Investīcijas enerģētikā kļūst arvien pieejamākas

Investori ir spiesti meklēt jaunus investīciju projektu virzienus, un enerģētikas nozarei ir iespēja reaģēt uz šo pieprasījumu.

Globālais pieprasījums pēc energoresursiem turpinās pieaugt, sasniedzot arvien jaunus patēriņa rekordus. Tehnoloģiju attīstība pēdējos gados ir bijusi īpaši strauja, ļaujot enerģijai, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem (AER; saule un vējš), jau tagad izmaksu ziņā konkurēt ar fosilo enerģiju un pat apsteigt to.

Jau 2018. gada novembrī ASV aktīvu pārvaldības uzņēmums “Lazard” salīdzināja elektroenerģijas izlīdzinātās izmaksas (LOCE – “levelized cost of electricity”) no dažādiem energoresursiem, secinot, ka jaunās industriāla mēroga saules un vēja elektrostacijas enerģiju saražo vislētāk, turklāt lētāk nekā jau eksistējošas fosilo resursu elektrostacijas, kas lielāko daļa kapitālieguldījumu atpelnījušas iepriekšējos periodos. Būtisks arguments, kas runā par labu AER stacijām, ir fakts, ka to darbības un saražotās elektrības izmaksas nav atkarīgas no degvielas (dabasgāze, ogles, mazuts) cenu straujajām izmaiņām pasaules tirgos. Jāuzsver arī fakts, ka šāda izmaksu analīze neņem vērā sociālo un apkārtējās vides negatīvo ietekmi, kas fosilā kurināmā izmantošanas gadījumā ir ievērojami lielāka.

Vēsturiski enerģētika ir bijusi stingri regulēta nozare, kur dominējuši valstij piederoši monopoli, bet, līdz ar tirgus pakāpenisku liberalizāciju šā gadsimta sākumā būtiski ir mainījušies konkurences apstākļi. Ar bijušajiem monopolistiem arvien aktīvāk un veiksmīgāk konkurē jauni spēlētāji ar privāto kapitālu, kas spēj ātri pielāgoties situācijai un efektīvi izmantot tirgus sniegtās iespējas. Šie uzņēmumi nodarbojas ar enerģijas ražošanu, tirdzniecību un jaunu projektu virzību, taču straujākai attīstībai tiem būtiski pietrūkst pieejas konkurētspējīgam finansējumam. Privātām kompānijām ir liels izaicinājums konkurēt ar valstij piederošiem monopolistiem finansējuma pieejamības un izmaksu ziņā, taču to iespējams kompensēt, gan strādājot gudrāk un efektīvāk, gan aktīvi piedāvājot investīciju projektus investoriem.

Saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) izvirzītajiem mērķiem un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam paredzēts, ka investīcijām AER ir jākļūst par vienu no ES un līdz ar to arī arī Latvijas prioritātēm. Tādēļ var apgalvot, ka pāreja uz enerģiju, kas ražota no AER, ir neizbēgama; to apstiprina situācija gan tehnoloģiju un vides, gan politikas jomā. Pēdējos gados lielākās investīcijas AER jomā ir bijušas saules enerģijā ar mērķi nodrošināt elektroenerģijas pašpatēriņu (uzņēmumi paši patērē saražoto enerģiju, nenododot to kopējā sadales tīklā). Tehnoloģijas ir attīstījušās tik tālu, lai spētu nodrošināt investoriem pieņemamu ienesīgumu ar atbilstoši zemu risku, turklāt bez valsts atbalsta. Arī vēja enerģija ir tuvu tam, lai varētu strādāt bez valsts atbalsta, tomēr smagnējais projektu saskaņošanas un būvniecības process vēl neļauj privātajiem investoriem lemt par investīcijām.

Mūsu valstī AER ir lielas iespējas attīstībai, taču vēja un saules enerģijas potenciāls paliek neizmantots, kaut arī izmaksu ziņā tas jau pārspēj pat Latvijā par zaļās enerģētikas etalonu uzskatīto dabasgāzes koģenerāciju. Lietuvieši un igauņi AER projektus attīsta daudz aktīvāk, kas pierāda, ka arī Latvijai ir potenciāls, bet dažādu iemeslu dēļ attīstība ir lēna. Jo vairāk veiksmīgu piemēru mums būs, jo vieglāk būs pieņemt lēmumu par labu investīcijām enerģētikā.

Investēt elektroenerģijas ražošanā no saules enerģijas ir iespējams jebkuram uzņēmumam, ja tiek patērēta elektroenerģija un ir pieejama vieta uz jumta vai zemes, kur izvietot saules paneļus. Ieguldot saules enerģijā un uzstādot 1 kW saules paneļus, tie gada laikā saražos vidēji 1000 kWh elektroenerģijas. Saules paneļi atmaksājas, sākot no septiņiem gadiem, savukārt garantija tehnoloģijām ir 25 gadi, turklāt tām faktiski nav uzturēšanas izmaksu, un tas ļauj investoriem no projektiem saņemt gandrīz visu ģenerēto ienākumu.

Tomēr visstraujāko AER ģenerācijas izaugsmi būtu iespējams sasniegt, piedāvājot privātajiem investoriem gatavus “turn-key” projektus. Šādu projektu būtiskākie riski ir cenu, apjoma, debitoru un politiskie riski. Latvijas uzņēmumu-galapatērētāju piedāvātā vide ir labvēlīga un ļauj investoriem šos riskus vadīt. No elektroenerģijas pārdošanas cenu izmaiņām ir iespējams izvairīties, fiksējot cenu, un pašlaik to var noteikt nemainīgu līdz pat septiņiem gadiem. Savukārt, izvēloties uzticamus partnerus un pārbaudītas tehnoloģijas, tiek nodrošināta veiksmīga projekta virzība un ieplānotā elektroenerģijas apjoma ražošana un pārvaldība ilgtermiņā. Debitoru risks tiek samazināts, izvēloties stabilus sadarbības partnerus. Tāpat kā alternatīva tiek paredzēta iespēja saražoto elektroenerģiju pārdot tīklā, kas, lai arī samazina atdevi, pilnībā pasargā investīciju.

Risks, kas investorus uztrauc visvairāk un līdz šim ir būtiski bremzējis finanšu līdzekļu piesaisti enerģētikas projektiem, ir politiķu vēlme nozari politizēt, padarot to par priekšvēlēšanu strīdu un solījumu upuri. Piemēram, nu jau gadiem ilgstošās cīņas ap obligāto iepirkuma komponenti (OIK). Politiķi savos lēmumos ir nekonsekventi un nāk klajā ar aizvien jaunām, ekstrēmām un ilgtermiņā ekonomiski nepamatotām idejām – pilnībā atņemt atbalstu, maksāt atbalstu no valsts budžeta vai uzlikt jaunus maksājumu slogus atbalsta saņēmējiem. Šoreiz runa nav par to, ka OIK ir bijis pareizs vai nepareizs lēmums, bet par to, ka investori baidās no kārtējiem politiķu lēmumiem, kas var apgrūtināt investīciju atpelnīšanos. Nereti laiks, ko enerģētikas uzņēmumi varētu veltīt jaunu projektu realizēšanai un vietējās ekonomikas attīstībai, tiek izmantots valsts institūciju izglītošani, skaidrojot, kādas sekas nozarei un tautsaimniecībai radīs to pieņemtie lēmumi.

Brīdī, kad ES un Latvijas mērķi ir pāriet uz AER, valdībai jādefinē skaidri spēles noteikumi un jāļauj uzņēmējiem strādāt un attīstīt jaunus projektus. Tagad runa vairs nav par tiešu valsts atbalstu kā OIK, bet regulējošās vides sakārtošanu – noteikumu definēšanu un birokrātijas mazināšanu. Valdībai beidzot jāsaprot, ka nevar izvirzīt mērķus par pilnīgu pāreju uz AER, bet vienlaikus ietekmēt nozari ar aizvien jaunām izmaiņām. Tomēr, lai cik nesakārtota būtu valsts enerģētikas politika, nozares spēlētāji pie tā jau ir pieraduši un pamazām iemācījušies šos riskus mazināt.

Latvijai ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi, lai veiksmīgi attīstītu apjomīgus un izaicinošus investīciju projektus enerģētikas jomā, īpaši AER. Arī pašreizējā globālā finanšu tirgus situācija motivē investorus meklēt citus risinājumus līdzekļu izvietošanā, un viens no virzieniem, kurā tie noteikti raugās, ir elektroenerģijas ražošana.

Straujākai un stabilākai enerģētikas nozares attīstībai ir nepieciešams vēl pavisam neliels grūdiens no iesaistītajām pusēm – uzņēmējiem, investoriem un valdības, lai investīcijas AER pieaugtu daudz straujāk. Enerģētikas nozares jaunie spēlētāji, tostarp “AJ Power”, ir gatavi investoriem piedāvāt projektus un tos realizēt, nodrošinot gan adekvātu ienesīgumu, gan investīciju drošību.