Trīs veidu darbaspēka trūkums un viens ne-trūkums

Parasti šis darbaspēks ir diezgan viegli atrodams – pie konkurējošā uzņēmēja. Tātad visi tepat vien tautsaimniecībā raujas, pie tam – uz diezgan ievērojama bezdarba fona. No kurienes tad trūkums?

Frāze "darbaspēka trūkums" ir skatījums no uzņēmēju perspektīvas: tās avots ir uzņēmēju aptaujas, kurās viņi atbild par šodienas rūpēm. [1] Aptaujātais uzņēmējs ieliek ķeksīti pie "darbaspēks kā ierobežojošais faktors attīstībai", kad liekas, ka ir pieprasījums pēc viņa radītā produkta, varētu saražot daudz vairāk, bet… nav strādnieku, kas strādā. Vai arī, kad darbinieks aiziet no uzņēmuma un izrādās, ka vietā par to pašu algu neviens vairs negrib nākt. Citiem vārdiem sakot, brīžos, kad darbaspēka tirgus dod skaidru mājienu, ka "pie šīm algām neviens vairs nestrādās".

No uzņēmēju viedokļa šis trūkums ir skaidrs un saprotams. 

Problēma rodas nākamajā solī, kad šis uzņēmēju skata punkts nez kāpēc tiek projicēts kā visas sabiedrības problēma. Piedevām, bieži ar konkrētu risinājumu: tūlītēja darbaspēka ievešana. Līdzīgi kā ar pienu ledusskapī – ja trūkst, tas jāatnes no veikala! Intuitīvi tas ir saprotami: zinām, ka iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, un automātiski saprotam, ka aizbraukušo skaits kaut kā jākompensē.

Taču uzņēmēju uztvertais darbaspēka trūkums nav saistīts ar kādu demogrāfijas vai emigrācijas tendenci un patiesu "trūkumu" tādā izpratnē, ka darbaspēka nav, bet gan ar darba ņēmēju kaulēšanās spēka pieaugumu. Latvijā šī problēma kļūst īpaši aktuāla ne jau brīžos, kad cilvēki emigrē, bet brīžos, kad neto emigrācija ir ļoti zema kā pašlaik vai pirms krīzes. Turklāt "trūkums" vērojams sinhroni visā Eiropā, tātad drīzāk ir vairāk saistīts ar globālu ciklu, nevis vietējām migrācijas vai demogrāfiskajām īpatnībām (skat. 1. attēlu).

_{1. attēls. Rūpnieciskās ražošanas uzņēmēju daļa, kuri atzīmē darbaspēka trūkumu kā attīstību ierobežojošu faktoru (atsevišķas ES valstis)}

^{Avots: Eurostat}

Skaidrs, ka "darbaspēka trūkums" ir viennozīmīgi negatīva parādība uzņēmējiem – parasti darbaspēka kaulēšanās spēka pieaugums nozīmē arī algu kāpumu virs produktivitātes (kā tas pašlaik ir Latvijā) un konkurētspējas kritumu, vismaz salīdzinājumā ar uzņēmējiem citās valstīs, kur algas neaug tik strauji. Tomēr algu pieaugums ne obligāti nozīmē uzņēmēju peļņas samazināšanos, kā to varētu kļūdaini minēt no 2. attēla, jo izaugsme un citi izmaksu posteņi var kompensēt darba algu pieaugumu (Latvijā uzņēmumu rentabilitāte pēdējos gados ir diezgan stabila). Tomēr uzņēmējs jebkurā gadījumā neiegūst to daļu, ko paņem darbinieks, kuram strauji aug alga. Tātad, salīdzinot ar citu valsti, kur algas neaug tik strauji, ir zemāka motivācija investēt un attīstīties.

_{2. attēls. Darbaspēka atalgojuma un "bruto pamatdarbības pārpalikuma un jauktā ienākuma" daļas dinamika Latvijas IKP}

^{Avots: Eurostat, autora aprēķini}

No otras puses, darba ņēmējs iegūst vairāk. Tātad kopējais sabiedriskais labums nav tik skaidrs. Lai nonāktu pie politikas soļiem, jāskatās dziļāk, kur pazudis "trūkstošais" darbaspēks. Šajā kontekstā izdalu "darbaspēka trūkuma" trīs dažādus veidus, kuriem ir dažādi cēloņi un attiecīgi arī dažādas nepieciešamās politikas reakcijas.

Pirmais "darbaspēka trūkums": strukturālas (līdzsvara) pārvirzes

No makroekonomiskā viedokļa vispārējs "darbaspēka trūkums" ir negatīvs signāls uzņēmējiem, tomēr tā automātiski nav visas sabiedrības problēma, pat ja algu pieaugums apsteidz produktivitāti un darbaspēka ienākuma daļa iekšzemes kopproduktā (IKP) pieaug (kā 2. attēlā). Gadījumā, ja tā cēlonis ir strukturālas pārmaiņas ekonomikā, iejaukšanās nav ne vēlama, ne arī reāli iespējama. Varam iedomāties šādas situācijas:

1. Valsts riska samazinājums. Ja kāda valsts ir kļuvusi sakārtotāka, drošāka, ar vieglāk pieejamu kapitālu un prognozējamāku tiesu sistēmu, šīs valsts uzņēmēji prasīs zemāku atdevi no ieguldītā kapitāla, jo risks ir zemāks un kapitāls pieejamāks. Vai tādā gadījumā vērts satraukties par situāciju, kad kādam uzņēmējam trūkst darbaspēka, ja tā darbaspēks ir aizbēdzis pie konkurējoša uzņēmēja, kurš gatavs samierināties ar zemāku peļņas daļu un maksāt augstākas algas? Visdrīzāk, nē, tas ir dabisks pielāgošanās mehānisms.

2. Līdzīgi, ja notiek strukturālas darbaspēka tirgus izmaiņas, piemēram, iestājamies valstu savienībā, kur ir brīva darbaspēka kustība ar valstīm, kurās ir augstākas algas. Arī šajā gadījumā cīnīties pret algu izlīdzināšanās tendenci ir veltīgi. Kāds būtu rezultāts parastam risinājumam: darbaspēka ievešanai? Diezgan droši, ka sākotnēji algu pieaugums bremzētos un darbaspēka trūkums mazinātos. Taču, ja darbaspēka trūkuma iemesls ir strukturāls, piemēram, vietējo iedzīvotāju izpratnē pārlieku liela atšķirība starp algām pašu mājās un ārvalstīs, rezultāts būtu tāds, ka, reaģējot uz algu stagnāciju šeit, vairāk Latvijas iedzīvotāju meklētu darbu ārvalstīs. Tā drīz vien mēs atgrieztos sākotnējā situācijā pie darbaspēka trūkuma, tikai daļa no vietējā darbaspēka jau būtu aizstāta ar ievesto darbaspēku.

3. Demogrāfijas izmaiņas. Ja samazinās iedzīvotāju skaits, nav pamata saglabāties arī iepriekšējam uzņēmumu skaitam: piemēram, kādā pilsētā agrāk bija 20 veikali, bet kopš tiem laikiem iedzīvotāju skaits samazinājies uz pusi. Skaidrs, ka šie 20 veikali pie ievērojami mazāka pieprasījuma pēc precēm un zemāka darbaspēka piedāvājuma izjutīs stipru "darbaspēka trūkumu"… līdz pat brīdim, kad veikalu skaits būs atkal piemērojies populācijas dinamikai un krities no 20 uz 10.[2]

4. Galu galā, nozīme ir izaugsmei. Varbūt uzņēmējam arī neinteresē tik ļoti viņa pīrāga daļas samazinājums, ja pats pīrāgs strauji kļūst arvien lielāks.

Turklāt jāatzīmē, ka pievienotās vērtības pīrāga pārdalei par labu darbaspēkam ir arī pozitīvā puse: Latvijas gadījumā augstākas algas mazina emigrāciju un, visdrīzāk, arī "zemo algu nabadzību".

Visas šīs situācijas raksturo tas, ka ir ļoti grūti realitātē ieraudzīt šos patiesos darbaspēka trūkuma iemeslus, kur nu vēl novērtēt kopējo sabiedrisko labumu. Par laimi, tas arī nav jādara! Tirgus ir mehānisms, kas ļoti labi risina šīs darbaspēka tirgus "problēmas". Ja uzņēmējam trūkst darbaspēka tik ļoti, ka viņš vairs nevar realizēt savu iecerēto projektu, tad to nevajag īstenot! Ja tādu uzņēmēju tautsaimniecībā būs daudz, daudzi projekti netiks realizēti, izaugsme bremzēsies, automātiski samazinot darba ņēmēju kaulēšanās spēku un "darbaspēka trūkumu". Tirgus mehānisms automātiski un ļoti efektīvi regulē šāda veida darbaspēka trūkuma problēmu.

Vēlamā politika: Ja valstī nav kādas ielaistas darbaspēka tirgus slimības (kā augsts ilgstošais bezdarbs), līdzsvara pārviržu gadījumā politikas iejaukšanās darba tirgū dod tikai īstermiņa rezultātu un nav lietderīga.

Otrais "darbaspēka trūkums": cikliska novirze

Tātad tirgus ir visu regulējošs elements: darbaspēka, tāpat kā jebkuras citas preces, "trūkumu" vai "pārpalikumu" likvidē izmaiņas tā cenā – algās. 

Taču tirgus var arī maldināt! Uzņēmējs, kurš ar augstu algu aizvilinājis pie sevis citam uzņēmējam "trūkstošo" darbinieku, var kļūdīties nākotnes perspektīvu izvērtējumā. Un arī tādu uzņēmēju var būt daudz, ja novērojamā izaugsme ir daudz augstāka par ilgtermiņa izaugsmi un attīstību "kurina", piemēram, neilgtspējīga nekustamā īpašuma sektora kreditēšana. Tādā gadījumā kā uzņēmēji, tā darba ņēmēji dzīvo greizo spoguļu valstībā, kurā izskatās, ka nākotnes ienākumi augs eksplozīvi. Paši atceramies pirmskrīzes gadus: visiem likās, ka algas mūžīgi kāps ar divciparu pieauguma tempiem un uzņēmumiem nekad vairs nebūs īpaši jādomā, kā pelnīt – tikai nopērc nekustamo īpašumu, pēc gada pārdosi un būsi bagāts.

Kā atšķirt šo situāciju no iepriekšējās? Ļoti vienkārši: jāvēro, vai kaut kur makroekonomiskā līmenī vērojamas nesabalansētības pazīmes. Ja ir augsta inflācija, liels un augošs tekošā konta deficīts, ja strauji aug kreditēšana, ja valsts strauji aizņemas un ir augsts fiskālais deficīts, tad varam runāt par ciklisku novirzi no tendences. Ja nekā no tā visa nav, tad izaugsme ir visumā veselīga un minējums, ka tuvākajos gados tā būs līdzīga šodienai, nebūs īpaši kļūdaini.

Vēlamā politika: Ja ir vērojamas nesabalansētības pazīmes, tad politikas reakcija ir nepieciešama, taču tās mērķis būtu novērst situācijas cēloņus, nevis sekas darbaspēka tirgū. Vēlamā politikas reakcija ir skatīties uz citiem nesabalansētības rādītājiem un risināt problēmas tur, piemēram, padarīt nekustamā īpašuma kreditēšanu mazāk pievilcīgu.

Trešais "darbaspēka trūkums": sektorāls un ar specifisku kvalifikāciju

Iepriekš aprakstītais attiecas uz vispārēju darbaspēka trūkumu: situācijām, kad uzņēmēji sēž konferenču paneļos un visi vienā balsī stāsta par darbaspēka trūkumu un to, kā "valdībai kaut kas ir jādara, lai to risinātu".

Tomēr ir specifiskas situācijas, kad darbaspēka trūkums ir reāla problēma, kurai vienīgais risinājums ir darbaspēka ievešana no ārzemēm: konkrētu speciālistu trūkums gadījumos, ja šo speciālistu darbs atbalsta ievērojamu augsta atalgojuma vietējo nodarbinātību. Kā šo situāciju atšķirt no iepriekš aprakstītās? Atšķirība ir tajā – ja runājam par specifisku darbaspēka trūkumu, tad arī sarunai jābūt specifiskai. Kādi speciālisti trūkst, kāpēc trūkst un cik ilgā laikā var tos izskolot?

Vēlamā politika: Šajā gadījumā varētu pat būt vēlama darbaspēka ievešana, taču katrā situācijā atsevišķi jāvērtē, cik ilgstoši tas darāms un uz kādiem noteikumiem, tam piemērojot politikas reakciju. Piemēram, nekādi nebūtu jāierobežo augstskolas mācībspēka vai IT speciālista uzturēšanās un strādāšana Latvijā, savukārt profesijās, kur kvalifikācijas iegūšana prasa īsāku laiku un ne tik augstas dotības, piemēram, metinātāji, darbaspēka ievešana būtu jāierobežo laikā, samērojot to ar laiku, kas nepieciešams vietējo atbilstošas kvalifikācijas darbinieku sagatavošanai.

Ja savukārt izrādās, ka vispār nekad nav iespējams sagatavot vidējas/zemas kvalifikācijas speciālistus saprātīgā laika termiņā (kā dažkārt apgalvo darba devēji), tad laikam tomēr šāda nozare Latvijā nav ilgtspējīgi uzturama.

... un viens "darbaspēka ne-trūkums"

Iepriekš apskatītas trīs izplatītākās situācijas, kad uzņēmēji saredz darbaspēka trūkumu. Taču šajā stāstā ir vēl viens nesaprotams elements: kā vispār var būt runa par darbaspēka trūkumu laikā, kad ir augsts bezdarbs?! Lai gan bezdarba līmenis Latvijā turas virs 6%, daudzi eksperti līdzsvara bezdarba (t.s. NAIRU, bezdarba līmenis, pie kura sāk nozīmīgi augt algu inflācija) līmeni vērtē tuvu 8%, norādot uz salīdzinoši augstu strukturālā bezdarba līmeni. [3]

No otras puses, nav iemesla neticēt uzņēmējiem, kas norāda uz "darbaspēka trūkumu": skaidrs, ka šis darbaspēks īsti pieejams nav. Dažkārt skaļi izteikta, bet lielākoties noklusēta uzņēmēju atbilde uz šo neatbilstību ir: "tie jau visi ir dzērāji un sliņķi". Šaubos, drīzāk svarīgāks cēlonis būs reģionālās mobilitātes trūkums, kas savukārt ir rezultāts pārlieku saskaldītai pašvaldību kartei un augstai monetārai nabadzībai attālos reģionos. Nu kā tad tu īsti skriesi uz Rīgu, ja vienīgos eiro saņem "simtlatnieku" programmā, bet pārējās izmaksas ir segtas "graudā"? 

Bet, pat ja būtu "dzērāji", vai tad sabiedrības (kas nav tikai "valsts", bet arī uzņēmēji) ieguvums, iesaistot šos cilvēkus darba tirgū, nav vēl jo lielāks? Ja cēlonis izkrišanai no darba tirgus ir alkoholisms vai depresija, vēl jo spēcīgāks ir pamatojums palīdzēt šiem cilvēkiem, tajā skaitā caur atgriešanos darba tirgū, tādējādi ne tikai palielinot darbaspēka piedāvājumu un IKP potenciālu, bet arī stiprinot Latvijas sabiedrību kopumā (skaidrs, ka alkoholisms traucē dot jebkādu pozitīvu ieguldījumu).

Drīzāk šī nicinošā attieksme pret darbaspēka rezervēm ir slinkuma un fokusēšanās uz īstermiņa labumu kombinācija – kāpēc pūlēties, ja "pačīkstēsim, un gan jau valdība dabūs mums ukraiņu būvniekus vai indiešu "studentus"". Varbūt nav pamata šādai iejūtībai (vismaz attiecībā uz vidējas un zemas kvalifikācijas darbiem), kamēr darbaspēka rezerves tepat Latvijā vēl aizvien ir skaitāmas tūkstošos? [4]

Apkopojot iepriekš teikto:

1. Vispārējs darbaspēka trūkums ir signāls darba devējam par darba tirgus stāvokli, bet valsts līmenī tas nav viennozīmīgi negatīvs.

2. Ja darba tirgus ir elastīgs, tad uz vispārēju darbaspēka trūkumu nav nepieciešama politikas reakcija – tirgus mehānisms atrisinās situāciju. Tomēr šī situācija ir lietderīgi jāizmanto, lai atrisinātu samilzušas problēmas – kā ilgstošo bezdarbu.

3. Ja ir vērojama nesabalansētība kur citur tautsaimniecībā, ir nepieciešama politikas reakcija. Taču ne darbaspēka tirgū, bet gan tur, kur ir nesabalansētības avots.

4. Specifisks (sektoru, sezonāls, augsti kvalificēts) darbaspēka trūkums ir tā arī jārisina – kā specifiska situācija, izsverot iespējamo risinājumu katrā atsevišķā gadījumā un samērojot to pret alternatīvu: vietējā darbaspēka apmācību. Ja vietējo darbaspēku nav iespējams apmācīt saprātīgā laika termiņā, jāizvērtē, vai attiecīgās nozares biznesa modelis ir ilgtspējīgs Latvijā.

5. Par vidējas un zemas kvalifikācijas "darbaspēka trūkumu" jēga sākt runāt tikai tad, kad bezdarba līmenis ir tuvu tādam, kas citur pasaulē tiek uzskatīts par līdzsvara – 3-5%.

Kur esam pašlaik?

Skaidrs, ka trešā veida – speciālistu – darbaspēka trūkums ir ikdiena un ir aktuāls vienmēr, taču vai tas attiecas uz šodienu? Diez vai. Pašlaik ir brīdis, kad par "darbaspēka trūkumu" runā visi. Tas parādās arī aptaujās, kur redzam vienādu tendenci ne tikai rūpniecībā, bet arī pakalpojumu sektorā un būvniecībā. Speciālistu darbaspēka trūkums arī ir aktuāls, taču ne tas kurina šodienas diskusiju.

_{3. attēls. Uzņēmēju daļa, kuri atzīmē darbaspēka trūkumu kā attīstību ierobežojošu faktoru Latvijā dažādos sektoros}

^{Avots: Eurostat, autora aprēķini}

Kā ar otrā veida darbaspēka trūkumu? To, kura cēlonis ir nesabalansētība? Iespējams Latvijas ekonomika pašlaik strādā mazliet virs potenciāla, tomēr pagaidām neredzam nesabalansētības pazīmes, par kurām būtu jāsatraucas. Kreditēšana vēl aizvien ir vāja, valsts parāda/IKP attiecība neaug, arī tekošais konts un inflācijas skaitļi neraisa bažas.

Tad sanāk pirmā veida "darbaspēka trūkums", strukturālas pārmaiņas? Daļēji jā. Skaidrs, ka pakāpeniski notiek tās strukturālās pārmaiņas, kas aprakstītas iepriekš: samazinās valsts risks, kļūst pieejamāks kapitāls un attiecīgi arī mazinās uzņēmēju pieprasītā atdeve no kapitāla. Tāpat notiek gan ārējā, gan iekšējā migrācija, kas pakāpeniski samazina darbaspēka piedāvājumu. 

Taču tā ir tikai viena daļa no atbildes, kas nepaskaidro, kāpēc tieši tagad šis jautājums ir tā saasinājies. Otra atbildes daļa  ir cikliskās izmaiņas. Lai gan tiešām neredzam nozīmīgu ciklisku pārkaršanu Latvijas datos, "darbaspēka trūkums" acīmredzot nav lokāla parādība. Visā Eiropā notiek pakāpeniska atkopšanās ar noturīgu nodarbinātības kāpumu, kas acīmredzot ietekmē arī mūs.

Vai par to satraukties? Pagaidām laikam tomēr nē. Atšķirībā no pirmskrīzes laikiem šī globālā cikla augšupeja pagaidām tomēr ir ļoti vāja un, lai gan nodarbinātība tiešām Eiropā ir ļoti augstā līmenī, citu pārkaršanas pazīmju nav – inflācija Eiropā drīzāk ir pārāk zema, kreditēšana arī nav sevišķi stipra un burbuļu pazīmes pagaidām varētu attiecināt tikai uz atsevišķu Eiropas pilsētu nekustamā īpašuma tirgiem.

Tātad, pašlaik novērojamo darbaspēka trūkumu, visdrīzāk, dzen kombinācija no diviem elementiem: i) lokālas strukturālas pārmaiņas – konverģences process ar pārējām Eiropas Savienības valstīm, kas tuvina mūsu līdzību Eiropas Savienībai un eiro zonai; ii) līdz pat nesenam laikam – globālā cikla augšupeja. Piemērotākā politikas reakcija uz lokālajām strukturālajām pārmaiņām būtu netraucēt strādāt tirgum un, cik iespējams, iesaistīt vietējās darbaroku "rezerves". Otra elementa gadījumā – pagaidām neizskatās, ka globālā cikla augšupejas riski kaut kur būtu paaugstinājušies tik ļoti, ka būtu nepieciešamas darbības importētu draudu novēršanai. Drīzāk otrādi, pēdējā laikā pieaugušas bažas par globālās tautsaimniecības izaugsmi. Tas atspoguļojas arī "darbaspēka trūkuma" aptauju pēdējos novērojumos, kas daudzās valstīs iezīmē kritumus. Turpinoties šādai nelabvēlīgai globālai tendencei, visdrīzāk, arī pie mums "darbaspēka trūkums" pakāpeniski kļūs mazāk aktuāls.

---

[1] Tāda ir, piemēram, Eiropas Savienības līmeņa aptauja par uzņēmēju noskaņojumu (Business and Consumer Survey).

[2] Jāatzīmē, ka šāds rezultāts nav nekas sevišķi slikts no labklājības viedokļa, jo, tā kā arī iedzīvotāju skaits ir divreiz mazāks, izlaide un ienākums uz vienu iedzīvotāju būs saglabājies nemainīgs.

[3] Piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds https://www.imf.org/en/Publications/CR/Issues/2019/08/06/Republic-of-Latvia-2019-Article-IV-Consultation-Press-Release-and-Staff-Report-48565

[4] Skatīt Latvijas Bankas prezentāciju Tautsaimniecības konferencē.