Vīna šķirnes laulājot un šķirot
Igors Serdjuks
vīna kritiķis, aģentūras Double Magnum partneris
Kā vīndariem palīdzēja dažādu vīnogu šķirņu vīnu jaukšanas māksla.
Pastāv viedoklis, ka mūka Pjēra Periņjona nozīmīgākais ieguldījums vīna darīšanas mākslā nav vis šampanieša izgudrošana, bet izcilu dažādu vīnogu šķirņu vīnu sajaukumu radīšana. Ja runa ir par Francijas vistālāk ziemeļos izvietotajos vīna dārzos ne vienmēr vienmērīgi nobriedušo dažādu šķirņu vīnogu vīnu jaukšanu, zinoši ļaudis uzskata, ka šajā ziņā neviens nespēja pārspēt Periņjonu. Visi Eiropas vēsturiskie vīna dārzi tika apstādīti ar atšķirīgām vīnogu šķirnēm tieši šā iemesla dēļ – klimatiskie apstākļi katru gadu kaut nedaudz, tomēr atšķīrās, bet katras ražas vīnu gribējās dzert ar baudu un pārdot pēc iespējas dārgāk.
Veiksmīgākās un stabilākās šķirņu kombinācijas padarīja slavenus tos vīna reģionus, kurus šodien mēs dēvējam par klasiskajiem: Bordo un Ronas ieleju, Kjanti un Rioju. Par pirmo, kas ieguvis aizsargātās ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, uzskata Kjanti apgabalu Toskānā. Toskānas hercogs Kozimo III Mediči 1716. gadā šo nosaukumu nostiprināja vīniem, kas tika darīti Radas, Gaijoles, Kastellīni un Greves ciemos. Savukārt barons Betino Rikasoli, politiķis un vīndaris, precizēja Toskānā dominējošā sajaukuma sastāvu – noteica, ka dominējošajām kjanti vīnā jābūt ‘Sangiovese’ šķirnes vīnogām.
Arī Francijā notika darbs pie kontrolējamu vīna reģionu izveides, taču tur tas prasīja daudz vairāk laika. Savukārt Ronas ielejā noteikumu kopums, kas ļāva kontrolēt kvalitāti, kvantitāti un vīna izcelsmi, ar karaļa rīkojumu tika apstiprināts 1729. gadā. Ronas ielejā audzētās ‘Grenache’, ‘Cinsaut’, ‘Shiraz’, ‘Mourvedre’ un citas vīnogu šķirnes kļuva par, iespējams, daudz universālākas un joprojām aktuālas vīna formulas elementiem.
Daudz vēsākajā Francijas Atlantijas piekrastē Bordo 18. gadsimta sākumā sāka izplatīties vesela rinda vīnogu šķirņu, kurām ir atšķirīgs nobriešanas laiks: ‘Merlot’, ‘Cabernet Sauvignon’, ‘Petit Verdot’ un ‘Carmenere’. Tolaik arī izveidojās Bordo negociantu institūts, kas uzņēmās dažādu šķirņu vīnogu vīnu jaukšanu un patērētājam garantēja vīna kvalitāti.
Pirmā Bordo vīna dārzu klasifikācija parādījās tikai 1855. gadā, bet ražotāju un negociantu iepriekš iegūtās vīnogu šķirņu jaukšanas iemaņas Bordo vīna slavu izplatīja pa visu pasauli un padarīja ‘Cabernet Sauvignon’ par vienu no izplatītākajām šķirnēm.
Kopš 18. gadsimta pirmās puses par aizsargātu tiek uzskatīts arī Ungārijas lepnums Tokaji. Vietējo vīna dārzu klasifikācija tur aizsākās 1730. gadā, bet karaļa pavēle, kas to nostiprināja, datēta ar 1757. gadu.
Tokajieša blends pārsvarā sastāv no divām balto vīnogu šķirnēm – ‘Furmint’ un ‘Hárslevelü’, taču tiek izmantotas arī dzeltenās ‘Muscat’, ‘Kabar’, ‘Zeta’ un citas autohtonās šķirnes.
Doru upes ielejā Portugāles reģionā, kurā dara kopš 1756. gada aizsargāto Portvīnu, drīkst izmantot gandrīz simts dažādu vīnogu šķirņu, bet piecas izmanto visbiežāk: ‘Touriga Nacional’, ‘Touriga Francesa’, ‘Tempranillo’, ‘Tinto Cão’ un ‘Tinto Barroca’.
Tā kā reģions ir kalnu ieskauts, arī Rioja Spānijā periodiski sastopas ar problēmu, ka sarkano vīnogu šķirnes tur nespēj nobriest. Kopš 19. gadsimta vidus vietējie vīndari sāka izmantot Bordo pieredzi un, kombinējot tādas Vidusjūras vīnogu šķirnes kā ‘Tempranillo’, ‘Garnacha’ (tā pati ‘Grenache’), ‘Graciano’, ‘Mazuelo’ un ‘Maturana’, spēja panākt, ka Rioja kļuvusi par galveno Spānijas vīna reģionu.
20. gadsimts vīna darīšanā un tirdzniecībā ieviesa daudz pārmaiņu. Viens no tiem, kas veidoja šo tektonisko nobīdi, bija Aleksis Ļišins, kuru pazīst arī ar iesaukām Amerikas krievs, Francijas krievs un Vīna tēvs.
Pirmā viļņa krievu emigrants Aleksis Ļišins no Francijas Amerikā ieradās pēc sausā likuma atcelšanas un sāka strādāt Frenka Šunmeikera vīna tirdzniecības uzņēmumā, kas bija veiksmīgs Francijas vīnu importētājs un konsultants diviem Kalifornijas vīndariem. Ļišins sadraudzējās ar uzņēmuma īpašnieku un piedāvāja viņam dažādas biznesa idejas. Viena no tām – uz vīna pudeles etiķetes norādīt vīnogu šķirni, nevis blenda nosacīto nosaukumu. Viens no Šunmeikera konsultētajiem uzņēmumiem Wente Vineyards nolēma sekot šim padomam un savu vīnu Graves (reģions Bordo) pārdēvēja par Sauvignon Blanc. Kad šā vīna tirdzniecības rādītāji sāka strauji augt, visi bija pārsteigti.
Vispār šķirnes vīni netiktu tik ļoti novērtēti, ja to kvalitāte 20. gadsimtā nepaceltos vēl nebijušos augstumos. Lai cik dīvaini tas arī būtu, tas notika vīna darīšanas vēsturē lielākās katastrofas dēļ – tā bija filokseras sērga 19. un 20. gadsimta mijā. Eiropas vīnogulāju sakņu sistēmas izrādījās bezspēcīgas pret šo no Amerikas ievesto kukaiņu kāpuriem. Situāciju glāba ideja par Eiropas vīnogu šķirņu potēšanu uz Amerikas vīnogulāju saknēm, kas no šā kaitēkļa nebijās. Rezultātā vīnogu audzēšana kļuva par ļoti precīzu nodarbi, vīnogas nobrieda aizvien biežāk. Daudzas problēmas, kuras 18. un 19. gadsimtā varēja atrisināt, tikai jaucot dažādu šķirņu vīnogu vīnus, 20. gadsimta otrajā pusē vairs nebija pat aktuālas.
Tādēļ, kamēr speciāli apmācīti cilvēki piemeklē piemērotāko potējamo materiālu jūsu ekskluzīvajam teruāram, bet kritiķi jūsu unikālās autohtonās šķirnes nopeļ to nepiejaucētā rakstura dēļ, atcerieties, ar ko bija slavens benediktīniešu mūks Doms Periņjons.