Vai tiešām kreditēšanā iestājies sasalums?

Pat otrādi – par šādiem aizņēmējiem finanšu iestādes šobrīd cīnās, cenšoties palielināt savu kreditēšanas apjomu. Piemēram, AS “Westkredit” 2021. gadā izdevās palielināt savu kreditēšanas apjomu par 67% - kopumā palielinot to par 18 miljoniem eiro. Tas nebūtu iespējams, ja nebūtu aizņēmēju, kas atbilst minētajiem kritērijiem. Sarežģīti mūsdienās saņemt kredītu ir tikai privātpersonām, jo šobrīd likumdošana pieprasa rūpīgi analizēt kredīta prasītāja ienākumus un esošo kredītu apjomu. Bankas šobrīd par labiem aizņēmējiem privātpersonu vidē uzskata tikai cilvēkus ar stabiliem un augstiem ienākumiem – proti, tos, kuriem aizņēmumi nav nemaz tik ļoti nepieciešami, izņemot lieliem pirkumiem.

Ar ko tad saistītas publiskajā telpā pietiekami bieži dzirdamās uzņēmēju sūdzības par to, ka grūti saņemt kredītu? Man šķiet, ka šādas sūdzības parasti izsaka uzņēmēji, kuriem pašreizējos apstākļos grūti nodemonstrēt reālas uzņēmējdarbības esamību – tādi, kas piemēram, izmanto ārvalstu norēķinu uzņēmumu, tādu kā “Transferwise”, “Transakt Pro” un līdzīgu pakalpojumus, un/vai savlaicīgi neiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam atskaites. Šie uzņēmumi pašlaik izkrīt no finanšu iestāžu informācijas aprites un viņiem ir grūti nodemonstrēt pārbaudāmu reālo apgrozījumu un darbinieku esamību. Ņemot vērā mūsdienu finanšu sistēmas automatizācijas pakāpi, šie uzņēmumi, izvairoties no tā, ka informācija par viņiem atrodama kredītu reģistros un birojos, ļoti apgrūtina sev kreditēšanu.

Tas, kam daļēji varētu piekrist diskusijā par to, vai finanšu iestādes nevēlas kreditēt vai arī tautsaimniecība nespēj piedāvāt pietiekami daudz labu, finansējamu projektu un kredītņēmēju, ir kredīta pieprasījumu kvalitātes problēma. Var tikai pabrīnīties gan par dažu kredītu prasītāju uzņēmību, gan arī par viņu vieglprātību. Piemēram, nebūt ne tik reta ir situācija, kurā atnāk potenciālais kredīta ņēmējs un vēlas saņemt vairākus miljonus eiro, piemēram, deviņu stāvu dzīvojamās mājas būvēšanai, zeme viņiem ir. Kad sāc jautāt par iepriekšējo pieredzi būvniecībā, tad izrādās, ka tā ierobežota ir divu istabu kosmētisko remontu dzīvoklī vai, labākajā gadījumā, viena stāva mājas celtniecību. Spriežot pēc šiem reālās dzīves piemēriem, daudziem kredītu gribētājiem nav priekšstata par to, par cik daudzkārt sarežģītāka ir deviņu stāvu ēkas celtniecība salīdzinot ar nelielas dzīvojamās ēkas celšanu, cik zināšanu, enerģijas un nervu prasa šāds projekts. Šādā aspektā var piekrist tēzei par labu kreditējamu projektu trūkumu, jo daudzi kredītu gribētāji pārvērtē savas spējas.

Taču, ja runājam par celtniecības finansēšanu, tad pagājušais gads ir ieviesis jaunu niansi šajā jomā – cilvēki, kas saņēmuši bankās kredītus ēku būvei, būvmateriālu un energoresursu cenu pieauguma dēļ vairs nespēj uzbūvēt par tāmē paredzēto summu un izmisīgi meklē papildus finansējumu. Mēs šādus klientus sastopam vai ik dienu un notiek klientu migrācija no bankām uz ārpusbanku kreditētājiem, lai saņemtu būvniecībai nepieciešamo papildus summu. Bankas, acīmredzot, nav sevišķi elastīgas kredītu summu palielināšanai vienam klientam, ar ārpusbanku kreditētājiem vienoties laikam ir vieglāk, taču šādiem klientiem ir nepieciešams papildus nodrošinājums. Ja tas ir pieejams, tad šādu finansējumu atrast nav, taču jāatzīst, ka daudzi kredītu ņēmēji šobrīd ir ļoti sarežģītā situācijā.