Pazudis tulkojumā
Kā tulkot politiķu jokus un Dieva vārdus aiznest līdz eksotisko valstu iedzīvotājiem.
Sarunājoties ar amerikāņiem, arī vizīšu laikā ASV, Ņikita Hruščovs vairākas reizes solīja nodemonstrēt viņiem “Kuzmas māti”, izraisot patiesu neizpratni tulku vidū. Amerikāņiem šāda idioma, protams, nebija pazīstama, bet tulki zināja, ka šī frāze ir drauds, kas itin nemaz negāja kopā ar misiju normalizēt savstarpējās attiecības. Tikai pēc ilgāka laika ģenerālsekretārs paskaidroja, ka viņa izpratnē šī frāze nozīmēja “parādīt to, ko viņi nekad nav redzējuši”.
Tulkošanas grūtības, pēkšņas lingvistiskās atklāsmes un stāsti par to, cik precīzi vai, gluži otrādi, nepareizi interpretētā frāze ir ietekmējusi pārrunu (bet varbūt arī pasaules vēstures) gaitu, ir pamatā vienai no interesantākajām profesionālās tulces un žurnālistes Annas Aslanjanas grāmatām. Viņa ir augusi Maskavā, bet tagad dzīvo Londonā. Pateicoties savai izcelsmes valstij, piemērus viņa smēlusies no Krievijas vēstures.
Neskaitot Ņikitas Sergejeviča vārdu spēles, lasītājs uzzinās arī par diplomātisko tikšanos niansēm, kurās piedalījās, piemēram, Staļins, Jeļcins un Putins. No starptautiskajiem līderiem īpaša uzmanība grāmatā pievērsta Čērčilam, Hitleram un Musolīni, Trampam un Berluskoni (kurš izdomāja nosaukt Obamu par abbronzato – nosauļojies; bet viņš vispār ir liels jokupēteris).
Humors, idiomas un vārdu spēles – tie ir tulkošanai visgrūtākie momenti, bet pazīšanās ar radošākajiem sinhronajiem tulkiem ir īpaša intelektuālā bauda. Un ja tulkiem ļauj izpausties, neierobežojot viņus ar terminiem un protokolu, tad viņiem ir pa spēkam pārspēt pat pašus autorus. Piemēram, Vinnijs Pūks ungāru versijā ir padevies daudz asprātīgāks par angļu oriģinālu.
Patiešām, ja runa ir par literāru darbu tulkojumiem, tad tulka ieguldījums šajā gadījumā ir ne mazāk vērtīgs par paša autora darbu. Anna Aslanjana pat atradusi piemēru, kad tulka darbs izrādījies liktenīgs. Amerikānis Normans Tomass di Džovanni, kas sadarbojās ar žurnālu NewYorker, pēc būtības restartēja Horhes Luisa Borhesa karjeru. Sešdesmito gadu beigās Borhesam tuvojās septiņdesmitā dzimšanas diena, un iepriekšējo astoņu gadu laikā viņš nebija izdevis nevienu grāmatu, dažkārt sacerot tikai pa kādam dzejolim. Viņš atturējās no jauniem darbiem, baidoties, ka tie būs vājāki par iepriekšējiem. Di Džovanni, kas piedāvājās iztulkot Borhesa darbus angļu valodā, pavadīja ar argentīniešu metru gandrīz trīs gadus un šajā laikā ne tikai atjaunoja viņa ticību saviem spēkiem un pārliecību par sevi, bet arī veicināja jaunu brīnišķīgu darbu rašanos. “To grāmatu vidū, kuras viņš izdeva kopā ar Borhesu, bija Alefs un citi stāsti, jaunais stāstu krājums Broudija ziņojums un Iedomātu būtņu grāmata, kā arī agrāku miniatūru sērija, kas kopīgi tika pārstrādātas un papildinātas,” raksta Aslanjana. “Šīs publikācijas, kā arī jauni stāsti, kas parādījās NewYorker, bija ļoti nozīmīgi Borhesa popularitātei angļu valodā runājošajā pasaulē, un tas acīmredzot brīnumaini ietekmēja Borhesa pašvērtējumu – līdz savai nāvei 1986. gadā viņš publicēja vēl sešas dzejoļu grāmatas un vēl septiņpadsmit stāstu.”
Protams, ne vienmēr tulka iegrimšana citā kultūrā ir veiksmes garantija. Jūdžins Naida, liels Bībeles pazinējs, pavadīja daudz laika eksotiskās valstīs, cenšoties nogādāt Dieva vārdus līdz to iedzīvotajiem. Viņš mēģināja adaptēt Bībeles testus vietējām reālijām – ģeogrāfijai, florai un faunai, piemēram, “balts kā sniegs” reizēm tulkoja kā “balts kā gārņa spalva” vai “balts kā pelējuma sēne”. Vienlaikus viņš asi reaģēja un nosodīja savu latīņamerikāņu kolēģu rīcību, kad viņi nolēma izdzēst ēzelīti no apraksta par Dieva ienākšanu Jeruzalemē, vienkārši nosaucot dzīvnieku, ar kuru atnāca Glābējs, par “garausaino zvēru”. Tādas vienkāršošanas rezultātā vietējie padomāja, ka Kristus atjāja ar milzīgu trusi.
Lai arī no malas bieži vien tā neizskatās, tulka darbs ir ļoti grūts. Viens no iemesliem, kāpēc pati Aslanjana pārstāja tulkot uz krievu valodu, bija viņas nespēja tikt līdzi nepārtrauktajām valodas izmaiņām un aizgūtiem jaunvārdiem, piemēram, skvots vai feiks. Lai arī tie ir labi saprotami visiem, kas zina angļu valodu, cilvēkam, kurš nedzīvo Krievijā, ir problemātiski tos pievienot savam ikdienas vārdu krājumam.
Par citu, vēl lielāku problēmu sinhroniem tulkiem, visās valstīs un tautās, ir uzskatāms bads. Kā teica vācietis Oigens Dolmans, kurš tulkoja Hitleram: “Gudrs tulks ēd vai nu nedaudz pirms tulkošanas, vai daudz, bet pēc.”
Grāmata: Dejojot uz virves. Tulki un vēstures līdzsvars.
Autore: Anna Aslanjana
Izdevniecība: Profile books, 2021
Neprecīzi iztulkota frāze var izraisīt jautru pārpratumu vai pat ietekmēt pasaules vēsturi.