Progress ir lēns, bet stabils

Piemēram, 2035. gadā atkritumu poligonos drīkstēs apglabāt vairs tikai 10 % no radītajiem sadzīves atkritumiem.

Kā vienu no loģiskākajiem un redzamākajiem dalītās vākšanas sistēmas uzlabojumiem iedzīvotāji redzēs depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā, jau sākot ar nākamā gada 1. februāri.

Depozīta sistēmas ieviešanai uzmanīgi sekoju līdzi jau vairākus gadus. 2018. gadā, rakstot par to savu maģistra darbu Stockholm School of Economics EMBA programmā, pētīju starptautisko pieredzi un dažādus sistēmas ieviešanas modeļus un secināju, ka atgūstamais iepakojuma īpatsvars kopējā atkritumu daudzumā ir zems. Pie līdzīgiem secinājumiem nonāca arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) 2019. gadā, kurā tagad esmu Pakalpojumu padomes loceklis.

Daudz diskutējot par depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā, ekspertu līmenī esam secinājuši, ka sistēma ir dārga, tāpēc Eiropas Savienības mērķu sasniegšanai atkritumu pārstrādes jomā būtu jāskatās arī citos virzienos. Tomēr, lai arī ir dārga, depozīta sistēma Latvijas sabiedrībai dos ieguvumus, jo ne vien paver plašākas iespējas saudzēt dabu un aktīvi piedalīties vides aizsardzībā, bet arī ekonomiski stimulē iedzīvotājus nodot dzērienu iepakojumu. Šeit gan noteikti būtu vērts padomāt par iespējām paplašināt nododamā iepakojuma klāstu – šādu iespēju jau apsver daudzas valstis. Kā piemēru var minēt pieņemamā iepakojuma klāsta paplašināšanu, vienlaikus neaprobežojoties tikai ar iepakojumu, jo galu galā mērķis nav savākt pudeles vai skārdenes, bet sasniegt klimata neitralitātes mērķus. Tādējādi labs risinājums būtu, piemēram, bateriju pieņemšana tajos pašos atkritumu savākšanos aparātos, kas tehnoloģiski jau šobrīd ir iespējams un neprasītu papildu pūles vai lielus ieguldījumus.

Runājot par depozīta sistēmā pieņemamo atkritumu klāstu, jāuzsver, ka pat tikai pieņemamo pudeļu klāsta paplašināšana ir tikai un vienīgi atbildīgo iestāžu jautājums. Proti, depozīta sistēmas iekārtas īsā laikā ir iespējams pielāgot arī, piemēram, vīna pudeļu pieņemšanai, ne tikai alus un citām; jautājums ir par to, kādā veidā iekārta tās atpazīst un vai par tām dod naudu.

Kā rāda pētījumi, iedzīvotāji būtu gatavi depozīta sistēmas darbības paplašināšanai. Depozīta sistēmā dzērienu iepakojumam Latvijā nonāks aptuveni 15–19 tūkstoši tonnu dzērienu iepakojuma – tie ir tikai pieci seši procenti no kopējā tirgū laistā iepakojuma –, veidojot mazāk nekā vienu procentu no visiem Latvijā savāktajiem atkritumiem. Līdz ar to, nemainot sistēmu un nedzīvojot laikam līdzi, sasniegt Eiropas Savienības izvirzītos mērķus varētu būt gana izaicinoši.

Patlaban pēc būtības Eiropas Savienības valstīs depozīta sistēmas īpaši neatšķiras – teju visās valstīs pieņem dzērienu iepakojumus, pretim izsniedzot čekus, kurus vēlāk atprečot veikalos. Ir nianses, tomēr tās nav nozīmīgas. Atsevišķas valstis lūkojas pareizajā virzienā, piemēram, Polija, kas iecerējusi mainīt pašreizējo sistēmu, paplašinot pieņemamā iepakojuma klāstu.

Esmu drošs, ka arī Latvija, kas, lai gan ir pieņēmusi lēmumu strādāt pēc Eiropā pieņemtās vecās sistēmas, pavisam drīz varētu to pārskatīt. Šim nolūkam, iespējams, pat nebūtu nepieciešams organizēt jaunu iepirkumu – operatoram pietiktu tikai nedaudz modificēt iekārtas, lai tās varētu pieņemt arī citu iepakojumu, ne tikai pudeles.

Atbildīgajās iestādēs, īpaši ministrijā, kas atbild par reģionālo attīstību, progress ir jūtams. Cerams, ka nākotnē tas būs straujāks un Latvija spēs adaptēt progresīvākos risinājumus. Tikmēr šodien svarīgākais ir sekot līdzi depozīta sistēmas ieviešanai, lai tā sāktu strādāt jau pavisam drīz.