Spēle biržā, raugoties no Latvijas

Nenoliedzami, mūsu valsts pagaidām atpaliek no „vecās Eiropas” ieguldījumu finanšu instrumentos popularitātes ziņā. Tomēr esmu pārliecināts, ka tā tas ir tikai pagaidām. Mēs noteikti panāksim savus Eiropas kaimiņus, iespējams, pat Ziemeļameriku un Austrāliju, kur par investīcijām sāk interesēties jau praktiski no skolas sola.

Šī trenda popularitātes dzinējspēks ir tas, ka investīcijas vērtspapīros ir gandrīz vienīgā iespēja pavairot savu kapitālu, neveicot reālu uzņēmējdarbību (un tas jau ir gluži cits stāsts). Mēs dzīvojam zemu procentu likmju laikmetā, kad nebūt nav vienkārši saņemt 2% likmi bankas depozītam, bet arī tas neglābj pat no inflācijas. Tādējādi par iespēju tādā veidā saņemt pasīvu ienākumu nav pat ko sapņot.

Savukārt finanšu tirgos aina ir daudz pievilcīgāka. Piemēram DowJones indekss pēdējos 15 gados ir pieaudzis par 170%, t. i., vidēji par 11% gadā – atšķirība no depozītiem ir acīmredzama. Tikpat acīmredzams ir iemesls, kas mūsu valsts iedzīvotājus mudina veikt dažāda veida ieguldījumus finanšu instrumentos. Tāpēc centīšos padalīties pieredzē ar tiem, kuri jau ir gatavi iekarot šos tirgus; kā arī kliedēt populārākos mītus un stereotipus, kas traucē darboties šajā jomā. Visi maldīgie pieņēmumi ir ņemti no dzīves.

1. mīts. Finanšu tirgi paredzēti tikai profesionāļiem

Pastāv divi investīciju pamatveidi: ieguldījumi fondos un patstāvīga tirdzniecība.

Pirmajam variantam nav nepieciešamas specifiskas zināšanas un tas pieejams ikvienam. Iespējams iegādāties daļas visdažādākajos fondos, ar kuriem strādā pieredzējuši pārvaldnieki. Parasti fonda vērtspapīri ir labi sabalansēti, un, pērkot, piemēram, fonda daļu par 1000 eiro, jūs kļūstat par vērtspapīru portfeļa daļas līdzīpašnieku – šādus vērtspapīrus par tādu summu jūs nekad nespētu iegādāties patstāvīgi.

Ir ārkārtīgi daudz dažādu fondu. Tiek piedāvāts investēt daudzu reģionu, ekonomikas sektoru un biržu indeksu vērtspapīros, izejvielās un dārgmetālos, atvasinātajos finanšu instrumentos utt. Turklāt jūs vienmēr varat izanalizēt konkrētā fonda vēsturi, paskatīties, kādos tirgos un ar kādām aktīvu klasēm tas strādā, novērtēt riska pakāpi, apdomāt, vai tas jums ir piemērots.

Otrs variants – tirgot pašam. Arī šī iespēja faktiski ir pieejama ikvienam, ja ir kaut neliels kapitāls. Tomēr šeit bez teorētiskas sagatavošanās sākt tiešām nevajadzētu. Laba ziņa ir tā, ka mūsdienās nepieciešamās zināšanas var iegūt, lasot speciālo literatūru un izmantojot internetu.

2. mīts. Lai kaut ko nopelnītu, jāiegulda daudz

Dažas bankas par minimālo ieguldījumu summu savos fondos nosaka 1 eiro... Kā saka – bez komentāriem. Raugoties uz lietām reāli, varu teikt, ka, lai iegūtu daudz maz būtiskus ienākumus, jāiegulda summu sākot 10 tūkstošiem eiro, ko mūsdienās var uzskatīt par visai mērena apjoma kapitālu.

Protams, praksē iespējami izņēmumi, un daži talantīgi investori, sākot savu darbību ar nelielām summām, veiksmīgi un neatlaidīgi tās palielina. Tomēr pašam investoram jāizlemj, ar kādu summu un kādā veidā sākt darbību. Svarīgi saprast, ka tiem noteikti nav jābūt miljoniem.  

3. mīts. Peļņa finanšu tirgos var būt milzīga

Brīnumi notiek, tomēr paļauties uz tiem nevajadzētu. Operāciju ienākumu līmenis parasti korelē ar riska līmeni, tas nozīmē, ka dzīšanās pēc ātras peļņas var izvērsties par ātriem zaudējumiem – finanšu tirgi šajā ziņā līdzinās jebkuram citam biznesam.

Piemēram, pieredzējis investors tirgojoties var izmantot kredītplecu, tostarp kredītu vērtspapīru iegādei, ko viņam piešķirs banka vai brokeru kompānija. Tas ir labs veids, kā palielināt operāciju apjomu un iespējamo peļņu. Tomēr šādām perspektīvām nevajadzētu sagrozīt jums galvu!

Kredītplecs sniedz iespēju palielināt darījumu summu desmitiem reižu, un, ieguldot savus 10 tūkstošus, varat sākt tirgoties ar 300 tūkstošiem, bet šajā gadījumā jebkādas nelabvēlīgas tirgus svārstības „apēdīs” visu jūsu naudu. Tādēļ ir vērts sevi piebremzēt un, izmantojot kredītplecu, summu palielināt ne vairāk kā trīs reizes, t. i., šajā piemērā tirgoties ar ne vairāk kā 30 tūkstošiem.

4. mīts. Ir iespējams ātri nopelnīt un uzreiz aiziet no tirgus

Principā, šādu iespēju izslēgt nevar. Tomēr, ja jums ir nopietni nolūki, investīcijas finanšu instrumentos ir jāuzlūko par ilglaicīgu ieguldījumu.

Manuprāt, optimālais investīciju termiņš ir 7–10 gadi. Ilgs laiks parasti sniedz iespēju saņemt augstāku summāro ienākumu (atcerēsimies DowJones piemēru). Nevajadzētu piemirst arī par dividendēm, ko katru gadu izmaksā pelnošu uzņēmumu akciju īpašniekiem.

Turklāt laiku pa laikam tirgū parādās vērtspapīri, kuru vērtība dažu gadu laikā palielinās vairākas reizes. Viens no pēdējiem piemēriem – strauji augošā vācu uzņēmuma „Wirecard” akcijas, kuras 2008. gadā maksāja apmēram 10 eiro par akciju, bet pašlaik – ap 150 eiro (šie vērtspapīri iekļauti DAX indeksā).

5. mīts. Ir jāiegulda uzreiz visi brīvie līdzekļi

Neraugoties uz neapstrīdamajām finanšu tirgu priekšrocībām, investēt tajos uzreiz visu savu naudu nav īpaši prātīgs lēmums. Tirgi ir dzīvs organisms: šodien tie aug, bet pēc dažiem mēnešiem tajos var sākties kritums. Un tas var būt sāpīgi.

Psiholoģiski svarīgi uzreiz nodalīt finanšu tirgos investējamos līdzekļus no pārējā kapitāla. Nav vērts pat domās īslaicīgos ienākumus vai zaudējumus „konvertēt” jebkādās uzskatāmās materiālās vienībās: pusdienas restorānā, moderni viedtālruņi, atpūta kūrortā, automašīna, briljanti utt. Šāda attieksme traucē pieņemt apdomātus lēmumus – tas ir praksē pārbaudīts fakts.

Lēmums, cik daudz līdzekļu ieguldīt finanšu tirgos, vienmēr ir individuāls un ļoti personisks. Variants vispiesardzīgākajiem – vispirms investējiet 10% savu līdzekļu.

6. mīts. Lai gūtu panākumus, galvenais ir speciālas zināšanas

Neapšaubāmi, ka teorētiska sagatavotība ir svarīga. Tomēr tas vēl nav viss. Dzīvē ļoti nozīmīgas ir arī psiholoģiskās īpašības un veselais saprāts.

Kā klasisku veselā saprāta piemēru var minēt Čārliju Čaplinu, kurš bija viens no nedaudzajiem turīgajiem cilvēkiem, kuri necieta 1929. gada oktobra ASV biržas krahā. Viņš nebija profesionāls investors, tomēr pieņēma ģeniālu finanšu lēmumu, neilgi pirms krīzes pārdodot savas akcijas. Dižais aktieris un režisors rīkojās loģiski – izlasījis par augsto bezdarba līmeni un milzīgajiem gatavo preču krājumiem noliktavās, salīdzinot vienu ar otru, viņš secināja, ka preces neviens nepirks un ekonomika sagrūs (šo notikumu Čārlijs Čaplins apraksta savā autobiogrāfijā).

Un vispār – finanšu tirgu labirintos jādodas ar vēsu galvu un skaidru prātu. Tādas rakstura īpašības kā nedrošība, nemiers, nosliece uz paniku var radīt ne tikai neirozi, bet arī jūtamus materiālus zaudējumus. Minētajām īpašībām vajadzētu pretstatīt izturību, mieru, prasmi apdomāt iespējamos notikumu attīstības scenārijus. Un vēl – sevī jāieaudzina zināma prasme samierināties ar iespējamiem zaudējumiem, jo VISAS jūsu investīcijas diez vai būs veiksmīgas.

7. mīts. Ja ir sliktas ziņas – ir jāpārdod

Šim stereotipam ir pretstats – ja parādās sliktas ziņas, ir jāpērk vērtspapīri, kuru cena krīt. Patiesībā viss atkarīgs no situācijas. Ir svarīgi atšķirt fundamentālus faktorus, kas var neatgriezeniski ietekmēt cenas, no tām politikas un ekonomikas ziņām, kas rada tikai īslaicīgas svārstības. 

Piemēram, pirms pāris gadiem notikusi politiskā krīze Brazīlijā, kas izraisīja negatīvu ziņu vilni, izprovocēja tirgus lejupslīdi. Dolāros nominētās valsts obligācijas ar dzēšanas termiņu 2030. gadā tobrīd tirgojas ar 7,5% ienākumu, bet pēc krīzes – ar 5% ienākumu.

Līdzīgi reaģēja arī Brazīlijas uzņēmumu akcijas. Vispirms tās kļuva stipri lētākas: IBOVESPA indekss no virsotnes 2015. gadā nokritās aptuveni par 35%, tomēr līdz 2016. gada vidum pilnībā atguva zaudēto. Tie, kuri saprata, ka panika noteikti norimsies, ļoti labi nopelnīja.

Protams, mēdz notikt arī citādi. Ļoti svarīgi ir pareizi interpretēt ziņas. Tas, starp citu, vienmēr bijis aktuāli: slavenā romāna „Grāfs Monte-Kristo” varonis izputina vienu no saviem nelabvēļiem, avīzēm nosūtot nepatiesu informāciju par apvērsumu Spānijā, tāpēc neveiksminieks ļoti lēti pārdeva visas Madrides bankas akcijas...

8. mīts. Starpnieki paņems lauvas tiesu peļņas

Mūsdienu Latvijas finanšu joma ir kopējā Eiropas tirgus daļa; tas ir sakāms ne tikai par bankām, bet par visiem tās dalībniekiem. Šo tirgu regulē ārkārtīgi stingri, tāpēc investoram no bankas vai brokeru uzņēmuma puses nedraud „zemūdens akmeņi”, negodīgums, citas viltības vai nepatikšanas. Visas komisijas maksas ir saprotamas, informācija par tām ir pieejama, to apjoms ir visai mērens, bet darījumi ir absolūti caurskatāmi.

To pašu var teikt arī par vērtspapīru emitentiem – nacionālie regulatori šo uzņēmumu darbību kontrolē daudz stingrāk nekā tos, kuri savus vērtspapīrus nepiedāvā publiskajā tirgū. 

Citādi ir tad, ja sadarbojaties ar brokeri, kurš reģistrēts reģionā ar vāju regulējumu, – tad gan ir jābūt uzmanīgam.

9. mīts. Ieguldi pazīstamu uzņēmumu akcijās

Ekonomiku (un ne tikai to) šodien būtiski ietekmē mārketings, reklāma un sabiedriskās attiecības. Rezultātā gan globālajā, gan lokālajā tirgū ir uzņēmumi un zīmoli, ko zina visi. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka visi šie emitenti ir perspektīvi, ienesīgi un saviem akcionāriem nodrošinās labu peļņu. Tāpēc gadījumi, kad izslavētu zīmolu akciju pirkums kļūst par sliktu investīciju lēmumu, nebūt nav reti.

Tāpēc, ja nevarat savu dzīvi iedomāties bez sociālajiem tīkliem vai gribat pirkt elektroautomobili, tas vēl nenozīmē, ka jums savā akciju portfelī jāiekļauj attiecīgo uzņēmumu akcijas. Daudz drošāks un pareizāks ceļš ir uzņēmuma finanšu rādītāju bezkaislīga izvērtēšana. 

10. mīts. Sākt labāk „savā” tirgū

Mūsdienu tehnoloģijas ir likvidējušas šķēršļus globālajai tirdzniecībai. Pašlaik katrs investors viegli var veikt darījumus praktiski ikvienā tirgū – būtībā tā atrašanās vietai nav nekādas nozīmes.

Runājot par Baltijas fondu tirgu, jāsaka, ka tas pagaidām ir attīstības stadijā un tā dienas apgrozījums tikai nedaudz pārsniedz pusmiljonu eiro. Turklāt Latvijas biržas apgrozījums bieži vien nesasniedz 50 tūkstošus eiro. Arī darījumu ar parāda instrumentiem ir maz. Parādās jauni obligāciju izlaidumi, tomēr, salīdzinot ar attīstītajiem tirgiem, to apjoms ir ļoti mazs.

Tas, protams, nenozīmē, ka Baltiju vajadzētu ignorēt, tomēr ir būtiski uz tirgu raudzīties plašāk, pastāvīgi atceroties par nepieciešamību diversificēt investīciju portfeli.

Noslēgumā. Lēmums par to, vai investēt līdzekļus finanšu tirgos, vienmēr ir individuāls. Tomēr tiem, kuri nolems sākt, nekas netraucē to darīt jau tagad, jo pašlaik iespējas ir patiesi ļoti plašas. Faktiski jums tikai jāizvēlas banka vai brokeru kompānija un jāatver investīciju konts. Un – uz priekšu!