Neticamais misters Lo

• Foto: Hosē Sarmento Matos

Pērn kādā septembra rītā Kelvins Lo uzņēma Forbes redaktoru savā dzīvības apdrošināšanas brokeru firmas R.E. Lee Honkongas birojā. Ģērbies nevainojami pašūtā trīsdaļīgā uzvalkā ar kaklasaiti un pieskaņotu kabatlakatiņu, Lo iekārtojās ar grezniem koka paneļiem un ādā iesietām grāmatām bagātīgi dekorētā konferenču zālē.

Viņš bija izsaucis redaktoru, lai apspriestu Forbes pasaules miljardieru sarakstu. Lo, kurš ir R.E. Lee International vadītājs, atklāja, ka viņam būtu “interesanti” uzzināt, kā sarakstu vērtē citi Āzijas miljardieri. Viņš stāstīja, ka ir dilemmas priekšā – vai viņam, lai iekļūtu sarakstā, nevajadzētu sniegt Forbes papildu informāciju par savu bagātību. Lo skaidroja, ka gados vecāki miljardieri sargā savu privātumu, savukārt otrās un trešās paaudzes bagātnieki ir vairāk atvērti publikai, un daži, kurus viņš pazīst, esot mudinājuši viņu iekļūt sarakstā. Saskaņā ar Lo teikto šie bagātnieki sacījuši: “Tev ir ļoti paveicies, un tu esi ļoti veiksmīgs.” Pēc Lo domām, iekļaušana sarakstā palīdzētu viņa pamatbiznesam – apdrošināšanas polišu tirdzniecībai superbagātiem cilvēkiem. “Tā galu galā ir mūsu mērķauditorija,” viņš piebilda.

Patiesībā Lo nekādas dilemmas priekšā nebija. Laikā, kad viņš tikās ar redaktoru, jau vairāk nekā divus gadus Lo bija centies iemānīt sevi Forbes sarakstā. Kopš 2020. gada vismaz septiņi cilvēki vairāk nekā 20 reižu ir uzrunājuši Forbes žurnālistus. Šie cilvēki Lo raksturoja kā “nepamanītu miljardieri-filantropu” un “pasaules noslēgtāko miljardieri-investoru”. Viņi nosūtīja vairāk nekā duci dokumentu, kas it kā apliecināja Lo bagātību un reputāciju. Daži no tiem bija apzīmogoti ar privāti un konfidenciāli.

Sākotnēji Forbes to visu neuztvēra pārāk nopietni. Katru gadu pārsteidzoši daudz cilvēku ar viltu cenšas iekļūt mūsu miljardieru sarakstā, un pirmajā mirklī Lo nešķita pietiekami bagāts. R.E. Lee International Honkongā, kur Forbes ir sešu cilvēku redakcija, nebija labi pazīstams uzņēmums, un nešķita ticami, ka ar apdrošināšanas polišu tirdzniecību varētu pelnīt miljardus.

Taču Lo tika lobēts ļoti uzstājīgi, un drīz vien neskaitāmi mediji, ieskaitot BBC, CNBC, Daily Express, Daily Mirror, Financial Times, Independent, Nikei Asia, Reuters un South China Morning Post, publicēja stāstus, dēvējot Lo par miljardieri un tiražējot viņa viedokli teju par visu – no šampanieša līdz kriptovalūtām. Daudzos no šiem stāstiem bija atsauces uz Forbes, un viens no Lo sabiedrisko attiecību speciālistiem pat izsūtīja e-pasta vēstules, apgalvojot, ka Lo ir Forbes miljardieru sarakstā. Kāds no šiem rakstiem pat tika publicēts Forbes Middle East interneta mājaslapā; tas ir viens no mūsu licencētajiem neatkarīgajiem izdevumiem. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka šis raksts ir apmaksāta reklāma, kuru iesūtījusi Lo komanda, un tas no mājaslapas tika izņemts. Lo nekad nav bijis Forbes sarakstā, tāpēxc ir pēdējais laiks salikt visu pa vietām.

Pirmā tikšanās ar Lo izvērtās gadu ilgā izmeklēšanā, kuras laikā Forbes runāja ar vismaz 40 cilvēkiem sešās valstīs un izurbās cauri simtiem dokumentu, lai nodalītu faktus par Lo no Lo fikcijām.

Lo tika prezentēts kā R.E. Lee International īpašnieks un vadītājs, kā “pasaules lielākais apdrošināšanas polišu tirgotājs”, kas apdrošināšanas prēmijās iekasē apmēram miljardu dolāru, un aktīvu pārvaldītājs R.E. Lee Capital, kura pārziņā ir 8–10 miljardi dolāru (atkarībā no relīzes). Viņš tika aprakstīts kā Hārvardā studējis investors, kurš 2018. gadā caur savu personīgo investīciju uzņēmumu R.E. Lee Octagon par 1,2 miljardiem dolāru nopircis pieczvaigžņu viesnīcu Mandarin Oriental Taivānā. Viņš esot arī filantrops, kas izveidojis 250 miljonus vērtu labdarības organizāciju, un pusduča māju īpašnieks visā pasaulē. Lo aprakstīts arī kā “Āzijas lielākais investors un šampanieša kolekcionārs” un kā “viens no pirmajiem lidmašīnas Gulfstream G650 īpašniekiem Āzijā”. Jā, un viņš esot arī investējis leģendārajā F1 komandā Williams.

Lielākā daļa šo apgalvojumu tā arī neguva apstiprinājumu, citi ir vienkārši klaji meli. F1 sacīkšu komandā daļas viņam nepieder. Viņam nepieder Mandarin Oriental. Lo mājas, spriežot ar adresēm, kuras viņš pats norādījis, pieder vai nu viņa vecākiem vai citiem cilvēkiem. Hārvarda Biznesa skolā nav nekādu ierakstu, ka to būtu absolvējis Kelvins Lo. Nav nekādu pierādījumu, ka eksistētu viņa labdarības organizācija vai R.E. Lee Octagon. Savukārt R.E. Lee Capital paskaidroja – kaut arī Lo patiešām ir lēmumu pieņemšanā neiesaistīta investora dēls, viņa mātes Regīnas Lī saikne ar šo uzņēmumu “nebūtu interpretējama kā Lo saistība ar mūsu uzņēmumu.” R.E. Lee Capital arī apliecināja, ka tā pārraudzībā esošo aktīvu vērtība ne tuvu nav 8–10 miljardi dolāru.Kas attiecas uz Lo apdrošināšanas biznesu – kāds bijušais R.E. Lee International darbinieks, kurš šajā uzņēmumā bijis augstā amatā, lēš, ka pērn tas nevarētu būt pārdevis apdrošināšanas polises vairāk nekā 800 miljonu dolāru vērtībā. Forbes rēķina, ka uzņēmums varētu būt aptuveni 60 miljonu dolāru vērts. Sarežģītāk ir noskaidrot, kuram patiesībā pieder R.E. Lee International. 2015. gadā to nopirka Lo māte, kura savulaik bija piedalījusies šī uzņēmuma izveidošanā. Iespējams, viņa to ir atdevusi dēlam. Regīnai Lī un Kelvina tēvam Frensisam Lo pieder vismaz divi dzīvokļi vienā no Honkongas ekskluzīvākajām dzīvojamajām mājām Peak, kā arī R.E. Lee International 375 kvadrātmetrus plašais birojs Honkongas centrālajā biznesa rajonā un dzīvoklis Vankūverā. Nav šaubu, ka ģimene ir turīga, taču viņi ne tuvu nav tik bagāti, kā saka pats Lo. Forbes lēš, ka Lo un viņa vecāku kopējais kapitāls nepārsniedz 200 miljonus dolāru.

Forbes nosūtīja garu jautājumu sarakstu Lo un viņa mātei, lūdzot sniegt atbildes. Atbildi atsūtīja juristu birojs: “Visi mājieni, ka mūsu klients bijis nepatiess, negodīgs vai kā citādi neētisks tiek kategoriski noraidīti.”

Kelvins Lo pavisam noteikti nav pirmais, kurš melojis par savu bagātību. Ievērojamu finanšu pasaciņu stāstnieku vidū ir Donalds Tramps, bijušais ASV tirdzniecības sekretārs Vilbērs Ross, kā arī TV realitātes šovu zvaigzne, kosmētikas uzņēmuma īpašniece Kailija Dženere. Citi, lai radītu par sevi vajadzīgo iespaidu, smagi nopūlas. Pirms desmit gadiem Saūda Arābijas princis Alvalīds bin Talals Forbes redaktoriem nosūtīja vismaz piecus kilogramus smagas zaļas ādas plecu somas, pilnas ar neeksistējošu žurnālu vākiem. Citu starpā tur bija divi viltoti žurnāla Times numuru ar 100 pasaules ietekmīgāko cilvēku sarakstu vāki. Tur pat bija neīsts Forbes izdevums, uz kura vāka, ģērbies bītlenē, kādas bija iecienījis Stīvs Džobss, gozējas princis, un virsraksts vēstīja – PASAULES GUDRĀKAIS UZŅĒMĒJS. Neviens no šiem žurnāliem nebija īsts.

Taču pat šo personāžu vidū Lo izceļas ar savu apgalvojumu pārdrošību un apņēmību, ejot uz mērķi. Lai leģitimizētu apmānu, viņš ne tikai noalgojis sabiedrisko attiecību firmas un vairākus advokātus, bet, visticamāk, arī viltojis finanšu dokumentus un apstrādājis fotogrāfijas. Un, kaut arī daudzi ietekmīgi cilvēki mums ir teikuši, ka viņu kapitāls ir lielāks, nekā tas ir patiesībā, viņi parasti bija pietiekami gudri, lai neapgalvoti, ka viņiem pieder citu personu aktīvi.

Mājienu par to, kāpēc viņš pielicis tik milzīgas pūles, lai mākslīgi uzpūstu savu kapitālu, Lo deva pagājušā gada septembrī: “Ja es meklētu kādu, kas sniegtu šos [finanšu] pakalpojumus, es izraudzītos veiksmīgu cilvēku.”

Šī Honkongas stāsta pirmsākumi meklējami pāri visam Klusajam okeānam – Sietlā. Tieši tur Amerikas uzņēmējs Roberts Ērls Lī nodibināja uzņēmumu, kas vēlāk ieguva nosaukumu R.E. Lee International. Apdrošināšanas nozarē Lī sāka strādāt 1954. gadā un galu galā atvēra un iegādājās apdrošināšanas aģentūras visos ASV Rietumos un Āzijā. Kādā brīdī Lī pieņēma darbā Regīnu Lī (nav radniecīgu saišu), Lo māti, kas kļuva par uzņēmuma pirmo pārdevēju reģionā. Nākamajās desmitgadēs Regīnai būs noteicošā loma šī uzņēmuma – tas bija viens no pirmajiem Āzijā, kas pārdeva apdrošināšanu superbagātiem ļaudīm – paplašināšanā.

Kelvins Lo, Regīnas un Frēnsisa vienīgais bērns, piedzima Vankūverā, bet pirmos deviņus mūža gadus pavadīja Honkongā. Atgriezies Kanādā, viņš studēja Karalienes universitātē Kingstonā. Honkongā viņš atkal ieradās 1999. gadā un pievienojās mātei R.E. Lee International, 2003. gadā uzkalpojoties līdz rīkotājdirektora amatam un galu galā kļūstot par uzņēmuma vadītāju.

Kaut kādā posmā Regīna sāka finansēt Lo grezno dzīvesveidu. Saskaņā ar tiesneša teikto (viņš pārraudzīja Lo laulības šķiršanu 2014. gadā ar 2006. gadā apprecēto Emīliju) laulātie dzīvoja krietni pāri saviem līdzekļiem un Lo nācās aizņemties naudu no Regīnas. “Māte viņu centās padarīt par ambiciozu investīciju brokeri ar tādu dzīvesveidu, kādu viņš ar savu algu noteikti nevarēja atļauties,” secināja tiesnesis. Saskaņā ar tiesvedības dokumentiem 2004. gadā Regīna iedeva Lo aptuveni 308 000 dolāru, kurus viņš iztērēja par Lamborghini, un 2005. gadā – 1,2 miljonus, kas tika izlietoti Lo Singapūras dzīvokļa iekārtošanai. Māte pat apmaksāja viņa dārgo garderobi. Tiesnesis secināja, ka Lo kapitāls tolaik bija 3,6 miljoni, nevis vairāki miljardi dolāru.

Laulības šķiršanas tiesas sēdes atklāja ļoti daudz ko. Iesniegtajos dokumentos Emīlija, kura 2020. gadā 40 gadu vecumā nomira no vēža, apšaubīja Lo uzticamību. Viņa apsūdzēja Lo melos par viņa izglītību, par viņa darba pieredzi un pat par vecumu. (Forbes sazinājās ar Emīlijas ģimeni, taču tā atteicās sniegt komentārus.) Tiesnesis viņu kritizēja par nepietiekamu pierādījumu sniegšanu un norādīja, ka attiecībā uz viņa vecumu Lo ir uzrādījis savu identitātes karti un pases oriģinālus, kas apliecina – viņš dzimis 1977. gadā. Taču tas nav tik viennozīmīgi. Tiesas dokumentā norādīts, ka Lo dzimis 1977. gada oktobrī, kas nozīmē, ka viņam ir 45 gadi, bet nesenā sabiedrisko attiecību kampaņā teikts, ka viņam ir 46 gadi. Savukārt organizācijas Jane Goodall Institute – neilgu laiku Lo bija tās valdē – 2013. gada pārskatā ierakstīts, ka viņš dzimis 1971. gadā, un tas nozīmētu, ka viņam ir 52 gadi.

Forbes atrada daudz neatbilstību. Mēs pārliecinājāmies, ka Lo 1999. gadā patiešām absolvējis  Karalienes universitāti, bet nevarējām gūt apliecinājumu tam, ka viņš pabeidzis arī Hārvardas Biznesa skolu. Meklējumi gan Nacionālajā studentu informācijas apstrādes centrā, kas reģistrē studentu iegūtos grādus, gan Hārvardas Absolventu datu bāzē izrādījās neauglīgi. Arī pati Hārvarda apliecināja, ka tās reģistros nav Biznesa skolas absolventa ar šādu vārdu. Savukārt Biznesa skolas vadība  pauda, ka tā nedrīkst pārbaudīt savu datu bāzi bez Lo atļaujas. Viņa bijusī sieva un bijušais darbinieks apgalvoja, ka Lo savu diplomu ir viltojis.

Tiekoties ar Forbes šī gada februārī, Lo sacīja, ka viņš ir strādājis Sun Life Financial Bostonā un JPMorgan Ņujorkā. JPMorgan apstiprināja, ka 2001. un 2002. gadā viņš neilgu laiku strādājis investīciju banku nodaļā, bet Sun Life, kas pārdod apdrošināšanas polises caur Lo firmu, nav ierakstu, ka viņš tur būtu strādājis.

Roberts Lī 2015. gadā nomira, un Regīna no viņa ģimenes atpirka viņai vēl nepiederošās apdrošināšanas biznesa daļas. R.E. Lee International centrālo biroju viņa pārcēla no Sietlas uz Honkongu, un ir iespējams, ka galu galā viņa visu biznesu atdeva Lo. Bet daudzi citi viņa aktīvi nav nekas cits kā fantāzijas augļi. Mandarin Oriental īpašnieka Kai Tai Fung International pārstāvis pastāstīja, ka 2019. gadā sarunas ar Lo patiešām notikušas, taču viesnīca tā arī netika pārdota. “Neviens nav iegādājies Mandarin Oriental Taibejā līdz pat šim laikam.”

Tajā pašā februāra sanāksmē Lo arī atkārtoja, ka viņš ir F1 komandas Williams Racing līdzīpašnieks, jo komandas īpašniekā Dorilton Capital ieguldījis 100 miljonus dolāru. “Tas lai paliek starp mums. Saprotiet, ir parakstīti daudzi līgumi par informācijas neizpaušanu, bet man noteikti tajā pieder daļas, taču es nevaru neko daudz pastāstīt,” Lo teica Forbes redaktoram. Avots Williams komandā gan apgalvo, ka neviens pat nezina, kas ir Lo, un ar Dorilton saistīts cilvēks uzsver, ka Lo nekad nav bijis investors šajā firmā vai Williams.

Sākumā Lo stāstīja Forbes, ka viņam pieder mājas sešās pilsētās: Honkongā, Singapūrā, Tokijā, Londonā, Vankūverā un Losandželosā. Kad tika uzdoti kontroljautājumi, viņš atzina, ka mājas ir tikai piecās pilsētas. Galu galā viņš nosauca adreses četriem īpašumiem Honkongā un vienam Singapūrā, bet nekustamā īpašuma reģistri un papildu dokumenti atklāja, ka divi no šiem īpašumiem pieder viņa vecākiem, pārējie – citiem cilvēkiem.

Kanādas pilsonim, kas ir Honkongas rezidents, neierastā kārtā Lo noalgojis Taizemes advokātu birojus, kas aizstāv viņa teikto par iespaidīgo kapitālu. (Uz jautājumu, kāpēc noalgojis Taizemes juristus, Lo atbildēja, ka šiem advokātiem jau bija piekļuve viņa finanšu datiem, jo viņi strādājuši pie kāda neizpaužama darījum Taizemē.) Divas no šīm advokātu firmām 2020. un 2021. gada martā atsūtīja Forbes vēstules, kurā apliecināja Lo miljardos mērāmo bagātību. Pārējās divas savas vēstules atsūtīja šajā pavasarī, tajās apgalvojot, ka Lo bagātība ir vēl lielāka.

Mēs nosūtījām divus reportierus uz šīm firmām, un tās izrādījās nepavisam ne tādas, kādas varētu iedomāties strādājam ar miljardieriem. Piemēram, viena atradās neizteiksmīgā, no Bangkokas biznesa centra tālā rajonā, daudzdzīvokļu nama pirmajā stāvā. Pie biroja ieejas tika reklamēta palīdzības sniegšana vīzu, darba atļauju, notāra pakalpojumu jautājumos. Jurists, kurš bija parakstījis Forbes nosūtīto vēstuli, nespēja atcerēties nekādas detaļas par Lo finansiālo stāvokli.

Visas četras juristu firmas apliecināja, ka pilnībā paļāvušās uz Lo iesniegto finanšu pārskatu. Neviena nesazinājās ar auditoriem, lai pārbaudītu klienta teikto. Divas no tām – Pisut & Partner un Chun & Chun Law – atļāva Forbes ielūkoties finanšu pārskatos, kas sniedzot informāciju par Lo kapitālu un viņa labdarības organizāciju CFL Initiative, Global. Neviens gan neļāva dokumentus nokopēt… Kad Forbes pastāstīja par saviem atklājumiem, Pisut & Partners paziņoja, ka ciena sava klienta konfidencialitāti, un informāciju nesniedza.

Pēc tam Forbes mēģināja gūt apliecinājumu Lo kapitālam pie auditoriem – bez rezultātiem. Lielbritānijas kompānija Longmeade Consult, kas it kā parakstījusi Lo finanšu pārskatus, apgalvo, ka tai nav ne mazākās saistības ar Lo un tā nekad nav dzirdējusi par tādu labdarības organizāciju kā CFL Initiative, Global. Vēl dīvaināk – kad sazinājāmies ar personu, kas dokumentos uzrādīta kā nodibinājuma vadītājs, arī tā nekad nebija dzirdējusi par tādu organizāciju.

Dokumentā, kuru Forbes parādīja juristi, bija labdarības organizācijas numurs un uzņēmuma reģistrācijas numurs. Labdarības organizācijas numurs, izrādās, pieder kādai reliģiskai organizācijai, kas nav saistīta ar Lo, savukārt uzņēmuma reģistrācijas numurs nav saistīts ne ar vienu uzņēmumu. Grāmatvedības firma PwC Hong Kong, kas it kā bija izsniegusi neatkarīgu auditora ziņojumu par Lo kopējo finanšu stāvokli, teica, ka Lo nav uzņēmuma klientu vidū.

Tad ir R.E. Lee Octagon, ko Lo uzdevis par savu privāto investīciju firmu, ar kuras starpniecību viņam it kā pieder vērtīgākie viņa kapitāla aktīvi. Ir grūti atrast pārliecinošus pierādījumus tam, ka šāda firma vispār eksistē. Tā nav reģistrēta ne Britu Virdžīnu salās, ne Kaimanu salās, ne Honkongā vai Singapūrā.

Firmai vēl jūlijā bija vienas lapas mājaslapa ar vienu e-pasta adresi, bet tagad izskatās, ka vietne ir likvidēta.

Pat smieklīgākās lietas, iespējams, ir tikai meli. Kāds Lo pārstāvis teica, ka Lo pieder šampanieša kolekcija, kuras vērtība ir aptuveni 250 miljoni dolāru; šis  skaitlis šķiet absurdi liels. “Vairāk nekā 100 miljoni dolāru – nedomāju, ka tas būtu iespējams. Tas ir ļoti maz ticams,” saka Christie's International pārstāvis, vīna un stipro dzērienu tirdzniecības vadītājs Tims Triptrijs, piebilstot, ka viņš savas 18 gadu ilgās karjeras laikā nekad nav saskāries ar vīna kolekciju, kuras vērtība būtu kaut tuvu Lo šampanieša kolekcijai piedēvētajai.

Lo ir arī lielījies ar to, ka viņam pieder Pagani Huayra BC un citi reti superauto. Forbes atrada fotogrāfiju, kurā redzams, ka Lo stāv blakus Pagani Huayra Tempesta. Pie tās norādīts, ka šo foto uzņēmis vārdā nenosaukts Honkongas žurnāla Ming Pao Weakly lasītājs. Fotogrāfija žurnāla uzņēmējdarbības pielikumā bija publicēta 2018. gadā. Bet mēs arī atradām tieši tādu pašu fotogrāfiju, kuru Sotheby’s izsolē 2017. gadā uzņēmis Robins Adamss. Fotogrāfs Forbes atzina, ka attēls ir “acīm redzami mainīts” un izmantots bez atļaujas. (Šī automašīna pārdota anonīmam solītājam par 2,4 miljoniem dolāru.)

Iespējams, tieši mūsu jautājumi par automašīnu pielika punktu Lo uzmācīgajiem centieniem iekļūt Forbes miljardieru sarakstā. Pēc tam kad informējām Lo, ka viņš nav iekļuvis 2023. gada sarakstā, un nosūtījām jautājumu par fotogrāfiju ar Pagani, kāds viņa pārstāvis Lo padomnieka vārdā aprīlī atsūtīja e-pastu, kurā pausts “nopietns satraukums par Forbes necieņu pret mistera Lo finansiālajiem sasniegumiem”, bet mūsu jautājumi “par fotogrāfiju ar mistera Lo automašīnu nekalpo nekādam citam mērķim kā vien savas ziņkāres apmierināšanai”. E-pastā arī teikts, ka mūsu “frivolie jautājumi radījuši šaubas par [Forbes] sarakstu un publikāciju”.

Taču Lo, šķiet, ir grūti ilgi būt ārpus uzmanības loka. Tikai trīs nedēļas pēc šī e-pasta saņemšanas viena no viņa sabiedrisko attiecību pārstāvēm piedāvāja interviju ar Lo, kurā apspriestu viņa ambīcijas saistībā ar F1. Dažas nedēļas pēc tam viņa atkal sazinājās  ar mums un piedāvāja apspriest “Lo apdrošināšanas uzņēmuma paplašināšanos visā Eiropā”.

Līdzko mēs darījām Lo zināmus savus atklājumus, ieskaitot faktu, ka viņš nav miljardieris, viņš paziņoja, ka ir zaudējis interesi. “Lo kungs izsaka vēlmi tikt izslēgts no Forbes publicētā bagātāko cilvēku saraksta,” rakstīja viņa sabiedrisko attiecību speciālists. “Vēl vairāk – viņš vēlētos skaidri pateikt, ka negrib, lai Forbes par viņu rakstītu.”

Tomēr mēs beidzot esam izstāstījuši Kelvina Lo stāstu – pat ja tas nav tāds, kādu viņš vēlējās.