Brīvdienas ar asumiņu

Katrīna Iļjinska

Forbes Staff

Ja esat kādreiz sapņojuši par auto, kurš derēs visiem dzīves gadījumiem, tad šis ir īstais. Es nedēļas laikā ar to paspēju izbraukt gan pa lauku aizaugušajiem pauguriem un aizvest dažus laukakmeņus un dārza tehniku, gan arī aizbraukt ar kolēģiem trīs dienu atvaļinājumā gan pa šoseju, gan mežu. Un brauciens bija brīnišķīgs.

Pēcpusdienā izbraucām no Rīgas uz Bernātiem – vietu jūras krastā, bet vienlaikus meža ieskautu. Tur, klusiņām braucot cauri Bernātu dabas parkam, mežā var atrast noslēpušās vairākas mājiņas. Vieta ir tik klusa un mierīga, ka brīžiem šķiet – par tās eksistenci neviens nezina. Vakara gaikā tur aizbrauc varbūt kādi trīs riteņbraucēji un paiet garām, maksimums, pieci cilvēki. Samtains priežu mežs cauri kāpām ved uz klusu, bet labiekārtotu jūras krastu, kur pat ir ierīkota asfaltēta autostāvvieta, neliels bērnu laukumiņš, brīvi pieejams grils un galds ar nojumi, trepes, kas ved uz jūru, un arī koka celiņš, kas piemērots cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un bērnu ratiņiem. Pludmale šeit tiešām ir klusa – cilvēki parādās, tomēr to nevar salīdzināt pat ar Jūrkalni, nerunājot jau par Jūrmalu.

Noskalojuši kolēģa pagatavoto liellopa fileju ar gardu vīnu, nolemjam labāk iepazīt spēkratu. Salona komforta iespējas esam izpētījuši jau braucot. Panorāmas jumts, ērti sēdekļi, plaša vieta kājām arī aizmugurē sēdošajiem pasažieriem, sēdekļu atvēsināšana – tās ir lietas, ar kurām mūsdienās īpaši nepārsteigsi. Tāpēc ķeramies klāt bagāžas nodalījumam un jumta bagažniekam.

Lai arī bagāžas nodalījumu nevarētu saukt par ietilpīgāko, kāds redzēts, tomēr tas ir labi aprīkots – ar kabatām abās pusēs, dažādiem striprinājumiem un āķīšiem, USB, piepīpētāju un pat ar reālu kontaktligzdu, ko neviens no mums citos auto nebija redzējis. Bagāžnieka aprīkojums radīja priekšstatu, ka Defender ir ļoti piemērots tieši tūrisma izbraucieniem, jo nekur nekas nekrita, neslīdēja no vienas puses uz otru, bija ļoti ērti.  

Ar jumta bagāžnieku gan negāja tik raiti. Lai tam piekļūtu, jāizmanto īpašās salokāmās trepītes, kas ir piestiprinātas pie jumta, taču nevienam no mums tā arī neizdevās tās atlocīt. Vienreiz izdevās vēl pirms brauciena, taču, šķiet, tas sanāca zināmā mērā nejauši. Uz jumta gan mēs tikām arī tāpat, bez trepēm, taču mazāka auguma cilvēkiem tas varētu būt problemātiski. Jāpiebilst, ka Defender ir pieejamas trīs dažādas auto versijas ­– īsā diviem pasažieriem, vidējā, ar kuru izbraucām mēs, un pagarinātā versija, kam, visticamāk, arī bagāžas nodalījums ir krietni ietilpīgāks.

Īpašo jubilejas versiju paredzēts izgatavot tikai 1948 eksemplāros un tā būs pieejama tikai 2023. gadā. Šī sērija ir pieejama ar 90 un 110 virsbūvi un izceļas ar ekskluzīvu eksterjeru un unikālām detaļām, kā arī ikonisko Grasmere Green krāsu, kas izbraucienam tika arī mums. Eksterjerā iesāktā dizaina tēma turpinās izturīgajā un daudzpusīgajā Defender interjerā, kur Cross Car Beam panelim, kas būtībā ir priekšējā paneļa mugurkauls, ir uzklāta matēta Grasmere Greenpilver pulverkrāsa, savukārt tā galos ar lāzeru iegravēts īpašs 75. gadskārtai veltīts simbols. Sēdekļiem ir ilgtspējīgas ādas Resist apdare Ebony krāsā, bet hokeja nūja viduskonsolē apšūta ar Robustec materiālu – izturīgāko audumu jaunajā Defender. 2020. gadā Defender piedzīvoja visu laiku lielākās pārmaiņas, jo no utilitāra visurgājēja un darba zirga pārdzima supermodernā mūsdienu automobilī, kurā vienuviet apkopotas vismodernākās tehnoloģijas un dizains.

Nākamajā dienā devāmies Lietuvas virzienā – bijām nolēmuši izbraukt cauri Palangai un apskatīt Kuršu kāpu līdz pat Nidai. Auto demonstrēja sevi lieliski – strauji uzņēma ātrumu, veicot apdzīšanas manevrus, uz ceļa bija stabils un drošs.

Palangā un Klaipēdā nebijām bijuši sen, tāpat kā Kuršu kāpā; daži no mums vispār nekad. Jāatzīst, ka Lietuvas trešā lielākā pilsēta, kurā atrodas arī Baltijā lielākā osta, nelika vilties – tā strauji attīstās, tiek būvēta infrastruktūra, un kopumā pilsēta rada gandrīz vai metropoles iespaidu. Laikam jau nav brīnums – Klaipēdas osta, kas, visticamāk, dod būtisku pienesumu gan pilsētas, gan valsts budžetam, jau vairākus gadus ir lielākā osta Baltijā, turklāt tās kravu apgrozījums ir lielāks, nekā visām Latvijas ostām kopā.

Dodamies uz Kuršu kāpu un apspriežam lietuviešu biznesa ķērienu. Jāmaksā pilnīgi par visu: pārceltuve no Klaipēdas uz otru krastu – 20 eiro, pēc desmit kilometriem jāšķiras vēl no 30 eiro par iebraukšanu Kuršu kāpas nacionālajā parkā. Par ko tieši te jāmaksā, nav skaidrs, jo arī visa cita infrastruktūra ir par maksu – stāvvietas un apskates vietu apmeklējumi. Salīdzinājumam – Latvijai būtu jāuzliek dežurantu posteņi un jāiekasē 30 eiro, teiksim, par iebraukšanu Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Tālāk – pieci eiro no cilvēka par iespēju aiziet līdz kāpai konkrētās vietās. Brist pa mežu vai takām ir aizliegts, par to pienākas sods. Smejoties atcerējāmies, kādas diskusijas notika Latvijā, kad Jūrmala paaugstināja iebraukšanas maksu no viena eiro līdz diviem. Teikt, ka Kuršu kāpas teritorija būtu kaut kā īpaši labāk labiekārtota tūristiem, noteikti nevar. Takas, soliņi un biotualetes – tas arī viss.

Pats dabas parks gan nelika vilties. Īpaši tas patiks putnu vērotājiem – neredzēti lieli gulbju bari un kormorānu jeb jūras kraukļu pulki ir ļoti iecienījuši šo teritoriju starp divām jūrām. Te īpaši aizsargā arī augus – kāpas apaugušas ar mežrozītēm, ko Latvijā pilnīgi noteikti neviens nesargā. Virkne aizsargājamu teritoriju, piemēram, Pelēkā kāpa, ir nosēta ar aizsargājamiem augiem, un šķiet, ka nevienam pat prātā neienāk slāt tiem pāri.  

Pēc 50 kilometriem neskartas dabas nokļūstam Nidā – sakārtotā, sakoptā kūrortpilsētiņā, kuras galvenā delikatese ir žāvētas un kūpinātas zivis. Tas nekas, ka tās ir tikai makreles, karpas un citas vietējās zivis – iespēja tās nobaudīt kopā ar kādu alus kausu tiek pasniegta tā, it kā tas notiktu pēdējo reizi mūžā. Nejauši uzgājām pat krodziņu, kura ēdienkartē nekā cita nebija, tikai šīs kūpinātās zivis un alus. Pie sevis nodomāju, cik tas ir pareizi, jo galu galā galvenā mērķauditorija Kuršu kāpā, visticamāk, nav kaimiņvalsts tūristi, kurus ar kūpinātu karpu nepārsteigti. Viss liecina, ka šeit vismaz cenšas orientēties uz tiem, kam šie nav ikdienas produkti. Un kā gan citādi piesaistīt maksātspējīgu auditoriju?

Paēduši un atpūtušies dodamies atpakaļ, pa ceļam iebraucot Palangā izbaudīt kūrortpilsētas dzīvi. Tā mūs atkal pārsteidz – maija vidū, kad Jomas ielā Jūrmalā valda teju ledus laikmets uin tā ir gandrīz izmirusi, Palangas promenādē dzīve kūsā ar pilnu jaudu – cilvēku masas, atrakcijas, vaļā pilnīgi visu restorānu terases. Lai arī laiks vēl nebija tas karstākais, šķita, ka Palangā jau bija tūristu sezonas pats karstums.

Mazliet baltas skaudības pārņemti, dodamies atpakaļ uz Latviju, lai atkal izbaudītu Bernātu viesmīlību un saulrietu ar šampanieti. Nolemjam izmēģināt auto iespējas smilšainā apvidū. Nē, nē, nebraucam aizliegtā vietā kāpās – tikai tur, kur zvejnieki izved savas laivas līdz jūrai. Neskatoties uz to, ka ceļš ir iebraukāts, smilšainā vieta liek mazliet nervozēt. Taču Defender ir īpašie režīmi, kas ļauj pielāgot auto dažādiem apstākļiem: sniegam, smiltīm bezceļiem. Izvēlamies paaugstinātu klīrensu un dodamies smiltīs. Protams, tas nav tuksnesis, kur būtu jāizlaiž gaiss no riepām, lai izbaudītu safari cienīgu piedzīvojumu, taču ar piejūras smiltīm auto tiek galā labi. Gan jau tiktu galā arī ar tuksnesi.

Nākamajā rītā sākam ceļu atpakaļ uz Rīgu un nolemjam iebraukt strausu fermā Nornieki, par ko jau rakstījām pirms pāris gadiem. Toreiz saimnieks mums sacīja, ka restorānā būšot nobaudāma arī kazas gaļa, kas, kā zināms, Latvijā ir liels retums un pieejama tikai glaunākajos restorānos. Taču tad sākās Covid-19 pandēmija... Nolemjam iebraukt, lai paskatītos, kas jauns.

Saimniecībai ir jauns nosaukums Strauss un kaza, kas liecina, ka kazām nu jau te ir jābūt. Restorānā kazas gaļa tik tiešām ir piedāvājumā. Atmosfēra ir brīnišķīga – nepiespiesta, ar humora pieskaņu (kuru gan ne visi sapratīs), apkalpošana ļoti laba, ēdiens izcils. Divu stundu garo pusdienu noslēgumā piedāvājam saimniekam izbraukt ar mūsu izmēģinājuma auto, un viņš, protams, neatsakās. Taču, iekāpjot mašīnā, nedarbojas ātrumkārba. Vienkārši nevar ieslēgt ātrumā –nekādā. Piecpadsmit minūtes mēs mokām automašīnu, un tikai pēc vairākkārtējas dzinēja izslēgšanas un ieslēgšanas tā atkal darbojas, kā nākas. Saimniecības teritorija ir plaša un ar reljefu. Mēs izbraucam cauri grāvim, pāri pļavai un nonākam pie kazu ganāmpulka tieši laikā – vienai kaziņai kā uz pasūtījumu piedzimst kazlēns, un tas ir kā punkts uz i mūsu braucienā.

Rezumējot – lielisks maršruts nedēļas nogalei, uzticams un stabils auto. Ja nebūtu misēkļa ar ātrumkārbu, būtu 10 no 10.