Taču visu izjauca kāds telefona zvans. Uzņēmums (Betriss atsakās atklāt tā nosaukumu) pieprasīja, lai viņš kļūtu par “darbinieku ar vienpusējas atbrīvošanas tiesībām” (ASV Darba likumā paredzēta nodarbinātības forma), kas nozīmētu – “ja viņiem nepatiktu mana krekla krāsa, viņi mani vienkārši varētu atlaist”. Viņš piedāvājumu noraidīja, bet vēlāk atrada labāku vietējo investoru, Brūku Smitu, kurš “Barrell” ieguldīja neatklātu daudzumu līdzekļu. Beatriss apgalvo, ka pirms tam viņš bija atteicis vēl vismaz piecus piedāvājumus.

“Džo ir burbona nozares vientuļais reindžers,” saka Edvards C. Normandīns, “Barrell” padomnieks un partneris no Ņujorkas “Pryor Cashman”. “Viņš vairāk nekā lielākā daļa uzņēmēju ir gatavs atraidīt darījumus. Un man bija bažas, ka tas var kaitēt biznesam.” Tagad Normandīns atzīst, ka tieši tās īpašības, kuras izraisīja viņa šaubas, bija Beatrisa stiprās puses. Patiesībā Beatriss analizē katru sīkāko detaļu, piemēram, pētot simtiem etiķešu variāciju, lai noskaidrotu, kāpēc patērētāji maksā 20 dolārus vairāk, ja etiķete atrodas pudeles lejasdaļā. Pat nosaukums “Barrell” tika akceptēts pēc vairāku nedēļu ilgām debatēm par dažādiem variantiem, ieskaitot “Blue Dingo”. Beatrisam šķita, ka nosaukumam tieši jānorāda uz to, kas atrodas pudelē, proti, viskijs tieši no mucas.

Šāda pieeja vērojama arī pārrunu telpās. “Krēsliem jābūt patiešām neērtiem, lai sapulces neieilgtu,” saka Beatriss. Un tieši šādi krēsli jāizmanto darījumu pārrunās, jo uzņēmēja filozofija ir pavisam vienkārša: “Nekad nemaksāt mazumtirdzniecības cenu.”

Ja brokeris vēlas 5000 dolāru, Beatriss nemaksās ne centa vairāk par 3500, un mucu kvalitāti viņš nosaka ar paša izveidotu metodi. “Barrell” rīcībā vienlaikus ir no 3500 līdz 5000 mucu, un šogad uzņēmums plāno saražot aptuveni 35 000 šā izcilā dzēriena kastu. “Džo vienkārši nav iespējams piemānīt,” atzīst Džefs Hopmeiers, “Brindiamo Group” alus un stipro dzērienu brokeris. “Viņš zinās, no kurienes kas ir un cik tas maksā.”

Šāda stingra nostāja palīdzēja Beatrisam nepārmaksāt, būvējot vai iegādājoties ražotni. “Nopirkuši daļu nepieciešamā aprīkojuma, mēs izvēlējāmies vērsties pie ražotnes citādi, citādā mērogā, lai mums būtu ietekme uz jaukšanu,” viņš atklāj.

Svarīgākais ir tas, ka “Barrell” ieņēmumi nebūtu palielinājušies līdz vairāk nekā 300 000 dolāru 2014. gadā un līdz prognozētajiem 8,5 miljoniem šogad, ja viņa viskijam trūktu rakstura. Turklāt Beatriss neizvēlas tikai vienu reģionu. “Barrell Bourbon New Year 2019”, piemēram, ir sajaukums no Kentuki, Tenesī, Indianas, Ņujorkas, Teksasas un Ilinoisas štatu burboniem. Pirms “Barrell” Amerikas viskiju vēsturē šādu kombināciju nebija.

Un viņš turpina jaukt gaisu vēl vairāk, saņemot federālo atļauju ražot Amerikā izturētu iesalu un meklējot ruma mucu izpārdošanas. Beatrisa pieeja rumam ir tāda pati kā viskijam – viņš turpina degustēt līdz nonāk pie vislabākajām garšām.

“Mēs ļaujam mucām ar mums runāt,” saka Džo Beatriss. “Mēs atrodam tematiskas garšas un sajaucam tās, balstoties uz to, ko tajā brīdī vēlamies. Ja mēs sajūtam mucā šokolādes notis un mums tas patīk, mēs izvēlamies attiecīgās mucas, lai šo garšu pastiprinātu. Es vēlos, lai mūsu sastāvdaļu summa būtu labāka par katru atsevišķu komponenti.”