu. Šajā vidē bija likums – nekad nesaki Tonijam, ka esi nobažījies par viņa uzvedību. Šāda rīcība nozīmētu risku tikt izslēgtam no komūnas.

Viens no risinājumiem, ko izdomāja Endijs, bija uzticamu cilvēku pieaicināšana, uzticot viņiem pieskatīt brāli. Endijs zināja, ka brālis bija gribējis strādāt ar viņu kādreiz kopīgo draugu Toniju Lī. Kad 2003. gadā Wells Fargo bija tuvu bankrotam, viņš uzņēmuma aizdevumus pārcēla uz Zappo. Kopš tā laika Lī līdz pārbraukšanai uz Teksasu, kur sāka pārvaldīt Basu naftas dinastijas piecu miljardu dolāru kapitālu, bija strādājis vairākās mazākās bankās. Lī un Endijs gadu gaitā bija saglabājuši tuvas attiecības, Endijs pat lūdza Lī kļūt par viņa vedējtēvu. Tiesa, kāzas tika atceltas. Tagad, kad brāļa tēriņi kļuva nekontrolējami, Endijs, saprata, ka viņiem varētu noderēt profesionāla finanšu menedžera palīdzība.

Tonijam Lī ideja par komfortablās dzīves Teksasā un labā darba pamešanu, lai iekļautos Tonija Sje pasaulē, nešķita izcila, bet viņš piekrita tikties. Jūlijā, vakariņojot kādā Meinstrītas ielas restorānā, Tonijs Sje viņam pastāstīja, ka iecerējis Pārksitijā izveidot komūnu, līdzīgu tai, kādu savulaik bija radījis Lasvegasā, tikai labāku, un Lī būtu jāpārvalda finanses. Kā jau bija rīkojies arī ar citiem, Sje viņam piedāvāja maksāt divreiz lielāku algu par tolaik saņemto, un tas nozīmētu, ka gadā Lī pelnītu 1,5 miljonus dolāru. Manot Lī minstināšanos, Sje vērsās pie kāda vakariņu viesa un paziņoja, ka samaksās 10 % komisijas naudu jeb 150 000 dolāru, ja viņš pārliecinās Lī pieņemt viņa piedāvājumu.

Pēc vakariņām Endijs pasauca Lī sānis. Viņš skaidroja, ka pārcelšanās uz Pārksitiju vairāku iemeslu dēļ ir laba doma. Ja  Lī pārvaldīs finanses, viņš varētu arī palīdzēt atbrīvoties no cilvēkiem, kas izmantoja viņa brāli.

Endija teiktajā bija manāms izmisums, jo kapitāls jau daudzus mēnešus cieta zaudējumus Tonija rēķinu dēļ. Ja cilvēkiem radās pārdomas par naudas ņemšanu no cilvēka, kurš pārmērīgas narkotiku lietošanas dēļ virzās aizvien tālāk no realitātes, tad tikai daži, šķiet, rūpīgi apsvēra Fausta cienīgo darījumu, kuru tie grasījās noslēgt – pārraudzību, kas kļuva īpaši izteikta tad, kad Sje atklāja vēl vienu destruktīvu aizraušanos.

Nedēļās pēc izrakstīšanās no slimnīcas Tonijs Sje, lai uzlabotu savas darbaspējas, pievērsās biohakingam. Viņš pēkšņi kļuva pārliecināts, ka, ieelpojot slāpekļa oksīdu, paaugstinās skābekļa saturs asinīs, savukārt tas atbrīvos no nepieciešamības gulēt. Labāk zināms ar nosaukumu smieklu gāze, kuru izmanto zobārsti, slāpekļa oksīds tirgū ir brīvi pieejams ikdienas virtuves piederuma formā – Whiplit gāzes kārtridžos, kurus izmanto saldā krējuma saputošanai.

Lai gan ir nelikumīgi ieelpot šo gāzi, gan pusaudžu, kas legāli iegādāties alkoholu nevar, gan festivālu apmeklētāju vidū, kuri vēlas ātri apdullināties, šī nodarbe ir populāra jau gadu desmitiem. Bet smadzenēm ir savas spēju robežas. Slāpekļa oksīda pārmērīga lietošana var izraisīt smadzeņu bojājumus, un daži pusaudži pēc tā lietošanas ir miruši no ķīmiskās nosmakšanas. Pamīšus ar cigarešu smēķēšanu Sje gāzi no Whiplit kārtridžiem ieelpoja gluži kā dzerot ūdeni no pudeles. Pēc dažiem aprēķiniem, viņš dienā iztērēja vairāk nekā 50 kārtridžu.

Slāpekļa oksīda pastāvīgā ieelpošana izraisīja dīvainu uzvedību. Reiz viņš uzkāpa uz stikla un sagrieza kāju. Ar asiņojošo kāju viņš staigāja pa Pārksitijas rančo, aiz sevis atstājot sarkanas pēdas, un teica, kā šādi viņu vienkāršāk varēs atrast. Citā reizē viņš mēģināja atteikties no ūdens un pārtikas, lai nebūtu jāizmanto labierīcības. Laika gaitā mainījās viņa izskats, svars nokritās zem 45 kilogramiem. Viņš izskatījās pēc dzīva skeleta.

Pienāca brīdis, kad parādījās arī paranoja. Kādā rītā Sje bija pārliecināts, ka pilsētā ieradies viens no Zappo vadošajiem darbiniekiem Tailers Viljamss, kurš iecerējis pārtraukt viņa destruktīvo dzīvesveidu. Bailes no šāda scenārija viņu pamudināja noalgot veselu leģionu melnā ģērbtu apsargu, lai ap rančo izveidotu cilvēku ķēdi. Viesi, kas ieradās pie Sje, it visur sastapa šos apsargus, it kā būtu ieradušies nocietinātā īpašumā.

Sākotnēji Toniju varēja satikt ēdienreizēs un sanāksmēs, kuras viņš, lai apspriestu dažādus projektus, kas straumēm plūda uz rančo, organizēja dažādās īpašuma istabās, bet tad viņš aizvien vairāk laika sāka pavadīt savā guļamistabā un tikšanās noturēja tur, sēžot uz gultas slāpekļa oksīda kārtridžu ielenkumā. “Viņa istaba izskatījās kā bezpajumtnieka patvērums,” vēlāk teica brālis Endijs. “Tur uz grīdas bija fēces. Augi klozetpodā. Sasisti stikli, šķīvju lauskas pa visu grīdu. Sapuvuši produkti zem gultas. Sapuvuši produkti uz sienām… Tas bija pretīgi.”

Tonija aizraušanās ar slāpekļa oksīdu sākās laikā, kad cilvēki atklāja aizvien jaunus veidus, kā tērēt viņa naudu, un Sje, kā šķita, ļoti labprāt nedomājot tērēja savus līdzekļus. Viņam pat bija bezjēdzīga stimulu shēma, kuru viņš dēvēja par 10X.

Pirmajai shēmas 10X realizācijai bija cēls mērķis – palīdzēt Pārksitijai atsākt pilnvērtīgu dzīvi pēc pandēmijas. Iecere paredzēja pilsētas ielās pārdot desmit dolāru vērtu biedra karti, kas vietējos restorānos ļauj ēst un dzert, cik tik lien. Akcijas dalībniekiem tika izsniegti krekliņi ar 10X logo un citi reklāmas priekšmeti. Šis projekts, ņemot vērā, ka tam nebija nekāda finansiāla pamata, var izskatīties pēc labdarības, bet Jūtas vietvarai nepatika, ka visā pilsētā ir brīvi pieejams teju bezmaksas alkohols, un projekta otrajā nedēļā to slēdza.

Bet vasaras laikā 10X filozofija mainījās uz slikto pusi. Sje sāka pieprasīt, lai viss tiktu izdarīts 10. pakāpē: desmit reižu ātrāk, desmit reižu vairāk, desmit reižu lielāks. Papildus tam viņš jaunpienācējiem piedāvāja divas reizes lielāku atalgojumu par iepriekš saņemto un apsolīja, ka katrs, kurš tērēs viņa naudu, saņems desmit procentus no iztērētās summas. Piemēram, ja kāds būtu rezervējis galdiņu restorānā un iztērējis tur 1000 dolāru, komisijā viņš būtu nopelnījis 100 dolāru. Ja kāds pārliecinātu kādu darbinieku pārcelties uz dzīvi Pārksitijā, tam pienāktos 10 % no jaunpienācēja gada algas, un, ja kāds realizētu miljonu dolāru vērtu nekustamā īpašuma darījumu, tad nopelnītu 100 000 dolāru.

Tonijs Lī jau bija uzņēmies finanšu pārrauga lomu un no pirmajām rindām varēja vērot, kā nauda straumēm plūda prom no viņa vecā drauga bankas konta. Atšķirībā no garlaicīgās akciju veiktspējas diagrammas, kādas Lī pētīja, pārraugot Basu ģimenes kapitālu, tagad viņš skatījās uz kvītīm par ieguldījumiem zeltā un nekustamajā īpašumā, gaisa balonos, un lasīja priekšlikumus par helikopteru kruīzu kompānijām.

Lī redzēja arī to, kā tie, kas kāroja tērēt Sje naudu, par to cīnījās; bieži kā motivācija bija tieši programma 10X. Piemēram, Sje ilggadējā personiskā asistente Mimi Pama iepriekšējos gados algā saņēma 9000 dolāru mēnesī plus izdevumus par ceļošanu, bet, sākoties Pārksitijas epopejai, panāca algas pielikumu un nu mēnesī saņēma 30 000 dolāru. Taču arī šī summa, salīdzinot ar to, ko viņa nopelnīja, pateicoties 10X komisijas naudām, drīz vien šķita smieklīga.

Kopumā, izmantojot viņas kontrolētu SIA, Pama nosūtīja rēķinus par kopējo summu vairāk nekā 20 miljoni dolāru. Reiz viņa pārvaldīja darbinieku, kuram par “dažādu projektu atbalstu un vadību” tika maksāti 83 333,33 dolāri mēnesī. Šādi Pama ikreiz, kad šim darbiniekam tika izmaksāts atalgojums, nopelnīja 8333 dolārus. Kad Sje nopirka autobusu parku un palūdza Pamu, lai viņa par 3,7 miljoniem dolāru noorganizē to pārbūvi retro stilā, viņa sev paņēma desmit procentus, bet, kad Sje par septiņiem miljoniem iegādājās ekskluzīvu izklaides un atpūtas vietu Big Moose Yacht Club, viņa tika pie 700 000 dolāru komisijas naudas.

Kaut kādā dīvainā veidā Tonija Sje stimulu struktūra darbojās tieši tā, kā viņš bija iecerējis, – cilvēki sacentās, lai izpildītu katru viņa kaprīzi. Kad viņam radās ideja izveidot filmu studiju, kas producētu dokumentālās filmas, Pama iesaistījās projektā. Uz piezīmju lapiņas viņa ar Sje uzrakstīja līguma noteikumus, lai izveidotu jaunu SIA ar desmit miljonu dolāru  kapitālu, kas paredzēti dokumentālo filmu uzņemšanas finansēšanai. Savukārt pašas filmas uzņemtu jau eksistējoša studija XTR. Jauno SIA kontrolētu Sje, Pama un viņas draugs, bijušais advokāts un topošais filmu producents Roberto Grande. Vienošanās paredzēja – kaut gan viņi nav ieguldījuši savu naudu, Pamai un Grandem pienākas 55 % uzņēmuma peļņas. Un saskaņā ar 10X shēmu Grandem pienācās miljons dolāru par to, ka viņš ticis galā ar jaunas kompānijas reģistrēšanas juridiskajām niansēm. Turklāt Pama Sje izrakstīja vēl vienu 10 % komisijas maksas rēķinu par to, ka viņa nolīga juristus, kuri noorganizēja miljona dolāru komisijas izmaksu Grandem.

Divus mēnešus vēlāk Grande XTR paziņoja, ka Sje ir apstiprinājis jaunu, 7,5 miljonu dolāru pārskaitījumu dokumentālo filmu veidošanai. Nav gan skaidrs, vai nauda tiešām tika pārskaitīta, bet drīz pēc tam tie paši juristi, kas apstiprināja miljona dolāru lielās komisijas maksas darījumu, aktualizēja dokumentus, nosakot, ka Sjes Grandem nu ir parādā 1,75 miljonus dolāru.

Mimi Pamas darbošanās bieži nonāca konfliktā ar Sjea draudzenes Sūzijas Beilesones centieniem. Iepriekš Sūzija bija pavadījusi Sje dažādos izklaides pasākumos, bet tagad pārvaldīja vairākas aktivitātes viņa Pārksitijas pasaulē. Pama piedāvāja ieviest Sjūzijas sodu, un Sje tam piekrita – par katru dienu, kad Beilesone atradās, kādā no viņa īpašumiem, Pama viņu sodīs ar 30 000 dolāru. Kaut arī tas šķiet neiedomājami, Sje šādos sodos sakrāja 1,83 miljonus dolāru turklāt saņēma vēl rēķinu no Grandes. Galu galā viņš samaksāja 420 tūkstošus.

Vēl viens cilvēks, ar kuru Pama nespēja sadzīvot, bija Tonija brālis Endijs. Kopš gada sākumā Tonijs bija saticis Polu Abdulu, viņš vēlējās, lai viņa ierastos un uzstātos Pārksitijā. Tā kā koncerttūres pandēmijas dēļ bija aizliegtas, viņai tam vajadzētu būt brīvam laikam. Tad nu Sje piedāvāja Abdulai uzstāties 180 šovos vietējā pasākumu centrā, kas zināms ar nosaukumu Yellowstone, par to samaksājot deviņus miljonus dolāru. Cilvēks, kas palīdzētu noslēgt šo darījumu, komisijas naudā saņemtu 900 000 dolāru. Endijs apgalvoja, ka to ir paveicis viņš, bet Pama uzstāja, ka komisija pienākas viņai. Tiesa, no ieceres ar Abdulu nekas nesanāca. Kādā citā strīdā Endijs un Pama centās pārliecināt Toniju, ka vienam no viņiem pienākas 10 % komisija par rančo iegādi, kurā viņš tagad dzīvoja.

Pēdējos dramatiskajos mēnešos pirms Tonija Sje nāves ugunsgrēkā, kura laikā viņš bija iebarikādējies šķūnī, kurā atradās slāpekļa oksīda kārtridži, sveces un propāna gāzes balons, Endijs centās panākt atbalstu no citiem, lai turpinātu veikt darījumus ar brāļa naudu. Piemēram, viņš mudināja Dženisu Lopesu pārliecināt Sje investēt desmit miljonus dolāru uzņēmumā, kam piederētu tekilas kompānija. Galu galā viņš šim pasākumam rosināja paprasīt pat 50 miljonus, bet Lopesa atteicās, un darījums nenotika.

Savukārt Tonijs Lī sākotnēji, šķiet, iedrošināja Endiju iekļauties 10X komisiju programmā. “Es tevi iedrošinu noorganizēt darījumu manā labā. Ej parunāt ar viņu,” atsaucoties uz viņa algas līgumu, Lī rakstīja SMS Endijam.

“Jā es parunāšu ar viņu. Pasaki viņam, ka esmu tavs mākleris,” atbildēja Endijs.

Lī šķita sajūsmināts: “Tev sava komisija ir jānopelna, ej un rīkojies. Ceru, ka Tonijs tev samaksās.”

“Es tikšu galā ar Toniju, bet tu pasaki viņam, ka esmu tavs mākleris,” atbildēja Endijs.

“Jo lielāks būs mans cipars, 1,4 vai 1,5 [miljoni dolāru], jo lielāku komisiju tu dabūsi. Tagad ej un cīnies par mani!”

“Abi esam uzvarējuši,” atbildēja Endijs. “Galvenokārt esmu priecīgs, ka tu esi šeit un mēs varam kopā pavadīt laiku.”

Lī vēlāk apgalvoja, ka līdz brīdim, kad uzņēmās finanšu pārvaldnieka pienākumus, nav zinājis, cik slims patiesībā ir Tonijs Sjes. Pēc darba uzsākšanas viņš jutās vīlies Endijā un sāka ticēt, ka tas vēlējies brāli izmantot, nevis aizstāvēt. Lī apgalvoja, ka Endijs mudinājis viņu novirzīt 100 miljonus dolāru kontā, kuru pats kontrolēja, it kā Tonija pensijai, bet Lī atteicās to darīt. Šo apgalvojumu Endijs ir noraidījis kā nepatiesu.

Kas attiecas uz Endija centieniem nodrošināt 10 % komisiju no Lī algas, kas būtu 100 tūkstoši dolāru, tie tā arī netika samaksāti, jo šādu komisiju noraidīja pats Tonijs. Taču tam nebija lielas nozīmes, jo Endijs ar brāli jau bija vienojies par savu algu – miljons dolāru gadā.